Savā izstādē māksliniece Diāna Dimza-Dimme māju zaudējumu un cilvēka nespēju atrast mājvietu sasaista ne vien ar kara vēsturi, bēgļu gaitām, ebreju bērnu glābšanas mēģinājumiem, bet arī ar aktuālo pieredzi, kad daļa sabiedrības dzīvo šaurās telpās, kuros neziņa un epidēmijas vēstis apdraud ticību, veselo saprātu un drošības zonu. Arī pandēmijas laikā ģimenēs katrs cenšas atrast vietu, kurai sajūt savu piederību, var būt netraucēts, kamēr citus vajā vientulība un nemiers.
Māksliniece darbos uzsver īpaši pamanāmo atšķirīgo dzīves telpas pieredzi, kas bija novērojama pavasarī, valstī noteikto ierobežojumu laikā. Vienam pieejamas lauku mājas, iespēja pamest blīvi apdzīvotu pilsētu, savukārt citam – ikdienas pieredze dzīvoklī, cieši trinoties vienam ap otru, bezdarbs.