Dzīvošanas tēlus Džemma Skulme atrod dabā, tās mainīgajā būtībā. “Daba ienāk,” saka māksliniece, raksturojot savas mākslas struktūru. Svarīgi saprast, ka jēdzienu "daba" māksliniece lieto modernā izpratnē – daba nav vien ainaviski kopplāni, horizonti un silueti (lai gan šajā izstādē tie parādās kā unikāli fenomeni). Šajā izstādē skatāmajos darbos parādās Skulmes glezniecībā iepriekš nemanīti motīvi, piemēram, ar umbru gleznotās poētiskās variācijas Eju caur brikšņiem / Ciemaļa noklīdusi / Mākonis pavada: / Laikam ceļu rāda.
Daba Mākoņgabalos līdzās ainaviskajam ir arī krāsas vieliskumā (Mākoņgabali gleznoti ar akrilu). Krāsa ir tā, kas apliecinās. Krāsu pašvērtību māksliniece atklāj empātiskā draudzībā ar tām. “Mana partnerība ar krāsām! Krāsas kā draugs tevi aicina – ejam tur! Krāsa aizstaigā savu ceļu un tas ir brīnišķīgs mudinājums – dari tā,” savu gleznošanas procesu ļauj nojaust Skulme. Māksliniece vēro krāsu un reizē to režisē. Ir darbi, kas rodas vienā paņēmienā – krāsas performance ir īsa un skaidra. Bet ir darbi, kas ar autori sarunājas lēni. Uz tādiem Džemma noraugās kā detektīvs dienām ilgi, līdz kamēr atšifrē krāsu dzīves slēptākās ilgas, nodomus un sakarības, apliecinot savu teju ģeniālo spēju iztēloties un samērot dažādus pasaules aspektus fascinējošos dialogos.
Gleznojot tvertais krāsas dabiskums iegūst abstrakta vispārinājuma formu pabeigtā darbā. Džemmas Skulmes Mākoņgabali ir eksistenciālu noskaņu izstāde. Tā aicina domāt par cilvēka spēku un vājumu, abus aplūkojot kā dabiskus, jēgpilnus un harmonijai raksturīgus stāvokļus. Mākoņgabalu pārsteidzošajos hibrīdos ir kaut kas futūristisks, kaut kas rainisks – griba un spēja radīt iespējamību ierasti neiespējamajā. Mākoņgabalu saturisko kodolu balsta Skulmes mākslā vienmēr apliecinātās ētiskās vērtības – harmonija, atvērtība, jaunrade un sadarbība kā pasaules pamats.
Personālizstāde Mākoņgabali ar vairāk nekā trīsdesmit jaundarbiem izgaismo jaunu teritoriju Džemmas Skulmes modernisma plašumos. Strādājot pie šīs izstādes, mākslinieces domu un pārspriedumu burtnīcā ir tapusi definīcija, kurā Džemma Skulme iestata savas mākslas kontekstus tradicionālā loģiskā ķēdē no dabas līdz kultūrai: “Savā ziņā tas pats vecais cikls: daba, aita, vilna, pavediens, audums, brunči, nēsāšana, rotāšanās, novērtējums (patikšana), kas veido zināšanas par skaistumu. Un tālāk – vēstīšana, došana. Aicinājums stāstīt pašam to stāstu.”