«Termini ar laiku apaug ar nozīmēm, un brīdī, kad tie vairs nespēj precīzi raksturot notiekošo, nepieciešama jauna valoda. Runājot par laikmetīgo rotu mākslu Latvijā, ar frāzi iedvesmots no dabas vairs nepietiek – tā kļuvusi pārāk vispārīga. Mani interesē laikmetīgā rota kā jutīgs sensors: starp cilvēku un vidi, starp pieskārienu un atmiņu,» skaidro pop-up cikla kuratore Ginta Grūbe.
Ekspozīcija veidota kā dzīvs arhīvs vai laboratorija – starp industriālām metāla konstrukcijām, herbāriju estētiku, stikla traukiem, gaismas spektriem un mākslīgās audzēšanas vidi. Rotas un objekti izvietoti kā atradumi, paraugi vai hibrīdi starp organisko un sintētisko pasauli. Izstādes kopējo noskaņu nosaka augu lampu violetā gaisma, radot sajūtu, ka daba vairs neeksistē tikai ārpusē – tā tiek kultivēta, saglabāta, rekonstruēta un reizēm imitēta.
Rotu māksliniece Anna Fanigina savās intervijās vairākkārt uzsvērusi, ka cilvēki rotās meklē ne tikai formu: «Pērkot rotu, mēs visbiežāk pērkam iedvesmu, ar to saistīto stāstu.» Šī doma caurvij arī izstādes atmosfēru – katrs darbs kļūst par personisku un poētisku mēģinājumu nofiksēt cilvēka attiecības ar dzīvo pasauli.
Eksponētajos darbos daba atklājas dažādos mērogos – no mikroskopiskām struktūrām līdz ķermeniskai pieredzei. Mākslinieki pēta sēklu formas, lapu dzīslojumu, minerālu virsmas, bioloģiskus procesus un cilvēka attiecības ar vidi, vienlaikus reflektējot par laikmetīgu ekoloģisko trauksmi, ilgtspēju un dabas estētikas komercializāciju. Rotas šeit pārtop personiskos artefaktos, kas glabā atmiņas par pieskārienu dabai laikā, kad tā arvien biežāk tiek pieredzēta caur tehnoloģiju filtriem.