Dzejoļu krājums Gadu gredzeni (1969) ir viens no nozīmīgākajiem Vizmas Belševicas darbiem un viens no spilgtākajiem piemēriem, kā latviešu literatūra spējusi saglabāt iekšējo brīvību laikā, kad padomju ideoloģija centās noteikt gan mākslas formu, gan saturu. Krājuma centrā ir cilvēka un laika attiecības, atmiņa un pieredzes slāņainība – līdzīga koka gadu gredzeniem, kuros ierakstās gan personiskais, gan vēsturiskais pārdzīvojums.
Belševica krājumā uzdrošinājās nepakļauties sociālistiskā reālisma estētikas prasībām. Viņas dzeja runāja par cilvēka iekšējo patiesību, par vēstures sarežģītajiem slāņiem un par indivīda balsi, kas neiederas vienkāršotā, ideoloģiski kontrolētā laikmeta skatījumā. Tieši šī neatkarība izraisīja asu reakciju: krājums tika kritizēts, izmantojot ideoloģiski iekrāsotus un varai pakārtotus argumentus, bet autore – pakļauta publiskai nosodīšanai.
Īpaši daudz pārmetumu izpelnījās poēma Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām, kurai tika pārmesta subjektīvi patvaļīga vēstures interpretācija. Lai gan manuskripts sākotnēji izkļuva cauri cenzūrai, pateicoties redaktora Jāņa Sirmbārža reputācijai, 1969. gada jūnijā Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas plēnumā krājums tika publiski nosodīts. Pēc šī notikuma Belševica tika represēta un iekļauta melnajā sarakstā, un no 1971. līdz 1974. gadam viņai bija pilnīgs publicēšanās aizliegums. Arī publiskajā telpā viņas vārds netika pieminēts, izplatījās pat baumas, ka rakstniece izslēgtano Rakstnieku savienības.
Kopš 2007. gada krājums Gadu gredzeni ir iekļauts Latvijas kultūras kanonā kā darbs, kas apliecina literatūras prasmi izpaust un saglabāt cilvēka pašizpausmi pat visstingrākās ideoloģiskās kontroles apstākļos.
Izstādē redzamie manuskripti, fotogrāfijas un rokraksti atklāj gan krājuma tapšanas procesu, gan tā vēsturisko likteni. Blakus tiem novietotā ābeles koka ripa vizuāli iemieso krājuma centrālo metaforu, proti, laiku kā dzīvu, daudzslāņainu pieredzi, kurā ierakstās gan cilvēka dzīve, gan tautas vēsture. Tā ir materiāla liecība tam, ka laiks runā, un Belševicas dzeja ļauj mums šo vēstījumu sadzirdēt.