Par izstādi Valoda
Atklājot atšķirīgus valodas lietojuma gadījumus grafikā un glezniecībā, kolekcijas darbu izlase aicina vērot, kā viena gadsimta laikā ir mainījušās teksta un attēla attiecības un saskatīt dažādos veidus, kādos Latvijas mākslā valoda parādās kā nozīmīgs un vizuāliem izteiksmes līdzekļiem līdzvērtīgs elements. No pierakstītiem vārdiem kā pašrefleksijas un saziņas instrumenta, burtiem kā dekoratīviem elementiem vai attēla paskaidrotājiem, līdz mākslas darbiem, kuros teksts ir nozīmīgais vai pat vienīgais elements.
Ekspozīcija apliecina, ka mākslinieki valodu lieto ne tikai kā dekoratīvu vai intelektuālu izteiksmes līdzekli. Valoda ir arī instruments, ar ko izspēlēt trikus – attēlot paradoksus, labsirdīgi pasmaidīt vai nesaudzīgi ironizēt par laikmetam tipiskām nejēdzībām. Dažbrīd teksts ir gandrīz nemanāms, tomēr nozīmīgs, jo atklāj autora noskaņojumu, universālas idejas par būtisko mākslā, trāpīgu ikdienas vērojumu. Tas var būt arī urdošs jautājums, kurā paslēpta ironija, vājību un šaubu izteicējs vai pārmaiņu vēstnesis.
Izstādē Valoda eksponēti Valda Āboliņa, Leonīda Āriņa, Ausekļa Baušķenieka, Borisa Bērziņa, Andra Brežes, Voldemāra Irbes, Vladimira Glušenkova, Kristapa Ģelža, Frančeskas Kirkes, Leonarda Laganovska, Pauļa Liepas, Ivara Poikāna, Miervalža Poļa, Jura Putrāma, Guntara Sietiņa, Romana Sutas, Kārļa Vītola, Henriha Vorkala, Ādolfa Zārdiņa, Visvalža Ziediņa, kā arī vairāku citu mākslinieku darbi.
Par izstādi Gardēža ceļojums
Rīgā dzimušais vācbaltietis Nikolauss fon Himzels (1729–1764) pēc ārsta diploma iegūšanas īsteno tā laika izglītotās pilsonības aprindās ierasto Eiropas ceļojumu. Piecu gadu laikā pieredzētais tiek fiksēts dienasgrāmatā, apkopojot iespaidus par zinātnes un medicīnas sasniegumiem, kolekcionāriem un viņu kabinetiem, sociālās dzīves smalkumiem un pat kulinārām niansēm.
Himzels šai ceļojumā ir gardēdis vārda plašākajā nozīmē. Viņš ne tikai bauda un komentē eiropiešu atšķirīgos ēšanas paradumus, bet arī izgaršo sava laika turīgākajai sabiedrības daļai pieejamos labumus – brīvu pārvietošanos, izsmalcinātu kultūras dzīvi, kā arī iespēju ar dabas, mākslas, zinātnes un eksotisku priekšmetu kolekcionēšanas palīdzību veidot apgaismības laikmetam raksturīgas universālas, vienotas un pārskatāmas pasaules modeli pētnieka kabineta mikrokosmā.
Atgriežoties Rīgā, ceļojuma laikā iegūtie priekšmeti papildina jau dzimtas priekšgājēju veidoto kunstkamerām raksturīgo kolekciju. Pēc Himzela pāragrās nāves 1773. gadā, saskaņā ar novēlējumu Rīgas pilsētai, top pirmais sabiedriskais muzejs Baltijā – Himzela muzejs. Tā kolekcijas priekšmeti mūsdienās atrodami Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Latvijas Dabas muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Nozīmīgas Martini-Himzelu dzimtas dokumentārās liecības glabā Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Reto grāmatu un manuskriptu nodaļa un Latvijas Valsts vēstures arhīvs.
Izstādē Gardēža ceļojums Rīgas kolekcionāra Nikolausa fon Himzela daudzveidīgo kolekciju paraugi simboliskā izlasē no jauna skatāmi vienkopus, uzburot apgaismības laikmeta universālā muzeja auru. Nosaukumā ietvertā atsauce uz gardēdību ir ne vien gastronomiska rakstura, bet plašākā nozīmē attiecināma uz ceļošanas, pasaules izzināšanas un kolekcionēšanas aizrautību.