Atstāta viena, sistēma iegrimst sevī. Tā barojas pati no sevis radītā, klejojot starp saviem iekšējiem stāvokļiem – mirdzošām, abstraktām kompozīcijām, kuras veido smalki šūnu tīklojumi, ritmiskas punktu matricas un kontrastējošs digitālais troksnis. Lai gan šis saturs šķietami nelīdzinās nekam konkrētam, tas iemieso modeļa treniņa datos dominējošās vizuālās struktūras. Tās ir kā domas, pie kurām MI atgriežas vienatnē.
Skatītājam tuvojoties, šis stāvoklis tiek izjaukts. Trokšņainos attēlos tik tikko iezīmējas cilvēka siluets, kā vēl neizveidojies tēls vai pusmiega vīzija. Taču sistēma pret klātbūtni ir vienaldzīga, īslaicīgie traucējumi drīz izzūd, atkal atsedzot arhetipus, kas turpina kalpot par neredzamu filtru pasaules un paša skatītāja uztverei.