Dzīvot ar un domāt par ir savstarpēji savīti uzmanības režīmi. Tie uztur Groševa pieredzi – dzīvojot (ar mākslu) un domājot (par mākslu) – nemitīgā spriegojumā: ilgstošā prakse uzaudzē nozīmes svaru, uzmanība aizplūst un atgriežas, izsīkums vai intensitāte kļūst par paša materiāla daļu, un doma, nereti pārvietojoties šajā laukā bez kāda iepriekšēja aprēķina, piepalīdz radītajam ar nolasāmību un jēgu, vienlaikus vairoties to iegrožot.
Šī loģika top taustāma izstādes telpiskajā un procesuālajā uzbūvē, kurā radīšana un rādīšana nav nodalāmas: improvizēts veikals ar T krekliem, zīniem, kasetēm un iespieddarbiem, kas tapuši gan uz vietas, gan citur, sagaida apmeklētājus un viņu brīvos līdzekļus pie ieejas; darbnīcas zona atsedz radošā procesa aizskatuvi un priekšmetu cirkulāciju autora uzmanības hierarhijas skalā; koprades stūris kalpo par vietu, kur klausīties, džemot, iegūt tetovējumu, atjaunot manikīru, neformāli socializēties, caur to saistot privāto un kolektīvo pieredzi; citviet – uzstāšanās vai vēl tikai tās mēģinājumi norit kā viena no izstādes darbības papildu formām kopējo publisko-privāto aktivitāšu spektrā; līdz beigās – no otrreiz izmantotiem materiāliem būvēta guļamzona piesaka atpūtu un atjaunošanos kā neatņemamu daļu mākslinieka vienotajā funkcionēšanas režīmā. Šeit tā ar nodomu integrēta plašākā radīšanas laukā.
Groševa darbība plešas tālāk par pašu izstādi un ietiecas infrastruktūrās, kuras to uztur, izvērš – neatkarīgas telpas vadīšanā, kūrēšanā, mākslas producēšanā un mūzikas radīšanā. Līdzās šīm, arī šķietami klusāka, klātbūtnē balstīta pedagoģiska loma, mijiedarbojoties ar zināšanu pārnesē ieinteresēto skolu un ne-skolu auditoriju. Ekonomiskie un materiālie apstākļi, kas ieskauj viņa un domumiedru dzīves prakses, nemitīgi par sevi atgādina kā virsslānī, tuvu ādai esošs neatņemams fona troksnis. Tā ietekme nosaka darbības virzības trajektoriju kā tādu iespējamību diapazonu, kas veidojas, no vienas puses, ilgstoša spiediena un, no otras, – pašaprūpes centienu rezultātā.
Groševa izmantotie analogie mediji un atvērtība procesualitātei kalpo kā darba rīki, ar kuru palīdzību autors ievieš un uztur ilglaicību, pretestību un berzi citādi uz ātrumu un (at)risinājumu orientētajā tagadnē. Tas ļauj uztverei palēnināties tieši tik daudz, lai tā saglabātu jutīgumu un reaģētspēju iepretim šķietami fiksētajam un neapstrīdamajam. Plašākā nozīmē Groševa praksē taktilitāte, nepilnība, neērtums un daudznozīmība darbojas kā sistēmiski nosacījumi, kas ietekmē to, kā darbi tiek iecerēti un izplatīti, uzturot to nozīmi pastāvīgi svārstīgu un atvērtu arvien jauniem lasījumiem atkarībā no mainīgajiem kontekstiem.
Infrastruktūras līmenī Dzīvo ar/Domā par novirza uzmanību no apraides mēroga izplatīšanas uz mazākām, intīmām apmaiņas konfigurācijām, kur tuvums kļūst par metodi un attiecības, objekti un darbības ievietojas vienotā laukā, izvēršoties par dzīvu sistēmu, sava veida refleksīvu dzīves straumēšanu.
Izstādes kuratore Zane Onckule.