Gleznotāja jau vairākus gadus pievērsusies terminu identitāte un laiks pētniecībai, kā arī atmiņu pētniecībai laika kontekstā. Izstādes darbi atspoguļo novērojumus, kā mazie atmiņu kadri formē identitāti, kā katra atcerēšanās reize pārraksta vienu atmiņu kadru un, līdzīgi kā pārstāstot stāstus, laika gaitā mainās. Kā stāstītie stāsti veido fiktīvas atmiņas, kas ar mums nekad nav notikušas, un kā ar spilgtajiem stāstiem varam piemānīt paši sevi.
“Reizēm sajūtu atmiņas kā sekreķiku spēli, ko bērnībā spēlējām. Ik pa laikam notraušu smiltis no tām, lai aplūkotu, kā tās laika gaitā mainījušās, vai arī mainījusies ir tikai mana attieksme pret tām?
Skatoties uz atmiņu pētniecības procesu, varam jautāt paši sev – kas ir mūsu identitātes atmiņas, īpašas bērnības vietas, kur viss bija iespējams?” Laura Veļa.