Līvija Endzelīna (1927–2008) ir viena no zināmākajām un tajā pašā laikā noslēpumainākajām, netveramākajām personībām 20. gadsimta Latvijas mākslā. Jau kopš 60. gadu sākuma, kad autores darbi – portreti un klusās dabas – tikko sāka parādīties izstādēs, tie iemantoja nedalītas skatītāju simpātijas, kā arī augstu novērtējumu profesionālajā vidē. Taču aiz strauji augošās atzinības slēpās savrupa māksliniece, kas izvairījās publiski komentēt savas daiļrades attīstību, ierosmes un radošos principus. Viņas klusās dabas piesaistīja ar nacionālu vai metafiziski sirreālu tēlainību, kas bija izklāstīta šķietami saprotamā, realitāti imitējošā vizuālajā valodā. Latvijas mākslā Līvija Endzelīna ienesa jaunu, oriģinālu un ļoti subjektīvu reālistiskās glezniecības versiju, atšķirīgu gan no iepriekšējos gadu desmitos kultivētās sociālistiskā reālisma metodes, gan viņas laikā topošā avangardiskā hiperreālisma.
Endzelīnas glezniecība veido daudzšķautņainu un reizē viengabalainu mākslas tēlu. Viņas sarežģīto pasaules izjūtu plosa mokošas pretrunas, kas pat liriskajās kompozīcijās bieži vien raisa dramatisku spriedzi. Mākslinieces darbus var nosacīti iedalīt vairākās plašās tematiskās grupās, kas epizodiski variējas visas radošās darbības laikā, daudzkārt atgriežoties pie vieniem un tiem pašiem tēlojuma motīviem. Periodiski gleznotāja pievēršas portreta žanram, taču pamatā viņas teātra skatuve ir klusās dabas uzstādījums ar rūpīgi pārdomātu priekšmetu izvēli.
Vienu no apjomīgākajām grupām veido tradicionālas ievirzes klusās dabas, kurās māksliniece, izvēloties noteiktu priekšmetu kārtojumu, atklāj savus estētiskos un ētiskos priekšstatus par lietu pasauli. Kompozīcijās ar dabas veltēm un sadzīves priekšmetiem nereti apcerētas liriskas, ikdienas dzīvē tuvas, simboliskas tēmas. Līvijas Endzelīnas gleznas Pupas, Lauku maize, Medus un Mātes blūze ir kļuvušas par daļu no klusās dabas žanra hrestomātijas Latvijas mākslas vēsturē.
Taču tikpat nozīmīgi ir arī autores metafiziskie un sirreālistiskie darbi, kuru tēlu sistēmu veido vecu grāmatu folianti, vēstuļu sainīši, apstājušies pulksteņi vai to mehānismi, putnu izbāzeņi, piestas, stikla lēcas u.tml. Telpas saspiestība un it kā bezkaislīgā, vēsi sterilā atmosfēra, kas kopumā dominē lielākajā daļā Endzelīnas darbu, šajās gleznās papildināta ar tikai intuitīvi tveramu saturisko spriedzi, kad būtiskākais ir nevis ārēji redzamais, bet nojaušamais. Noslēpumainību rada priekšmetu izvēle un kārtojums negaidītās, tēlaini asociatīvās sakarībās.
Racionāli izzinošā mākslinieces attieksme vienmēr trausli balansē uz trauksmainas pasaules izjūtas robežas. Emocionālā dualitāte, kas piemīt Līvijas Endzelīnas darbiem, izceļ meistares veikumu Latvijas mākslas kopainā.
Izstādē eksponēti darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja, Lietuvas Mākslas muzeja, Zuzānu un gleznotājas ģimenes kolekcijām.