Maija Tabaka: «Es sākos ar 70. gadu lielajām gleznām. Patiesas ietekmes radušās no grāmatām, kino un dzīves. Savā laikā visi aizrāvās ar itāļu kino. Man vistuvākais bija Fellīni. Ja apskatās uz Kāzām Rundālē, tad liekas, ka tas ir hologrāfisks gabaliņš no Fellīnī filmas. Mani pievilcis barokālais krāšņums, marmors, ģipša ziedi un tā mistiski nenosakāmā Fellīnī vide, kurā līdzcilvēks pārtop agrāko laiku tēlos, iegūstot to neredzamo noslēpumu, kam pāri klājas laiks». Pārsteidzošas ir Maijas Tabakas darba spējas — Aleksis, Kolontaja Meksikā, Vitauta mājas dzīve, Sievietes, Deju ansamblis Daile, Eihmaņu ģimenes portrets, Nostāsti, Notikums, Tatjanas Bēmas portrets, Tatjanas Sutas portrets — liela formāta figurālie darbi.
1975. gadā Jūrmalā, Dzintaru izstāžu zālē bija četru jauno mākslinieku — Guntas Liepiņas, Maijas Tabakas, Bruno Vasiļevska un Leonīda Mauriņa — gleznu izstāde, viņi reprezentēja jauno gleznotāju paaudzi. Maijai Tabakai bija eksponētas 11 lielformāta gleznas. Par Dzintaru izstādi mākslas zinātnieks Herberts Dubins uzrakstījis izvērstu recenziju ar visai pravietiskiem vārdiem par Maiju Tabaku: «Viena no spilgtākajām personībām starp septiņdesmito gadu gleznotājiem bez šaubām ir Maija Tabaka. Tāda viņa ir vairāku iemeslu dēļ. Tāda viņa ir, pirmkārt, tādēļ, ka nevar vienaldzīgi vērot parādības, atturīgi tikties ar cilvēkiem, neitrāli dzīvot dzīvi… Tabaka ir personība arī tādēļ, ka pati gleznošana viņai ir eksistences forma. Tur redzams Valdis Āboliņš viņam raksturīgajā platmalē, plandošajā mētelī un, izjautāts par Maijas Tabakas glezniecību, viņš atbild vienā vārdā: «Skaisti!»