Fotografē Māris jau vairāk kā 20 gadus, bet visas profesionālā foto iemaņas apguvis pašmācības ceļā. Interese radusies brīdī, kad sācis nodarboties ar bitēm. Tas bijis 1999. gads. Pēc kādiem sešiem gadiem nopircis savu pirmo fotokameru un sācis lēnām fotografēt.
«Ar savām fotogrāfijām citiem gribu parādīt to, kas notiek dabā, kādi manā apkārtnē mīt dzīvnieki un putni. Citreiz, kad brauc ar auto pa šoseju, liekas, ka nekā jau tajā mežā nav, tik kāda puķe ceļmalā aug, bet patiesībā tur atveras cita pasaule. Kad biežāk ej uz mežu, gan rīta, gan vakara stundās, vari daudz ko ieraudzīt. Atceros, ka mana pirmā fotogrāfija bija ar bebru, kas tikko bija izlīdis no ūdens.»
Ar dabu Māris saaudzis no mazotnes. Tēvam, mežsargam, līdzi braucis uz mežiem. Vienmēr gribējies no pilsētas uz laukiem. Lai tiktu pie skaistiem kadriem, viņš ceļas agri. Reizēm pat trijos naktī. Lai piekļūtu dzīvniekiem, noder gados uzkrātā pieredze, novērojumi un prasme saplūst ar vidi. Dzīvnieki ir manīgi, bet neatšķir krāsu, tu vari būt spilgti zaļā, sarkanā, vienalga kādā krāsā. Putni gan redz krāsas, - novērojis fotogrāfs. Fotogrāfa gaitās Mārim Kreicbergam gadījies neviens vien piedzīvojums ar asām izjutām: «Eju pa mežu un skatos – divi buciņi. Ziemā ārā, -20. Esmu saģērbies baltajā ziemas tērpā. Domāju, tūlīt bildēšu, skatos, pēkšņi abi lec prom. Laikam pamanīja. Dzirdu, - tā kā sniegs švīkst. Pagriežos… Vilks nesas virsū man no muguras. Protams, ne es viņu paspēju nobildēt, ne ko. Bet nu tāda situācija... A viņš tos bukus vienkārši dzina!», vienu no situācijām atceras Māris. Sastapties ar vilku aci pret aci nebūt nav bīstami. Vilks ir bailīgs, pat ļoti bailīgs – nosaka Māris.
Notvert brīnišķīgu mirkli sekundes simtdaļā, vienā kadrā, kas paliks mūžībā. Tā ir neatkārtojama sajūta, kura kā atkarība ievelk savā varā – atzīst Māris Kreicbergs, gaidot, kas šoreiz iznāks no meža uz fotosesiju.