Māksliniece uzsver – katrs radošais centiens joprojām ir vitāli svarīgs viņas mākslinieciskajai pilnībai un daudzveidībai. Mākslinieces vizuālā valoda laika gaitā ir attīstījusies līdz ar viņas personīgajām un emocionālajām pārmaiņām, tāpat arī mainījušās mākslinieces iecienītākās tehnikas. Agrāk Vīvi Nora veidoja zīmējumus ar pildspalvu un litogrāfijas, savukārt akvareļi dominēja viņas bērnu grāmatu ilustrācijās. Mūsdienās māksliniece galvenokārt izmanto jauktas tehnikas veidus – pildspalvu, kolāžu, guašas pieskārienus, vienmēr radot tos ar roku.
Izstādes mākslas darbu centrā ir divi dziļi un neizbēgami spēki: mīlestība un nāve. Māksliniece tos neuzskata par bināriem pretstatiem, bet gan par savstarpēji saistītiem eksistences nosacījumiem, kur katrs no tiem fundamentāli veido cilvēka dzīves ceļojumu. Viņas darbi attēlo dzīves emocionālās tekstūras, apzinoties gan to saistību, gan nepastāvību. Vīvi Nora uztver katru savu mākslas darbu par simbolisku spoguli – kā māksliniecisku ieceri, un arī kā skatītāja psihi. Mākslinieciskā vēstījuma nozīme viņas darbos nekad nav fiksēta; tā ir plūstoša.
Vīvi Noru saista dažādu tautu tradīcijas, tās viņu valdzina ar savu autentiskumu un ritmu, bet mākslinieces mīlestība pret ceļošanu ir saistīta ar zinātkāri nevis kā bēgšanas līdzekli, bet gan kā smalkas bagātināšanas avotu. Šīs pieredzes ietekmē ne tikai viņas estētiku, bet arī pasaules uzskatu, attīstot dziļu empātiju, kas sajūtama un pulsē Vīves Noras darbos.