Šodien, Kultūras Dienas/KDi iznākšanas dienā, plkst. 11 savu pirmizrādi Kannu kinofestivāla konkursa programmā Īpašais skatiens/Un Certain Regard piedzīvos Viestura Kairiša režisētā, aktiera Kārļa Arnolda Avota idejiski iniciētā filma Uļa.
Kā būs gājis – nezinu un neņemos prognozēt. Zinu tikai to, ka šis svinīgais, tik ļoti gaidītais un smagi izcīnītais pasākums – pirmizrāde Kannu festivālā – prasa nervus un izturību. Filmas radošā grupa nonāk vienā zālē ar profesionālo publiku – filmas pirmajiem vērtētājiem, kuru reakcija būs jūtama uzreiz pēc filmas titriem. Tā ir viena no Kannu festivāla priekšrocībām – demonstrēt filmas plašai profesionālai auditorijai, arī tūkstošiem kritiķu un žurnālistu, kuru vārdu un tekstu vērtība profesionālā vidē joprojām nozīmē daudz. Šīs atsauksmes ietekmē filmas iespējas ceļot tālāk pasaulē, tikt iegādātai izrādīšanai citās valstīs, sākt ceļu uz citiem festivāliem daudzos kontinentos. Tā tas parasti notiek ar Kannu festivālā atklātajām filmām.
Dzimtenes vilinājums
Tikai neprasiet man, kādas filmai Uļa ir izredzes uz balvām. Šādi jautājumi apliecina to, ka jautātājiem ir ļoti aptuvens priekšstats par milzīgo skaitlisko un māksliniecisko konkurenci, kas ir jāiztur, lai tiktu Kannu programmā. Šogad Kannu festivālam tika pieteikta 2541 filma no 141 valsts. Uļa var lepoties ar Kannu festivāla zīmolu – Palmas zaru ovālā rāmējumā –, kuru tās veidotāji varēs izmantot filmas popularizēšanas kampaņā. Zars jau ir – piedalīšanās zars. Pārējo nekalkulēsim un neminēsim. Turklāt programmā Īpašais skatiens, kurā iekļauj vairāk radikālas, eksperimentālas filmas (tāda ir arī Uļa), nav uzskatāmu procesa vērtēšanas indikatoru. Proti, šīs programmas filmas atšķirībā no galvenā konkursa neizpelnās kritiķu "ātro vērtējumu" zvaigznīšu sistēmā. Šī punktu sistēma – vērtējumi, ko dažādu valstu kritiķi veido izdevumam Screen International, – bieži kalpo par termometru vai vismaz vidējā vērtējuma rādītāju pamatkonkursa filmām.
Kannu galvenajā konkursā ir divdesmit divas filmas, kuru vidū ir gan pieredzējušu klasiķu darbi, gan negaidīti melnie zirdziņi. Protams, Screen International tabula nekādi nav saistoša festivāla žūrijai, kuru vada Dienvidkorejas režisors Čanvuks Parks un kurā darbojas arī režisore Hloja Džao un aktrise Demija Mūra.
Poļu režisora Pavela Pavlikovska drāma Dzimtene stāsta par rakstnieka Tomasa Manna (lomā – Hanss Cišlers), tolaik jau ASV pilsoņa, un viņa meitas Ērikas (Sandra Hillere) braucienu uz Vāciju pēc Otrā pasaules kara beigām. Publicitātes foto
Nedēļas sākumā, kad top šis teksts, ar augstāko vidējo kritiķu vērtējumu lepojas poļu režisora Pavela Pavlikovska filma Dzimtene jeb Tēvzeme/Vaterland. Vai šai filmai var prognozēt Zelta palmas zaru, pagaidām atturēšos minēt. Tos, kuri atceras Pavela Pavlikovska melnbalto, izsmalcināto drāmu Ida (2013) un viņa nākamās filmas Aukstais karš/Cold War (2018) askētisko, estetizēto melnbaltā kadrā kompresēto eksistenciālo dramatismu, viņa jaunais darbs noteikti uzrunās.
Dzimtene stāsta par rakstnieka Tomasa Manna, tolaik jau ASV pilsoņa, un viņa meitas Ērikas braucienu uz Vāciju pēc Otrā pasaules kara beigām. Rakstnieks ar meitu apciemo gan Rietumvāciju, gan Austrumvāciju. Filmas vizuālais tēls apliecina režisora rokraksta nemainību – tikpat grafiskas, perfektas un tajā pašā laikā netradicionālas kadra kompozīcijas, kuras gan, iespējams, notušē klasiķa rakstura sarežģītību un viņa ģimenes traģēdijas vērienu. Tomasa Manna meitas Ērikas lomā ir spožā vācu aktrise Sandra Hillere.
Dzimtenes vizuālais tēls sasaucas ar Uļas vizualitāti – abas filmas ir melnbaltas, un tās ir filmējuši poļu operatori (Uļu – Vojcehs Staroņs). Šo vizuālo līdzību ir pamanījis arī Polijas Filmu institūts, kas piedalījies Uļas finansiālajā atbalstā, – filma ir triju Baltijas valstu un Polijas kopražojums. Kannās pie Festivāla pils ieejas uz divām iespaidīgām kolonnām Polijas Filmu institūts ir izvietojis divu vizuāli salīdzināmu filmu reklāmplakātus: Pavela Pavlikovska Dzimteni pārstāv filmas varones Ērikas (Sandra Hillere) portrets, savukārt Viestura Kairiša Uļu pārstāv titulvarones Uļjanas Semjonovas (Kārlis Arnolds Avots) portrets.
Eksistenciālie ritmi
Japāņu režisora Rjusukes Hamaguči filmas Pēkšņi sižeta centrā ir divas jaunas sievietes – sociālās aprūpes nama direktore Marija, kuru spēlē franču zvaigzne Viržīnija Efira, un japāņu režisore Mari (lomā – Tao Okamoto), kura ir nedziedināmi slima ar vēzi. Publicitātes foto
Jau pieminētajā Screen International tabulā vērtējumu otrajā vietā ierindojas viena no spēcīgākajām konkursa filmām – japāņu režisora Rjusukes Hamaguči filma Pēkšņi/All of a Sudden. Kannu konkursa programmā šogad ir trīs japāņu filmas. Japāna ir arī šā gada fokusa valsts Kannu festivāla kinotirgū, un te rosās ļoti daudz japāņu profesionāļu. Japānas kino ir jaudīgs, un tajā strādā daudzi pasaulslaveni autori, kuri ir bijuši Kannu festivāla laureāti. Tāds ir arī Rjusuke Hamaguči, kurš pirms pieciem gadiem Kannās plūca laurus ar filmu Brauc ar manu auto/Drive My Car.
Labas izredzes tikt pie balvām ir arī autora jaunajai filmai Pēkšņi, par spīti tās lēnajam ritmam un vērienīgajai hronometrāžai (3 stundas 40 minūšu), kas var sagādāt problēmas filmas plašai izplatīšanai ārpus festivālu ekosistēmas. Šajā filmā ir kaut kas pamatīgs un jēgpilns – tas ir vēstījums par pasauli, novecošanu, Rietumu veselības aprūpes sistēmu, cilvēka spēju un nespēju pieņemt eksistenciālo nolemtību.
Sižeta centrā ir divas jaunas sievietes – sociālās aprūpes nama direktore Marija, kuru spēlē franču zvaigzne Viržīnija Efira, un japāņu režisore Mari (lomā – Tao Okamoto), kura ir nedziedināmi slima ar vēzi. Viņas sastopas kādas teātra izrādes laikā Parīzē, abas satuvina pieredze un izglītība – francūziete ir studējusi Japānā, savukārt japāniete ir mācījusies Sorbonnā –, un abām ir svarīgi izprast cilvēka dzīves ritu jēgu.
Francūziete sociālās aprūpes namā cenšas ieviest humānus principus, kas vērsti uz cilvēka aktivitātes uzturēšanu, nevis piekalšanu pie paredzētās nāves gultas. Japāņu režisore, kura pati gatavojas aiziešanai, ir radījusi īpašas terapijas un taktilās saskarsmes darbnīcas, kas paver citu pieredzi pansionāta slimniekiem un arī viņai pašai. Kaut gan vietumis varoņu sarunas skan kā lekcijas par kapitālisma nejēgu un cinismu, kā arī par humānismu un cilvēkmīlestību kā vienīgo alternatīvu tam, filma ir trauslas mīlestības un tuvības alku piepildīta, un tam nav sakara ar mīlestību tās fiziskajā izpausmē.
Pēkšņi ir filma, kas spēj sazemēt un mierināt pēc personīgiem zaudējumiem, tuvinieku aiziešanas. Šī ir filma, kas fragmentētajā, histēriskajā sociālo tīklu kacekļu un lidojošo dronu neirozē spēj fokusēt uzmanību – vismaz trīs stundu un četrdesmit minūšu garumā. Lai cik novalkāts arī šķistu humānisma jēdziens, Kannu konkursa žūrijai būs iespējas tādu atzīmēt, arī novērtējot filmas transnacionalitāti. Tās darbība pilnvērtīgi risinās gan Parīzē, gan Kioto, abas varones un aktrises sazinās gan japāņu, gan franču valodā, un tēmas, kuras skar filma, ir universālas. Iespējams, Pēkšņi būs festivāla laureātu vidū.
Daudz atturīgāk ir vērtējamas divu citu Japānas filmu izredzes, kaut arī tematiski režisora Kodzi Fukadas filma Nagi piezīmes/Nagi Notes ir nedaudz līdzīga drāmai Pēkšņi – arī šīs filmas divas galvenās varones atrod līdzsvaru un dzīves jēgu viena otrā un mākslā, dzīvojot nelielā Japānas pilsētiņā Nagi. Savukārt režisora Hirokadzu Koreedas filma Aita kastē/Sheep in the Box ir izpelnījusies ļoti pieticīgu novērtējumu.
Kannu festivāla programma piedāvā vairākas filmas ar interesantu dažādu kultūru sakausējumu. Piemēram, irāņu meistars Asgars Farhadi Francijā uzņēmis filmu Paralēlie stāsti/Histoires parallèles, kura gan saturiski, gan finansējuma izpratnē ir Eiropas filma. Tās scenāriju Asgars Farhadi rakstījis, iedvesmojoties no poļu režisora Kšištofa Keslovska Dekaloga (1989).
Paralēlajos stāstos ir sarežģīts naratīvs – sižeta līnija risinās gan realitātē, gan vientuļas, ekscentriskas rakstnieces fantāzijā. Šajā visai netipiskajā lomā ir Izabella Ipēra, viņas tēlotā rakstniece savu manuskriptu radījusi, balstoties "lūrēšanas" pieredzē pretējā nama logos. Tur esošā skaņu ierakstu studija un tās darbinieki – jauna sieviete (lomā Viržīnija Efira) un divi vīrieši brāļi – nokaitē rakstnieces fantāziju. Šajā stāstā, kurā realitāte mijas ar fantāziju, iesaistās arī rakstnieces izpalīgs – jauns vīrietis ar cietuma pieredzi un intelektuālām pretenzijām. Arī Paralēlie stāsti nav sajūsminājuši kritiķus, par spīti franču zvaigžņu Izabellas Ipēras, Viržīnijas Efiras, Katrīnas Denēvas un Vensāna Kasela dalībai. Šī filma ir pārāk konstruēta un nedzīva, salīdzinot ar paša Asgara Farhadi Irānas perioda filmām un poļu klasiķa Keslovska darbiem, kuri šo filmu ietekmējuši.
Likmes pieaug
Šoreiz, rakstot par Kannu konkursa filmām, nevar virpuļot ar plaši pazīstamiem amerikāņu režisoru un aktieru vārdiem. Galvenajā konkursā ir tikai divas amerikāņu filmas – Džeimsa Greja Papīra tīģeris/Paper Tiger un Airas Saksa Vīrietis, kuru mīlu/The Man I Love.
Amerikāņu režisora Džeimsa Greja krimināldrāma Papīra tīģeris ir pamatīgs darbs ar precīzu Ņujorkas 80. gadu rekonstrukciju. Daži kritiķi uzskata, ka aktieris Ādams Draivers (centrā) šajā filmā ir nospēlējis savu labāko lomu. Publicitātes foto
Papīra tīģeris, kurā galvenās lomas atveido Skārleta Johansone un Ādams Draivers, ir profesionāli spēcīga drāma, kas atgādina senās Mārtina Skorsēzes filmas un arī paša Džeimsa Greja sociāli nospriegotos, kriminālās intrigas piepildītos darbus (piemēram, Mums pieder nakts/We Own the Night (2007)).
Papīra tīģeris ir pamatīgs darbs ar precīzu laikmeta – Ņujorkas 80. gadu – rekonstrukciju un spēcīgu spriedzi. Tās galvenie varoņi ir divi brāļi, viens no viņiem ir atvaļināts policists (Ādams Draivers), otrs – inženieris (Mailss Telers), kuru brālis iesaista biznesā ar "papīra tīģeriem" – krievu noziedzīgajiem grupējumiem. Šis ir solis, pēc kura nav atpakaļceļa, – spriedze un likmes pieaug, upuris ir neizbēgams. Ādama Draivera darbs filmā ir izcils – jau kaut kur presē pavīdēja apzīmējums, ka šī ir viņa mūža loma. Aktieris spilgti nospēlē sava varoņa – policista, kas ļāvies naudas kārdinājumam, – traģēdiju. Skārleta Johansone tēlo inženiera sievu – ģimenes māti, un arī viņai šajā lomā dramatisma nepietrūkst.
Iespaidīgs pieteikums konkursā ir rumāņu režisora Kristiana Mundžu filma Fjords/Fjord ar norvēģu zvaigzni Renāti Reinsvi galvenajā lomā. Kristians Mundžu, kurš pirms deviņpadsmit gadiem sāka rumāņu kino uzrāvienu ar Kannās iegūto Zelta palmas zaru par drāmu Četri mēneši, trīs nedēļas un divas dienas (2007), šoreiz filmējis Norvēģijā. Filmas finansētāju loks ir plašs, to vidū ir Rumānija, Ziemeļvalstis un Francija.
Fjords stāsta par ticīgu imigrantu ģimeni no Rumānijas, kura dažādu apstākļu sakritības dēļ kļūst par mērķi Norvēģijas bērnu aizsardzības sistēmas humānisma principos balstītajai, šaurpierīgajai darbībai. Ģimenes māte, ko tēlo Renāte Reinsve, ir norvēģiete, kura apprecējusies Rumānijā un pārcēlusies kopā ar savu vīru – rumāņu inženieri – un pieciem bērniem atpakaļ uz Norvēģiju. Ģimenes reliģiozitāte un atšķirība no vidējā norvēģa dzīvesstila kļūst par vienu no iemesliem, lai tiktu iedarbināta sistēma, kuras rezultātā pieci šo vecāku bērni tiek izņemti no ģimenes – iespējams, uz laiku, iespējams, uz visiem laikiem.
Līdzās Renātei Reinsvei filmā spēlē amerikāņu aktieris Sebastjans Stens, kurš ir dzimis Rumānijā un kura profesionālās spējas izraisa cieņu. Viņš ir spēlējis Donaldu Trampu filmā Māceklis/The Apprentice (2024) un kopā ar Renāti Reinsvi piedalījies filmā Cits cilvēks/A Different Man (2024). Domājams, ka arī Fjords ir nopietns pretendents uz festivāla balvām.
Rumāņu režisora Kristiana Mundžu drāmas Fjords darbība risinās Norvēģijā. Filma vēsta par ticīgu imigrantu ģimeni no Rumānijas, galvenās lomas atveido Renāte Reinsve un Sebastjans Stens. Publicitātes foto
Kolorīts piedāvājums konkursā ir Dienvidkorejas režisora Na Hongdžina ironiskais, fanātiskais šausmu žanra un komēdijas hibrīds Cerība/Hope, kura žanriskās un vizuālās provokācijas ir tik negaidītas, ka var pārsteigt nesagatavotus arī cienījamās žūrijas locekļus.
Savukārt, ja gribas ko mierīgāku un skatītājam draudzīgāku, ir jāpievēršas ārpuskonkursa programmai. Pieminēšanas vērts ir fakts, ka 72 gadus vecais un vitāli jauneklīgais amerikāņu aktieris Džons Travolta ir debitējis režijā ar nedaudz vairāk nekā stundu ilgu filmu Propellera lidmašīnas vienvirziena nakts reiss/Propeller One-Way Night Coach, kuras pamatā ir viņa bērnības atmiņas un grāmata, ko viņš sarakstījis pirms dažiem gadiem. Filma drīz būs skatāma Apple TV. Tas ir nostalģisks, sentimentāls un dekoratīvs nieks, kas apliecina, ka arī cienījamā vecumā var debitēt režijā un saņemt Kannu goda balvu Zelta palmas zars – gan ne par filmu, bet par to, ka esi Džons Travolta.