Filmai Lūkojoties saulē ir episks vēriens – tās darbība risinās četros vēstures posmos gadsimta garumā un vēsta par sieviešu dzīvi kādā lauku saimniecībā Vācijas Altmarkas reģionā Elbas krastā. Režisore un scenāriste Maša Šilinska savā darbā izdzēš robežas starp uztveri, atmiņu un iztēli. Kritiķi salīdzina šo filmu ar Pītera Vīra Paniku pie Nokarenās klints (1975), Sofijas Kopolas Jaunavu pašnāvībām (1999) un Mihaela Hanekes Balto lenti (2009), taču akcentē tās unikalitāti. Skatītāji satiek varones, kuras dzīvo XX gadsimta 10., 40. un 80. gados, kā arī XXI gadsimta 20. gados.
Šī ir filma par mistērijām, traumām un vainas apziņu, kā arī par sieviešu ciešanām un spēku. Drāma hipnotizē ar savu kompozīciju un vizualitāti, stāstījums ir fragmentēts un nav hronoloģisks. Filma tiek raksturota kā grandiozs sēru gobelēns, kuru caurvij dzīves un nāves alkas, sāpju, dusmu un izmisuma motīvs. Viena no galvenajām tēmām ir sieviešu apklusināšana, tāpēc galvenajām varonēm ir maz dialogu – viņu noslēgto iekšējo pasauli izpauž izteiksmīgi žesti un skatieni.
Filmas varones Alma, Ērika, Angelika un Lenka, kuras šķir desmitgades, ir ieslodzītas patriarhālas vardarbības lokā, no kura nav iespējams izglābties, un laika gaitā nekas nemainās. Lūkojoties saulē atspoguļo gan indivīdu, gan Vācijas traģisko vēsturi un parāda, ka paaudžu trauma ir iekodēta sieviešu ķermenī.
Drāma Lūkojoties saulē hipnotizē ar savu kompozīciju un vizualitāti. Filma tiek raksturota kā grandiozs sēru gobelēns. Publicitātes foto
Jauno Almu XX gadsimta sākumā fascinē viņas turīgās, ticīgās ģimenes iecienītā nodarbe – fotogrāfiju uzņemšana kopā ar nesen mirušajiem radiniekiem. Paralēli atklājas, ka šajā laikā ģimenes kalponēm tiek veikta piespiedu sterilizācija, lai novērstu grūtniecības iestāšanos, ja kāds no saimniekiem viņas izvaro. Trīsdesmit gadu vēlāk Ērika izjūt pastiprinātu interesi – arī erotisku – par savu tēvoci, kuram ir amputēta kāja. Viņa pat cenšas nogaršot sviedrus, kuri tek no viņa nabas. Nedaudz vēlāk mēs iepazīstam Ēriku kā vienu no jaunajām sievietēm, kuras, iespējams, gatavojas noslīcināties. 80. gados pusaudze dumpiniece Angelika pretojas seksuālajai vardarbībai un savas brīvības ierobežošanai, taču par to viņai nākas dārgi samaksāt. XXI gadsimtā meiteņu drošība arī ir tikai ilūzija, no biedējošiem sapņiem un pagātnes nastas neviens nav pasargāts.
Filma rada iespaidu, ka varones uzmanīgi vēro mūs, skatītājus, un tas izraisa satraucošu efektu. Režisore Maša Šilinska stāsta, ka filmēšana notikusi pamestā lauku saimniecībā, kura pusgadsimtu stāvējusi tukša. "Šajā mājā mēs atradām simt gadu vecu fotogrāfiju. Tajā ir redzamas trīs kalpones, kuras raugās tieši kamerā. Pēdējos simt gados uz sievietēm ticis daudz skatīts, un mēs vēlējāmies dot varonēm iespēju atbildēt ar savu skatienu," saka režisore.