Franču režisora Žana Pola Salomē vēsturiskās krimināldrāmas Naudas viltotājs. Bojarska lieta/L'affaire Bojarski (2025) darbība risinās pēckara Francijā. Intrigas centrā ir reāls personāžs – par leģendu uzskatītais poļu izcelsmes inženieris un izgudrotājs Česlavs Jans Bojarskis (1912–2003). Francijā viņš ieradās bēgļu gaitās un XX gadsimta vidū kļuva par slavenāko naudas viltotāju. Vairāk nekā piecpadsmit gadu viņš savas mājas pagalmā slepeni ražoja perfekta izskata banknotes – tās bija tik kvalitatīvas, ka varēja apmānīt pat Francijas Banku.
Dari pats!
Filmā Bojarski spēlē populārais franču aktieris Reda Katebs. Notvert Bojarski nebija tik viegli, un ar to ilgus gadus bija apsēsts policijas komisārs Andrē Matei, kuru atveido Bastjēns Bujons. Režisors Žans Pols Salomē salīdzina Bojarski ar Žorža Simenona detektīvu tēliem. Bojarskis bija ģēnijs, kurš savas ieceres prata arī īstenot, viņš pats veidoja visas tehniskās iekārtas – preses, plāksnes, maisītājus –, kuras izmantoja savu viltoto naudas zīmju izgatavošanai. "Šo iekārtu fotogrāfijas un plāni mums ļāva atjaunot darbnīcu, kurā strādāja Bojarskis. Viņš visu darīja pats, ieskaitot papīra izgatavošanu un tinti, kurai viņš pievienoja aspirīnu, kā redzat filmā," stāsta filmas režisors.
Filmas intrigas centrā ir reāls personāžs – par leģendu uzskatītais poļu izcelsmes inženieris un izgudrotājs Česlavs Jans Bojarskis (1912–2003), kuru atveido Reda Katebs. Publicitātes foto
Bojarskis ilgojās pēc atzinības un izjuta nepieciešamību riskēt. "Tāpat kā jebkurš mākslinieks, viņš vēlējās, lai viņa talants tiktu atzīts. Savās viltotajās franku banknotēs viņš apzināti atstāja sīkas atšķirības, kuras varēja uztvert kā Bojarska parakstu. Viņa banknotes bija pat skaistākas nekā Francijas Bankas banknotes, viņš veltīja tām neticami daudz laika. Katru reizi, kad Francijas Banka mainīja naudas zīmju dizainu, lai cīnītos pret viltošanu, viņam viss bija jāsāk no jauna. Bojarskim bija vajadzīgs gads, lai iegravētu jaunas plāksnes, – tas ir milzīgs darbs. Viņš sabojāja acis un kaklu un pēc tam nogurdināja sevi, apceļojot Franciju, lai izplatītu savas viltotās banknotes," ieskatu Bojarska darbībā sniedz režisors.
Latvijas skatītājiem Žans Pols Salomē ir pazīstams kā kriminālkomēdijas Dīlere/La daronne/Mama Weed (2020) autors. Dīlerē galveno lomu ir nospēlējusi Izabella Ipēra, kura ir redzama vēl vienā Žana Pola Salomē filmā Sindikāliste/La syndicaliste/The Sitting Duck (2022).
Ģēnijs izolācijā
Daudz aizraujošas informācijas par Bojarski un viņa izgudrojumiem, kuru vidū ir gan mēbeles, gan sadzīves tehnika, var atrast internetā. "Francijas Bankā Bojarskis ir kā dievs. Bankas seifi ir pilni ar viņa viltotajām naudas zīmēm. Viņa radītās banknotes ir ļoti vērtīgas," piebilst Žans Pols Salomē. Filma ir balstīta reālos notikumos. Bojarskis bija polis, kurš Francijā ieradās pēc kara. Viņš bija imigrants svešā vidē. "Tajā ir jūtama līdzība ar mūsu laiku, kurā vajadzība pēc darbaspēka tomēr neizslēdz iespēju, ka cilvēks tiks noraidīts. Bojarskis bija izcils inženieris un izgudrotājs, taču nesaņēma nekādu atbalstu. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc viņš pievērsās naudas viltošanai," norāda režisors.
Bojarskis dzīvoja dubultdzīvi, pat viņa sieva ilgi nenojauta, ar ko nodarbojas vīrs. Īpašu slavu viņam nodrošināja 60. gados radītās 100 franku banknotes ar Bonaparta portretu. Tās bija tik nevainojamas, ka laikraksts Le Parisien nodēvēja Bojarski par "viltotās naudas Sezanu".
Žans Pols Salomē atzīstas, ka identificējas ar filmas galvenā varoņa vientulību: "Mirklis, kurā viņš rada un kaut ko atklāj, ir vientulības pilns. Bojarskim ir vajadzība būt slēgtā telpā un radīt. Bērnībā es izjutu to pašu vajadzību norobežoties no pasaules, lai varētu spēlēties. Bojarska alkas pēc izolācijas mani uzreiz pārsteidza, tāpēc biju apņēmies iekļaut filmā ainas, kurās varonis strādā, – vēlējos parādīt viņa amata tehnisko pusi un viņa mākslas rūpību. Vientulība tajā ir svarīgs elements. Vajadzība paslēpties un vajadzība pēc atzinības liek man justies tuvu šim varonim."
"Vēlējos, lai viss būtu reālistisks un ticams, lai Naudas viltotājs izskatītos kā filma, kura uzņemta 50. gados," saka režisors Žans Pols Salomē. Foto – Marī Rūža, Unifrance
Vairāk par savu jaunāko filmu režisors Žans Pols Salomē stāsta intervijā KDi.
Filma Naudas viltotājs. Bojarska lieta piesaista ar savu vizuālo stilu. Kā jūs veidojāt šo retronoskaņu un XX gadsimta vidum atbilstošo atmosfēru?
Mani iespaidoja Stīvena Spīlberga intervija par viņa filmu Minhene (2005), kura vēsta par terora aktu 1972. gada Minhenes olimpiskajās spēlēs un tam sekojošo Izraēlas specdienestu veikto atriebības operāciju. Spīlbergam bija interesanti uzņemt savu vēsturisko drāmu, ievērojot to kinostilu un vizuālo valodu, kāda tika izmantota tajā laikā, par kuru stāsta Minhene.
Man arī bija vilinoši izzināt, kāds bija kino tajā laikā, par kuru es uzņemu savu filmu. Naudas viltotājā tas ir ļoti konkrēts periods – stāstījums sniedzas līdz 60. gadu vidum. Ja gribam nedaudz paplašināt laika rāmjus, var teikt, ka sižets turpinās līdz 70. gadu sākumam, un es centos atgriezties tā laika klasiskā franču kino, gangsterfilmu un krimināldrāmu pasaulē. Tas ir vesels franču kino posms, ko pārstāv Žana Pjēra Melvila, Žila Dasēna un Žaka Bekera filmas. Es sagatavoju sarakstu ar filmām, kuras ieteicu noskatīties saviem filmēšanas grupas biedriem – operatoram, filmas māksliniecei, kostīmu autorei un aktieriem –, lai viņi varētu iedvesmoties no šiem paraugiem un izjust laika garšu. Šo filmu vidū ir Žaka Bekera Touchez pas au grisbi (1954), Anrī Dekuēna Razzia sur la chnouf (1955), Žila Dasēna Du rififi chez les hommes (1955), Žana Pjēra Melvila Otrā elpa/Le deuxième souffle (1966) un Sarkanais aplis/Le cercle rouge (1970).
Dažreiz filmas, kuru darbība notiek vairāku gadu desmitu senā pagātnē, mums šķiet emocionāli tuvākas nekā mūsdienu drāmas. Kā var izskaidrot šo paradoksu?
Jā, tā ir arī ar Naudas viltotāju, bet katra filma ir atšķirīgs stāsts. Man vēsturisko filmu uzņemšana sagādā galvassāpes. Tas ir pārāk piņķerīgs darbs. Līdz šim pēdējā vēsturiskā filma, ko biju uzņēmis, bija kara trilleris Sievietes ēnā/Les femmes de l'ombre (2008). Process bija smags, un es domāju, ka vairs nekad neuzņemšu šādu filmu. Taču Jana Bojarska stāsts bija tik aizraujošs, ka sapratu – vēlos to ekranizēt, tajā pašā laikā nevēlējos, lai mani sagrautu vēsturiskas filmas tapšanas grūtības. Tāpēc jau sagatavošanās posmā mums bija jāiegulda daudz darba, lai filmēšanas laikā nekas mūs lieki netraucētu.
Filmas radīšana bija sarežģīta, budžets bija ierobežots. Mums bija daudz kas jāupurē un jāpielāgojas budžeta sniegtajām iespējām. Nevar teikt, ka tas bija tikai prieks un aizrautība ticami rekonstruēt tā laika vidi – galvenais bija nepazaudēt filmas jēgu. Tā var notikt, ja filmēšanas laikā nākas steidzami risināt problēmas, kuras ir saistītas ar vēsturiskas precizitātes ievērošanu.
Naudas viltotājs tika filmēts digitāli, un vēlāk attēls tika padarīts nedaudz graudains, jo es vēlējos, lai tas izskatītos tā, it kā mēs būtu izmantojuši filmu. Šajā darbā pietiekami daudz izmantoti vizuālie efekti, bet es gribēju, lai tie būtu gandrīz nemanāmi. Mēs neveicām nekādu grandiozu senu darbības vietu rekonstrukciju. Ja vajadzēja parādīt kaut ko tādu, tas filmā ir redzams kaut kur tālumā, varbūt mazliet neskaidri. Vēlējos, lai viss būtu reālistisks un ticams, lai Naudas viltotājs izskatītos kā filma, kura uzņemta 50. gados. Centos tajā ieviest film noir elementus. Rakstot scenāriju, guvu baudu no tā, ka varēju iedziļināties šā ļoti vīrišķīgā kriminālstāsta veidošanā.
Spilgts personāžs ir policijas komisārs Matei, kuru atveido Bastjēns Bujons.
Jā, komisāru centāmies padarīt par tēlu, ko var salīdzināt ar Žana Pjēra Melvila filmu varoņiem. Šā personāža prototipa īstais uzvārds bija Benamū, un viņš bija dendijs, kurš bija aizrāvies ar Ameriku. Viņam bija nevainojams ģērbšanās stils. Kaklasaites sprādze, cepure – viss, kā pienākas. Es noklausījos interviju ar Benamū sievu, kura bija buržuāzijas pārstāve no Parīzes 16. rajona. Viņa dalījās atmiņās par vīru un daudz ko par viņu pastāstīja. Kopā ar Bastjēnu Bujonu mēs radījām neparastu film noir tēlu, iedvesmojoties arī no aktiera Pola Merisa nospēlētajām lomām. Filmā ir aina, kurā Bojarskis un Matei satiekas Višī viesnīcas bārā, taču mēs nezinām, vai šāda tikšanās, kurā Bojarskis sevi apzināti pakļāva riskam, ir notikusi realitātē.
Notvert Bojarski nebija viegli, un ar to ilgus gadus bija apsēsts policijas komisārs Andrē Matei (lomā – Bastjēns Bujons; no kreisās). Publicitātes foto
Kā, jūsuprāt, gadiem ejot, ir mainījušās cilvēku attiecības ar naudu?
Mūsdienās nauda ir dematerializējusies. Arī tās fiziskā forma ir mainījusies. Mēs pārstāvam paaudzi, kura pazīst abus naudas eksistences veidus, – mēs zinām, ko nozīmē turēt naudu rokās, un tajā pašā laikā mums ir pazīstama sajūta, ka tagad īsti nav priekšstata par to, cik daudz naudas tev ir, jo visi izmantojam bezskaidras naudas maksājumus.
Jaunajai paaudzei nauda ir pilnīgi abstrakts jēdziens. Mūsdienu jaunieši dodas skatīties šo filmu, jo viņiem ir interese – kā bija agrāk? Kāpēc naudas zīmes bija tik svarīgas? Viņiem tas šķiet kaut kas eksotisks, ko viņi atklāj filmā, arī attiecības ar fizisku, nevis dematerializētu naudu.
Šajā sakarā mēs varam runāt par sociālo plaisu, kas reāli pastāv. Ja jums ir nauda, nav tik lielas atšķirības, vai jūs varat tai fiziski pieskarties vai ne. Galu galā jūs varat samaksāt ar viedtālruņa palīdzību. Kamēr tev ir nauda, par to nav jāuztraucas. Taču ir ļoti daudz cilvēku, kuriem nav naudas, viņi arī nevar atļauties viedtālruni, ar kuru var samaksāt par pirkumu. Šī sociālā plaisa mūsdienu sabiedrībā ir ļoti liela.
Ko tik daudzpusīgi apdāvināts cilvēks kā Bojarskis darītu šodienas pasaulē?
Iespējams, viņš darītu kaut ko ar kriptovalūtu un bankas kontiem. Bojarskis bija ģēnijs, un viņam bija vīzija. Viņš spēja paredzēt cilvēku vajadzības un vēlmes, viņš ir radījis savu kafijas mašīnas un lodīšu pildspalvas versiju. Šie izgudrojumi balstījās Bojarska spējā paredzēt, kas cilvēkiem būs nepieciešams un pēc kā viņi ilgosies nākotnē. Arī XXI gadsimtā viņš spētu paredzēt un izdarīt vairāk, nekā es varu iedomāties. Viņš nāktu klajā ar oriģinālām idejām, kuras citiem nemaz nerastos.
Pieļauju, ka mūsdienās Bojarska talants tiktu pamanīts un novērtēts ātrāk nekā XX gadsimta vidū. Tagad Bojarskim kā imigrantam būtu mazāk problēmu atrast savu balsi kā ģēnijam un izgudrotājam, kurš piedāvā cilvēcei kaut ko jaunu un oriģinālu. Ar tādu prātu, kāds bija Bojarskim, ar tādām matemātiķa un inženiera zināšanām, ļoti metodisku un loģisku darbības veidu viņš noteikti atrastu savu vietu mūsdienu pasaulē.