Tāpat kā pasaules kārtību organizē kalendārs ar gadskārtējiem svētkiem, arī Latvijas kultūras dzīves pulsējošo daudzslāņainību strukturēt palīdz svētki. Kultūras nozarēm ar dažādiem panākumiem ir izdevies noturēt dzīvu katrai savu svētku tradīciju – kādreiz tik iecienītās Mākslas dienas, Kino dienas u. c. – ilgāk par viena cilvēka radošās dzīves un entuziasma periodu. Vairākumam tradīciju neveicas tik labi kā Dzejas dienām, kas neapšaubāmi ir saglabājušās kā lokāli populārākie, vislielākās izplatības kultūras svētki, turklāt tos pārsteidzošā kārtā neskar sabiedrības novecošanās. Citu jomu profesiju svinēšana šodien nereti atradusi dzīvotspēju, konvertēta par nozares gada balvu. Ļoti labi, jo ekonomiski – balva nodrošina gan ekspertu kritikas, gan publicitātes un reputācijas aspektu risinājumu.
Digitālā arhīva izveide
Uz šīm pārdomām mani uzvedināja Latvijas Mākslas gada balvas pasākumi, kas aprīļa trešajā nedēļā notiek Valmierā. It kā nejauši to norises laiks sakrīt ar vēsturiskajām Mākslas dienām, par kuru ziedu laikiem liecina vien foto un kino dokumentācija, avīžu un žurnālu raksti, kā arī afišas. Tā kā Mākslas dienas un plakāta māksla uzplaukumu Latvijā pieredzēja vienā laikā – XX gadsimta 70. un 80. gados –, plakāti ir kļuvuši par ļoti izteiksmīgu seno notikumu liecību. Šobrīd tiek vētīta Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) fondā glabātā plakātu kolekcija, kas manī atraisīja tālas bērnības atmiņas par 80. gados piedzīvotajiem mākslas brīnumiem Vecrīgā un motivēja painteresēties, kā skaidrojams leģendāro svētku sākums un noriets.
LMA Plakātu kolekcijā glabājas vairāk nekā 4000 tipogrāfiski drukātu plakātu, kuru zinātniskā izpēte un digitalizācija sākta 2024. gadā. Līdzās politiskās, ekonomiskās un sociālās aģitācijas tematikai tajā ir liels skaits kultūras notikumiem veltītu plakātu, kas darināti no 1899. līdz 1989. gadam. Digitālā arhīva izveide gan vēstures un mākslas pētniekiem, gan visplašākajam interesentu lokam drīzumā ļaus ērti piekļūt šīm emocionāli un intelektuāli rosinošajām laikmeta liecībām. Šoreiz pievērsīšos Mākslas dienu afišām kā ieganstam atgādināt par padomju laika tradīciju, kas izvērsās tieši pretēji iecerei – padomju propagandas vietā ļaužu masas sasniedza mākslinieciska brīvdomība un nacionāla solidaritāte.
Mākslas dienu sākums ir saistāms ar liberalizācijas procesiem totalitārajā Padomju Savienībā ģenerālsekretāra Hruščova laikā. Arī Latvijā 1958. gadā uz neilgu brīdi radās ilūzija, ka radošā brīvība un komunistiskais režīms spēs sadzīvot, kas izpaudās gan nacionālkomunistu, gan radošo personību darbībā. Liberālisms izpaudās folkloras un etnogrāfijas veicināšanā, īpaši Jāņu svinēšanā, kā arī mākslas popularizēšanā. Gada sākumā uz visām padomju impērijas republikām tika nosūtīts rīkojums par Mākslinieku dienas atzīmēšanu 12. aprīlī – dienā, kad Ļeņins 1918. gadā izsludināja Monumentālās propagandas plānu. Tā ambiciozā ideja bija tautas komunistisko audzināšanu veikt masveidīgi ar lielgabarīta mākslas starpniecību, un tā precedents bija prātā arī rīdziniekiem – 1919. gada 1. maija demonstrācijas vērienīgais noformējums. Mākslu kā elitāru parādību izmantoja ideoloģijas paušanai masu pasākumos, vienlaikus popularizējot pašu mākslu. Jau 1958. gadā Mākslinieku diena tika īstenota vienīgi Ukrainā un Kazahstānā, toties Latvijā tā ātri izvērsās par īstu festivālu ar spēcīgu rezonansi un tika pārdēvēta par Mākslas dienām, sasaistot svinības ar citur pasaulē atzīmēto Leonardo da Vinči dzimšanas datumu – 15. aprīli.
1958. gada maijā Mākslinieku savienības sanāksmē Leo Svemps ziņoja, ka turpmāk katru gadu aprīlī būs jāorganizē tikšanās ar strādniekiem, zvejniekiem un kolhozniekiem, skolēniem un studentiem, jārīko izstādes, jāpārdod reprodukcijas, jārāda filmas un jāpublicē raksti par māksliniekiem. Par pirmo Mākslinieku dienas priekšsēdētāju kļuva Jānis Liepiņš. Tā tika atzīmēta trīs dienas, no svētdienas līdz otrdienai, jo 1959. gadā 12. aprīlis iekrita svētdienā, kad skolas un rūpnīcas nestrādāja. Pirmajā gadā pasākumi notika Rīgā, Liepājā, Tukumā, Talsos un Cēsīs, pēc tam it visās pilsētās un ciemos, kur tajā laikā masveidā tika dibināti kultūras nami un tautas daiļamata studijas – īstenota tautas estētiskā audzināšana ar Ļeņina lozungu "Māksla pieder tautai".
Sociologa Tāļa Tisenkopfa pētījumā Mākslas svētki un estētiskā audzināšana (1987) aptaujas apstiprina, ka Mākslas dienas bijušas visiedarbīgākais mākslas interešu stimulators. Drīzumā svētki izpletās veselā dekādē un notikumu komplekss auga augumā, ietverot atvērtās darbnīcas, profesionālo mākslinieku konsultācijas pašdarbniekiem, diskusijas, folkloras ansambļu koncertus, mākslinieku gājienu, basketbola turnīru, bērnu zīmējumu konkursu uz asfalta u. c. Sākot ar 1977. gadu, Mākslas dienas noslēdza īpaši krāšņi teatralizēti pasākumi Vecrīgā, ko apmeklēja ap 150 000 cilvēku.
Pagrieziena punkti
Svētku pārvērtībām var izsekot kinožurnālu Māksla un Padomju Latvija reportāžās, sākot ar 1959. gada Nr. 13. Sākumā mākslinieki izskatās visai skeptiski par diskusijām rūpnīcās, gleznu un plakātu izstādīšanu zem klajām debesīm aprīļa laikapstākļos, kad piedzīvots pat cīruļputenis. Vēlāk sižetos valda gluži eiforiska gaisotne. Mākslas skolu audzēkņi apglezno žogus, gleznas stāv pie Vecrīgas namu sienām un uz molbertiem, skatītāji izlozē mākslas darbus, ko saņem no autoru rokām, tiek piešķirti diplomi un medaļas. Īpaši teatrāli pasākumi izvērtās Jāņa Anmaņa režijā, kad Doma laukumu pieskandēja arī pūtēju orķestris, savukārt Džemma Skulme ar svītu ieradās, stāvus braucot antīkā limuzīnā. Tādu ainu Jānis Anmanis iemūžinājis plakātā Mākslas dienas 1978.
1983. gada kinožurnālā fiksēts, kā no retrotramvaja K. Barona ielā megafonā skan aicinājums sanākt ļaudīm, kas grib redzēt vēl nebijušus mākslas svētkus. Pēc brīža redzams, kā Doma laukumā tiek apsveikts 50 000. apmeklētājs – Ģirts no Rīgas. Citkārt Vecrīgā varēja vērot arī jātnieku parādi, reģionos iederējās braukšana pajūgā un tirgošanās ar turpat birztaliņā izklātiem amatnieku darinājumiem. Starp citu, tieši Latgales Podnieku dienas šķiet līdz šai dienai noturīgākās Mākslas dienu mantinieces, jo kopš 1980. gada notiek regulāri aprīļa pēdējā nedēļā (ar vienu izņēmumu pandēmijas laikā).
Kaut arī ik gada tēmu noteica PSRS Mākslinieku savienības rīkojums no Maskavas, Mākslas dienas deva iespēju brīvi radošām izpausmēm. Nozīmīgas tās ir ne vien tāpēc, ka pelēkajā padomju pasaulē ienesa koši krāsainu akcentu, bet arī tāpēc, ka bija pagrieziena punkti Latvijas mākslas vēsturē. Kā viens no Mākslas dienu 1984 pasākumiem Sv. Pētera baznīcā tika sarīkota Ojāra Ābola iecerētā izstāde Daba. Vide. Cilvēks, kurā piedalījās apmēram simt mākslinieku un līdz ar kuru mēs sākam runāt par instalāciju mākslu.
Mākslas un Kino dienu aktivitātes kļuva par īpaši krāšņām mākslinieku manifestācijām 80. gadu beigās. Mākslinieku iziešana ielās bieži traktējama kā provokatīvs, netradicionāls mākslas darbs publiskā telpā – akcijas vai performances, kas atklāja gaisā virmojošo sociālkritisko spriedzi sabiedrībā, pirms vēl tā tika apzināta. Tām izdevās cilvēkus pamodināt un piespiest aktīvi domāt. Īpaši tas sakāms par izstādēm Rīgā, Stacijas laukuma tunelī, 1986.–1988. gadā, kur garāmgājējus šokēja kā Ojāra Pētersona, Andra Brežes un Jura Putrāma supergrafikas, tā Sarmītes Māliņas, Sergeja Davidova un Oļega Tillberga akcija Staburaga bērni. Tajā starp sadauzītām klavierēm un zīdaiņu gultiņām lavierēja ūdenslīdējs, līdz iebrauca motociklists un visu sagāza, piesaucot bezjēdzīgo Staburaga appludināšanu laikā, kad notika protesti pret Daugavpils HES būvniecību.
Pirms tam – 1987. gada Mākslas dienās – plašu rezonansi izsauca to pašu mākslinieku akcija Cilvēki būros tagadējā Līvu laukumā, kurā šauros stiepļu būros zvilnošie radīja nepārprotamas asociācijas ar padomju cilvēka dzīves telpu, radot paniku varas pārstāvjos un rosinot garas un dziļas diskusijas, kam labākais piemērs ir Viktora Avotiņa eseja Par 1987. gada Mākslas dienām žurnālā Avots.
1989. gadā Mākslinieku savienība nolēma pārtraukt Mākslas dienu tradīciju, tad arī strauji zuda mākslinieku cieņpilnais statuss sabiedrības acīs. 90. gados Mākslas dienas kļuva par pašvaldību iniciatīvu ar atšķirīgu intensitāti dažādos reģionos. Kopš 2000. gadu sākuma Latvijas Mākslinieku savienība ir atsākusi tradīciju un ik aprīli rīko izstādi, kas balstās Igora Dobičina – savienības priekšsēdētāja un seno Mākslas un Kino dienu dalībnieka – neatlaidībā.
Mākslas dienu fenomens nav atkārtojams, jo esam citā laikā, kad radošā brīvība šķiet pašsaprotama un mākslas dzīve ir notikumu pārblīvēta. Tomēr jāatzīst, ka šodien, par spīti dažiem tīri veiksmīgiem laikmetīgās mākslas producentu centieniem, ļoti pietrūkst vienojošu, plaši rezonējošu notikumu, kas veicinātu sabiedrības interesi, cieņu un vēlmi izmantot to, ko var dot vienīgi māksla.
Raksts tapis sadarbībā ar Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu Nr. Izp – 2024/1-0389 Padomju laika plakāts – mākslas, sabiedrības un politikas liecība Latvijas Mākslas akadēmijas plakātu kolekcijā (Padomju plakāts)