Izstādē melnbaltajos attēlos redzama brīva un nepiespiesta atmosfēra ar bohēmistiem, māksliniekiem un rakstniekiem – studentiem, kuri turpmākajos gadu desmitos izaugs par Rīgas jauno inteliģenci.
Izstādei tika izveidota īsfilma. Tā palīdz vizuāli un emocionāli pieejamā veidā dokumentēt mākslinieces skatījumu uz sabiedrību, kas veidojis izpratni par ikdienas dzīves attēlojumu mākslā. Tā aktualizē Latvijas dokumentālās fotogrāfijas vēsturi un parāda, kā personisks skatījums kļūst par kolektīvu kultūras atmiņu, atklājot sociālo vidi, kas pastāvēja Rīgā 20. gadsimta otrajā pusē, ļaujot jaunākām paaudzēm saprast laikmeta pieredzi caur mākslas prizmu.
“Parasti bija tā: visi kvernēja Kazā. Atnāca Māra Brašmane ar fotoaparātu – un mēs kļuvām modeļi. Bijām ļoti paklausīgi un ļoti radoši modeļi,” grāmatā Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. 20. gadsimta 60. un 70. gadi raksta tās sastādītājs Eižens Valpēters. Māras draugi un paziņas, kas pulcējās Vecrīgas kafejnīcās Kaza (Sputņiks bija tās oficiālais nosaukums) un Putnu dārzs, un kuru neliela portretu izlase skatāma šajā izstādē, bija sešdesmito gadu radošo jauniešu loks, viņu vidū arī mākslinieki, dzejnieki un citi, kas piederēja pēckara paaudzes brīvdomīgāko personību un alternatīvās kultūras videi. “Tas loks bija raibs, ļoti dažādi ļaudis. Man ir laimējies, ka es biju blakus un ka viņi ļāva man mierīgi fotografēt,” pieticīgi atzīst Māra Brašmane pati.
Šos cilvēkus vienoja līdzīgas intereses un sarunas par mākslu, mūziku, literatūru, teātri, kino aktualitātēm arī viņpus dzelzs priekškara. Sešdesmitie bija viņu jaunības un romantikas laiks, kad, neskatoties uz skarbajiem un nabadzīgajiem padomju okupācijas gadiem, politisko stagnāciju un vispārējo kontroli, visās radošajās jomās parādījās arī brīvākas izpausmes. Tādas kā eksperimentālā kustību teātra ansamblis Rīgas pantomīma, kurā darbojās Māras māsa un draugi, jauna kino valoda, kas ienāca ar poētiskā dokumentālisma filmām tepat Rīgā, vai kurai varēja sekot, apmeklējot kinodiskusiju kubu un Maskavas kinofestivālus. Modernisma māksla, ko iepazina gan caur socbloka žurnāliem (kioskos tie bija brīvi nopērkami), gan caur ieguvumiem antikvariātos. Paslepus lasīja ”samizdatus”, tostarp disidentu literatūru, un ar stopiem brauca uz Tallinas džeza festivāliem. Šo jauno cilvēku nonkonformisms nebija skaļš vai politiski deklaratīvs, drīzāk privāts un apolitisks, un atklājās caur viņu dzīvesveidu un ikdienas vērtībām, kur laiks “kvernēšanai” draugu lokā bija nozīmīgāks par iekļaušanos padomju normatīvajā sistēmā.
Ja daudziem Kazā ikdienišķās radošuma izpausmes bija dzeja un zīmēšana – dadaistiskiskas, sirreālas un abstraktas skices uz noplēstu burtnīcu lapām, piezīmju bloknota lapiņām un pat kafejnīcas salvetēm, Mārai Brašmanei tā bija fotografēšana. Tolaik vēl ar tēva pirmskara platfilmas fotokameru Voigtländer, kuras apgūšana prasīja laiku, tāpēc sākotnēji rezultāts ne vienmēr bija tehniski perfekts, taču noskaņu tverošs, atturīgs un vienlaikus empātisks. Šīs fotogrāfijas gan netapa publiskai izstādīšanai, bet kā vērojumi, kas svarīgi pašai. “Cilvēki man vienmēr patika, visi portretējamie likās skaisti,” viņa atzīst.
Tā nav nejaušība, ka šie portreti līdzinās kādas šķietami redzētas filmas kadriem, jo Māru aizrāva Rīgas poētiskā dokumentālisma filmas, īpaši Ivara Kraulīša Baltie zvaniņi (1961), kur saplūstot realitātei un mākslinieciskam skatījumam, izceļas liriska, taču ļoti dabiska noskaņa. Arī Māras Brašmanes fotogrāfijām piemīt jūtīgums, kas ikdienišķā vērojumā notver kādu pāri laikam stāvošu noskaņu. Šo fotogrāfiju ikdienas estētika un dzīves dokumentēšanas metode ir tuva pēckara humānisma virzienam starptautiskajā fotogrāfijas vēsturē. Viņa arī spilgti apliecina sieviešu fotogrāfu skatiena nozīmi padomju periodā, neskatoties uz to, ka tas Latvijas fotogrāfijas scēnā bija margināls. Šis skatījums ir aizgājušā laikmeta dokuments, kas nav zaudējis vēstījuma spēku arī šodien, tajās notverts laika gars, kas ir sen zudis, un kas vienlaikus bija gan citāds, gan radniecīgs abpus dzelzs priekškaram.