Vai Vinčenco Bellīni meistardarbu Norma var pasniegt laikmetīgi? Uz šo jautājumu apstiprinoši atbild Briseles Karaliskā opera La Monnaie/De Munt. Bellīni bel canto operas iestudējums šeit tika sagatavots 2021. gadā, taču izrāžu ciklu toreiz izjauca Covid-19 pandēmija. Norma atgriezās uz La Monnaie skatuves četrus gadus vēlāk, 2025. gada decembrī.
Autofetišs pieņemas spēkā
Normu iestudējis beļģu mākslinieks, režisors, kostīmu un aksesuāru dizainers Kristofs Kopenss. Izrādes iespaidīgo vizuālo vidi viņš ir radījis sadarbībā ar arhitektu biroju i.s.m. architecten un gaismu mākslinieku Pēteru Van Prātu. Šī Norma ir pilnībā pārcelta abstraktā estētiskā dimensijā, izrāde veidota kā skaņu un tēlu skulptūra, galvenais vizuālais elements tajā ir automašīna. Tā draudīgi nolaižas no griestiem, vertikāli karājas virs skatuves, no tās kaut kas tek... Izrādes gaitā autofetišs pieņemas spēkā – auto ir redzams arī saspiestā, deformētā veidā kā gigantiska, gaismu izstarojoša bumba. Iespējams, automašīna, būdama nāves un ātruma simbols, ir Normas portrets. Kad skatītāju acu priekšā uz skatuves ir sarkans auto, uzreiz gribas teikt, ka tas ir limuzīns Normas asiņu krāsā.
Grieķu diriģenta Georga Petru vadībā Normu spēlē britu soprāns Sallija Metjūsa, kura teātrī La Monnaie ir atveidojusi daudz dažādu lomu, viena no tām ir titulpartija Alvja Hermaņa iestudētajā Leoša Janāčeka Jenūfā. Sallija Metjūsa nebūt nav ideāla, klasiska Norma, taču viņai ir spēcīga iekšējā drāmas un traģēdijas izjūta. Šai Normai ir cīnītājas raksturs, drūmajā, nomācošajā betona vidē viņa brīžiem atgādina valkīru (Rihards Vāgners, kā zināms, ir mīlējis Normu un diriģējis to Rīgā). Normas letālā sadursme ar dzīves realitāti ir neizbēgama. Pollionu lieliski dzied itāļu tenors Enea Skala, Adaldžizu – itāļu mecosoprāns Rafaella Lupinači. Briseles Norma paliek atmiņā kā monumentāla instalācija, kurā netrūkst emociju.
Operas Norma fināla aina. Foto – Simons Van Rompajs
Renesanses zvaigzne
Normas iestudējums teātrī La Monnaie tapa 2021. gadā, kad pie tā stūres bija mākslinieciskais vadītājs un ģenerāldirektors Pēters de Kaluve, kurš pagājušās sezonas beigās pēc divdesmit šajā amatā pavadītajiem gadiem atstāja savu posteni. Tagad Briseles Karalisko operu vada Kristīna Šepelmane. Viņas pirmais iniciētais jauniestudējums uz La Monnaie skatuves ir Hektora Berlioza Benvenuto Čellīni. Šīs operas pirmizrāde Briselē notika trešdien, 28. janvārī.
Skats no operas Benvenuto Čellīni jauniestudējuma Briselē. Titullomu atveido tenors Džons Osborns. Foto – Simons Van Rompajs
1838. gadā pirmatskaņotais Benvenuto Čellīni ir Berlioza pirmā opera, un savas sarežģītības dēļ tā joprojām tiek uzvesta reti. Beļģijā šis franču grand opéra žanra darbs iestudēts pirmo reizi. Izrādi ir veidojis franču diriģents Alēns Altinoglu un amerikāņu režisors Tadeušs Strasbergers. Viņu uzburtajā Romas karnevāla pasaulē ir iespējams pilnīgi viss – un tas ir absolūts pretstats Normas iestudējuma brutālajam estētismam.
Karstgalvīgais Benvenuto Čellīni ir reāls vēsturisks personāžs: šis renesanses mākslinieks dzimis Florencē 1500. gadā un miris 1571. gadā. Viņš bija tēlnieks, zeltkalis un rakstnieks. Čellīni tiek uzskatīts par vienu no svarīgākajiem manierisma pārstāvjiem. Viņa autobiogrāfija La vita, kas iedvesmojusi Berliozu operas sacerēšanai, sniedz krāšņu priekšstatu par tā laika sabiedrību un Čellīni nemierīgo dzīvi, kurā lielu lomu ir spēlējusi konkurence, mākslinieciskā greizsirdība, mīlas dēkas, politiskās intrigas, noziegumi un stingra ticība saviem spēkiem.
Berlioza unikālais, novatoriskais mūzikas stils ar neparastām harmonijām, ritmiem un orķestrāciju izrādījās pārāk liels izaicinājums gan skatītājiem, gan izpildītājiem operas Benvenuto Čellīni pirmizrādē 1838. gadā, un tā ātri pazuda no skatuves. Ar šo darbu Berliozs, šķiet, bija pārāk apsteidzis savu laiku. XX gadsimta beigās un XXI gadsimta sākumā šī nonkonformistiskā un muzikāli drosmīgā opera ir guvusi pelnītu atzinību, taču iespēja to dzirdēt negadās bieži.
Operas darbība risinās Romā 1532. gadā. Pāvests Klements VII ir uzticējis tēlniekam Benvenuto Čellīni līdz karnevāla beigām izveidot Perseja bronzas statuju. Čellīni, kurš meklē slavu un bagātību, pieņem pasūtījumu, kaut arī viņam pietrūkst ne tikai laika, bet arī materiālu, lai tiktu galā ar pāvesta uzdevumu.
Roma visā skaistumā
"Mākslinieki mīl radīt – tas ir mūsu aicinājums. Mēs pamostamies no rīta un gribam kaut ko radīt. To ir visgrūtāk izdarīt, ja ir jāpilda pasūtījums," saka režisors Tadeušs Strasbergers. "Opera sākas ar to, ka Čellīni – apbrīnojams mākslinieks, kurš rada rotaslietas, zelta izstrādājumus, gleznas un skulptūras, – saņem pasūtījumu no pāvesta. Sākumā viņš ir ļoti satraukts, viņš apzinās, ka tā ir iespēja labi nopelnīt. Taču svarīgāka par naudu ir iespēja uzdāvināt pasaulei kaut ko skaistu. Varonim sākas krīze, visa opera būtībā atspoguļo Čellīni prokrastināciju un izvairīšanos no tā, ko viņš visvairāk vēlas darīt, – radīt mākslu," atklāj režisors. Tadeušs Strasbergers jau ir iestudējis ap 75 izrādēm vairāk nekā piecpadsmit valstīs. ASV dzimušais Tadeušs Strasbergers ir cēlies no čiroki indiāņu tautas, viņš ir arī Itālijas pilsonis un dzīvo Londonā.
Režisors Tadeušs Strasbergers Briselē iestudējis Hektora Berlioza operu Benvenuto Čellīni. Foto – Jegors Jerohomovičs
"Berliozs mūzikā vienmēr pārsteidz, jo viņš pārkāpj noteikumus. Viņš ir izgudrojis pats savu muzikālo valodu, tāpēc arī mēs operas iestudējumam esam atraduši savu vizuālo valodu. Scenogrāfijas radīšanai mani ir iedvesmojusi Roma visā tās skaistumā, aptverot periodu no senatnes līdz mūsdienām. Mums ir atsauces uz 60. gadu Fellīni filmām, kā arī renesanses, gotikas un baroka elementi. Esam atraduši veidu, kā to visu savienot uz skatuves, – līdzīgi tam, kā Berliozs operā ir izmantojis katru savu muzikālo ideju," skaidro Tadeušs Strasbergers.
Opera Benvenuto Čellīni Briselē skanēs līdz 17. februārim. Galveno lomu atveido amerikāņu tenors Džons Osborns – viens no retajiem vokālistiem, kuram ir pa spēkam izpildīt šo neiedomājami sarežģīto vokālo partiju.
Informācija: lamonnaiedemunt.be