Quantcast
Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Es ienesu telpā mākoņus un jūru. Intervija ar horeogrāfu un režisoru Sidi Larbi Šerkaui

No baroka līdz Bejonsē. Horeogrāfs un režisors Sidi Larbi Šerkaui ir mūsdienu klasiķis, kurš ļauj ķermenim izvairīties no vertikālām līnijām un reaģēt uz domām, iecerēm un iztēli

Līdz 24. augustam kanāla Arte mājaslapā www.arte.tv būs skatāms operas reformatora Kristofa Vilibalda Gluka liriskās traģēdijas Alčeste iestudējums, kas 2019. gadā iemūžināts Bavārijas Valsts operā Minhenē. Izrādes režisors ir prominentais horeogrāfs Sidi Larbi Šerkaui, kurš pēdējos divdesmit gadus ir viens no Eiropas laikmetīgās dejas līderiem. Viņa darbam noteikti ir vērts sekot līdzi. Četrdesmit četrus gadus vecais mākslinieks strādā ne tikai baletā un operā – Sidi Larbi Šerkaui piedalās arī drāmas teātra izrāžu, mūziklu, šovu, filmu un videoklipu veidošanā. Viņš ir atvērts sadarbībai ar dažādu mākslas žanru pārstāvjiem, viņam nepiemīt egoisms un augstprātība. Horeogrāfs izstaro siltumu, laipnību, dāsnumu un inteliģenci.

Sidi Larbi Šerkaui izrādēs ieplūst vizuālā māksla, mode un dizains. Mūziku viņa darbiem ir komponējis franču mākslinieks Woodkid, scenogrāfiju ir veidojusi serbu māksliniece Marina Abramoviča un britu tēlnieks Entonijs Gormlijs, kostīmus darinājuši modes dizaineri Irisa van Herpena un Rikardo Tiši. Sadarboties ar Sidi Larbi Šerkaui vēlas gan klasiskā baleta, gan laikmetīgās dejas trupas. Viņš ir viens no retajiem kustību teātra novatoriem, par kura darbiem jūsmo pat viskonservatīvāk noskaņotā publika.

Nekas nav statisks

"Flāmu un marokāņu horeogrāfs. Zīmētājs. Vegāns. Homoseksuāls. Piepilsētas bērns. Flāmu karaliskā baleta un paša dibinātās trupas Eastman mākslinieciskais vadītājs. Sidi Larbi Šerkaui atgādina, ka mūsu identitāte ir plūstoša un daudzveidīga, tā nekad nav monolīta un statiska," – tā ar Antverpenē dzimušo mākslinieku iepazīstina Aviņonas festivāla mājaslapa.

Sidi Larbi Šerkaui stāsta, ka vienmēr ir juties citāds: "Es augu, apzinādamies, ka esmu baltais arābs gejs. Tas bija sarežģīti. Neviens nebija tāds kā es." Horeogrāfa māte ir beļģiete, katoliete, tēvs – marokānis, musulmanis. Sidi Larbi Šerkaui darbu caurstrāvo seksualitātes, varas, stigmatizācijas, reliģijas, garīguma un kultūras atšķirību tēmas.

Viņa fiziski aktīvo un prasīgo horeogrāfijas valodu ir ietekmējusi ielu deja, steps, hiphops, džezs un flamenko. Sidi Larbi Šerkaui kompozīcijas bieži šķiet minimālistiskas. Kritiķi raksta, ka viņš – kā neviens cits mūsdienu autors – ar dažām kustībām spēj panākt maksimālu horeogrāfisko piesātinājumu un intensitāti. Dejas motīvs vairojas un atkārtojas solistu un visas trupas izpildījumā, radot simfonisku daudzslāņainību. Kustības ir vijīgas un plūstošas, tās netiek pārtrauktas un veido kombināciju ķēdi un secību – no vienas hipnotizējošas ķermeņa frāzes izriet nākamā.

Sidi Larbi Šerkaui ir vidējās paaudzes horeogrāfs, kurš jau ir atzīts par mūsdienu klasiķi. Viņam ir daudz kopīga ar Bangladešas izcelsmes britu horeogrāfu Akramu Hānu (viņi arī ir sadarbojušies) – abi ir etnogrāfisko deju pazinēji, kuri ir bagātinājuši Rietumu laikmetīgo deju ar austrumniecisku izsmalcinātību, apgarotību un nevainojamu tehniskumu. Turklāt, kā uzsver baleta apskatnieki, viņu daiļrades izteiktais multikulturālisms ir absolūti dabisks, patiess un pamatots – tā nav mehāniska dažādu kultūras kodu summa, bet nedalāms veselums, kas veido jaunu māksliniecisko realitāti.

Sidi Larbi Šerkaui stilu perfekti iemieso viņa vadītās trupas Eastman dejotāji, kuri ir izpildītājmākslas etalons. Viņiem ir plastiskas, izteiksmīgas rokas, kuras Sidi Larbi Šerkaui baletos nereti darbojas aktīvāk nekā kājas. Dejotājiem šķietami nav mugurkaula, jo ķermenis nepārtraukti izvairās no statikas un vertikālām līnijām. Katrs balets ir nebeidzams kombināciju plūdums, un kombinācijas nevis lauž ķermeni, bet atklāj tā līdz šim neizzinātās iespējas. "Balets nereti tiek mācīts kā pozīciju atkārtojums, taču sniegums būs daudz bagātīgāks, ja dejotājs ļaus ķermenim reaģēt uz domām, iecerēm un iztēles spēku," ir pārliecināts Sidi Larbi Šerkaui.

Riekstkoža evolūcija 

Viena no horeogrāfa slavenākajām izrādēm ir Londonas teātrī Sadler’s Wells tapusī Sūtra (2008), kurā dejo Šaoliņas klostera mūki un kuras lakoniskās scenogrāfijas autors ir Entonijs Gormlijs. Sūtra radīja sensāciju Aviņonas festivālā un ir apceļojusi pasauli. Kustību partitūras pamatā ir kungfu cīņu māksla, taču Sūtra ir daudz kas vairāk nekā efektīgu triku šovs. Plastiski filosofiskā kompozīcija veidota kā neizdibināmo Austrumu un to apburto Rietumu dialogs. Skanot meditatīvai mūzikai, mūki demonstrē ķermeniski garīgus brīnumus un satriec ar savu neiedomājamo tehniku. Dejotāji pārvar ne tikai fiziskas, bet arī garīgas barjeras un meklē eksistences jēgu, atrodoties uz dzīves izzināšanas ceļa.

Parīzes operā – citu darbu vidū – Sidi Larbi Šerkaui 2016. gadā radīja Pētera Čaikovska Riekstkoža sarežģītāko daļu (varoņu dueti un divi lieli valši) – baleta veidošana tika uzticēta trim pašpietiekamiem, atšķirīgiem horeogrāfiem. Jaunais Riekstkodis Parīzē tiek demonstrēts vienā vakarā ar Čaikovska operu Jolanta – tāpat kā 1892. gadā notikušajā pirmizrādē. Šā konceptuālā iestudējuma režisors un Riekstkoža libreta autors ir Dmitrijs Čerņakovs (operas un baleta ieraksts izdots DVD).

Ilgus gadus Sidi Larbi Šerkaui ir strādājis un uzstājies tandēmā ar franču un beļģu horeogrāfu un dejotāju Damjenu Žalē. Viņu interesē dialogs un sadošanās rokās ar citiem māksliniekiem. Sidi Larbi Šerkaui iestudējumos ir bijuši iesaistīti ķīniešu dejotāji un flamenko zvaigznes, aktieri ar garīgās attīstības traucējumiem un klasiskā baleta slavenības Karloss Akosta un Natālija Osipova.

Viņš ir veidojis horeogrāfiju angļu režisora Džo Raita filmai Anna Kareņina (2012) ar Keiru Naitliju titullomā un godalgotajai beļģu režisora Lūkasa Donta psiholoģiskajai drāmai Meitene (2018), kas vēsta par jaunu transseksuāli – puisi, kurš ir dzimuma maiņas procesā un sapņo kļūt par balerīnu.

Sidi Larbi Šerkaui spilgti izpaužas populārajā kultūrā – viņš ir radījis Bejonsē un Džeja Zī videoklipa Apeshit, Bejonsē videoklipa Spirit un grupas Sigur Rós videoklipa Valtari horeogrāfiju, kā arī Alanisas Morisetes mūzikla Jagged Little Pill horeogrāfiju un režisējis Alanisas Morisetes jauno videoklipu Smiling. Sidi Larbi Šerkaui ir veidojis horeogrāfiskas epizodes Kanādas trupas Cirque du Soleil šoviem Michael Jackson: One un Kurios un kustību partitūru režisores Lindsijas Tērneres izrādē Hamlets ar Benediktu Kamberbeču titullomā Londonas Bārbikena centrā.

Upuris bez afektācijas

Kā režisors savu pirmo operu – komponista Nikolā Lensa un libreta autora Nika Keiva jaundarbu Shell Shock – Sidi Larbi Šerkaui iestudēja 2014. gadā Briseles Karaliskajā operā La Monnaie/De Munt. Par vienu no viņa veiksmīgākajiem režijas darbiem tiek uzskatīts Žana Filipa Ramo baletoperas Galantās svešzemes iestudējums, kas 2016. gadā tapa Bavārijas Valsts operā Minhenē (pieejams ieraksts DVD). Operas izrādēs Sidi Larbi Šerkaui vienmēr iekļauj deju. "Kad redzu dziedātājus dziedam, es jūtu, ka viņi dejo," viņš piebilst.

Sidi Larbi Šerkaui iestudētās Kristofa Vilibalda Gluka Alčestes pirmizrāde Minhenē notika 2019. gada 26. maijā. Šajā izrādē opera skan 1776. gada franču versijā (itāļu versijas pirmizrāde notika 1767. gadā). Traģēdija Alčeste – līdzās Gluka Orfejam un Eiridikei – ir nozīmīgs darbs mūzikas vēsturē. Šajās operās Gluks nolēma atteikties no baroka afektācijas un pārmērības un vairs neļaut dīvām virtuozi un pašmērķīgi demonstrēt savas vokālās spējas. Komponists gribēja radīt emocionāli tiešu, iedarbīgu muzikālā teātra opusu, kurā mūzika atspoguļo stāsta traģisko poētiskumu un dramaturģisko vēstījumu. 

Alčestes libreta pamatā ir Eiripīda luga. Darbība risinās mitoloģiskā senatnē. Tesālijas valdnieks Admets ir uz nāves gultas. Viņa dzīvību var glābt, ja tikai kāds būs gatavs nomirt valdnieka vietā. Neviens Admeta draugs vai pilsonis nevēlas sevi upurēt, un drosmīgu lēmumu glābt Admetu pieņem viņa mīlošā sieva un divu dēlu māte Alčeste (Alkestīda). Kad Admets to uzzina, viņš dodas sievai līdzi uz viņsauli. Pie ieejas mirušo valstībā laulātos draugus no nāves profesionāli glābj nenogurdināmais supervaronis Hērakls. Opera beidzas laimīgi.  

Alčesti dzied harismātiskais vācu soprāns Doroteja Rešmane, Admetu – kaislīgais amerikāņu tenors Čārlzs Kastronovo. Izrādē piedalās Sidi Larbi Šerkaui trupas Eastman dejotāji. Pie diriģenta pults – itāļu maestro Antonello Manakorda. Nepalaidiet garām kanāla Arte sniegto iespēju redzēt operas ierakstu!

KDi saruna ar Sidi Larbi Šerkaui notika Minhenē Alčestes pirmizrādes dienā.

Kas piesaistīja jūsu uzmanību Gluka operā Alčeste?

Mani ieinteresēja pašuzupurēšanās ideja – kāds ir gatavs upurēt sevi, lai glābtu cita dzīvību. Šajā gadījumā sieva pieņem lēmumu glābt vīru, samaksājot par to ar savu dzīvību. Turklāt titulvarone savā ziņā noraida mirstīgumu, viņa nevēlas samierināties ar domu, ka viņas vīram ir jāmirst. Tas mums visiem ir saprotami – mēs negribam mirt un negribam, lai mirst mūsu tuvākie un dārgākie cilvēki. Alčeste cīnās pret nāvi, un tas ir ļoti cilvēcīgi, jo mēs visi cenšamies to darīt. Ja kāds slimo, gribam cerēt, ka cilvēks izārstēsies. Mēs darām visu, kas ir mūsu spēkos, lai cīnītos pret nāvi. Operas sižetā varam ieraudzīt sevi un savas vēlmes. Mēs saprotam Alčestes gatavību doties viņsaulē, lai neļautu nāvei paņemt mīļoto cilvēku.

Stāsta varoņi ir valdnieks Admets un valdniece Alčeste – pāris, kas visu laiku ir uzmanības centrā. Viņu personiskā traģēdija kļūst par visas tautas publisko traģēdiju. Operā ir arī cits interesants aspekts. Kad valdnieks ir uz nāves robežas, visi sēro. Savukārt, kad pilsoņi uzzina, ka būs jāmirst valdniecei, viņiem daudz vairāk ir žēl valdnieka – jo viņš, palicis viens, skums pēc sievas –, nevis valdnieces. Dievi uzskata, ka vīrieša dzīvība un sievietes dzīvība ir līdzvērtīga, bet cilvēkiem vairāk ir žēl vīrieša nekā sievietes. Domāju, ka šajā ziņā mums ir jāmācās no dieviem.

Operā Alčeste ir feminisma elementi, kas to padara laikmetīgu. Mani uzrunā darbi, kuros sieviete tiek galā ar vissarežģītāko situāciju. Tas ir iedvesmojoši, ka sievietes spēkos ir atrisināt sabiedrības kopīgo problēmu. Būtisks personāžs operā ir Hērakls – viņš ir pusdievs, kura klātbūtne pierāda, ka starp dievu un cilvēku pasauli ir nepieciešami šādi starpnieki. Hērakls ne tikai būvē tiltu no vienas pasaules uz otru, bet arī maina spēles noteikumus, glābjot Alčesti, kura gatavojas ienākt mirušo valstībā. Kopumā šajā stāstā mani saista tumsas un gaismas cīņa – spriedze vienmēr ir spēcīga.

Alčestes darbība notiek mitoloģiskā senatnē. Kāds tam visam ir sakars ar mūsdienu cilvēka dzīvi?

Mums apkārt ir daudz sieviešu, kuras ir līdzīgas Alčestei. Tās ir sievietes, kuras nebaidās rīkoties un veltīt sevi augstākam mērķim. Spēcīgas sievietes, kuras aizstāv savas idejas, lai glābtu pasauli, ir mūsdienu Alčestes. Viena no viņām ir vides aktīviste Grēta Tūnberga. No vienas puses, viņa ir maza meitene. No otras puses, viņa ir sieviete, kura pašaizliedzīgi ziedo sevi mūsu planētas nākotnes vārdā. Šādu sieviešu ir daudz, un viņas atdod sevi, cīnoties par saviem ideāliem, cīnoties pret iznīcību. Viņas nav vienaldzīgas.

Mani iedvesmo zooloģe, primatoloģe, etoloģe un antropoloģe Džeina Gudola, kura ir veltījusi savu mūžu šimpanžu pētniecībai, savvaļas dzīvnieku un vides aizsardzībai. Es nosauktu arī bijušo ASV pirmo lēdiju Mišelu Obamu un to, kā viņa aizstāv mūsu vērtības. Arī politikā ir sievietes, kuras godprātīgi cenšas atrisināt sabiedrības problēmas.

Kad iestudējat operu, jūs tajā allaž integrējat deju. Vai jūsu muzikālā teātra izrādēs deja katru reizi spēlē citu lomu?

Deja man bieži palīdz atdzīvināt mūziku, man joprojām ir ļoti horeogrāfiska pieeja. Es dzirdu mūziku un, visticamāk, vēlos redzēt kustību, taču tās nozīme var mainīties. Dejas dramaturģiskā slodze var būt dažāda – dažreiz deja ir stāstīšanas instruments, citreiz tai ir drīzāk kontemplatīva nozīme.

Cilvēkiem laikmetīgās dejas, laikmetīgās mūzikas un vispār laikmetīgās kultūras pasaulē vienmēr kļūst bail, kad es lietoju vārdu "skaisti". Manuprāt, tam ir tāda pati nozīme, kad sakām, ka jūra ir skaista. Man patīk vērot jūru, un, kad saku, ka tā ir skaista, tas nav ne novērtējums, ne spriedums. Es to uztveru kā faktu. Es sēžu jūras krastā, skatos uz viļņiem un baudu šo mirkli. Es neteikšu: "Tas ir pārāk skaisti." Tāpat man patīk skatīties uz mākoņiem.

Dejā ir līdzīgs kontemplācijas elements. Iestudēt deju ir kā pārcelt daļu dabas pasaules uz skatuves. Es ienesu telpā mākoņus un jūru. Deja var organiski iekļauties izrādes plūdumā. Dejotāji var būt notikumu liecinieki un varoņu dubultnieki. Tas viss ir atkarīgs no katra konkrētā darba. Operā Alčeste dejotāji simbolizē enerģiju, un tos var uztvert arī kā kluso grieķu kori. Dejotāji ir arī dēmoni, kuri apdzīvo mirušo valstību. 

Manis iestudētajā operā Shell Shock Briselē dejotāji bija gan karavīri, gan upuri. Baletoperā Galantās svešzemes Minhenē viņi atveidoja viesstrādniekus un apkopējus – imigrantus svešā valstī, kuri it kā pilda mazkvalificētu darbu, taču patiesībā rūpējas par sabiedrību un tās dzīves apstākļiem. Es cienu apkopējus un sētniekus, cilvēkus, kuri nodrošina kārtību un tīrību. Mēs nedrīkstam viņus novērtēt par zemu.

Paralēli operas Alčeste gatavošanai Minhenē jūs strādājāt Londonas Karaliskajā operā, kur iestudējāt jaundarbu Medūza vienai no mūsdienu izcilākajām balerīnām Natālijai Osipovai. Kā atšķiras operas un baleta tapšanas process? Vai jums ir sajūta, ka, iestudējot baletu, jūs ieejat pasaulē, kuru labi pazīstat, savukārt operā ieejat pasaulē, kurā ir vairāk nezināmā?

Abas pasaules man ir pazīstamas, bet tajās vienmēr ir iespēja eksperimentēt. Medūza ir īpaša ar to, ka tas ir mans pirmais balets, kurā ir sižets un kurā es centos izstāstīt mitoloģiskās varones stāstu. Šis ir mūsu trešais kopdarbs ar Natāliju Osipovu. Natālija vienmēr cītīgi strādā viena pati, un man nebija daudz viņai jāstāsta, lai viņa varētu sākt veidot tēlu. 

Katra nākamā izrāde ir iespēja atklāt kaut ko jaunu. Man bija patīkami atkal strādāt ar horeogrāfu Damjenu Žalē un mākslinieci Marinu Abramoviču, kad iestudējām Kloda Debisī operu Peleass un Melizande Antverpenē. Mūsu iepriekšējais kopīgi veidotais iestudējums – Morisa Ravela balets Bolero Parīzes operā – bija kaut kas pavisam cits. 

Alčestes sagatavošanas procesā lielu lomu spēlēja diriģents Antonello Manakorda. Mums bija svarīgas vienas un tās pašas īpašības – godīgums un vienkāršība. Savā iepriekšējā darbā Bavārijas Valsts operā Minhenē – Žana Filipa Ramo baletoperā Galantās svešzemes – atļāvos būt daudz ironiskāks. Darbību, kas notiek tāltālās zemēs, es pārcēlu uz Rietumiem, tādējādi mainījās dažu sižeta detaļu nozīme. Piemēram, ziedi, kas izplata eksotisku smaržu, pārvērtās par dejotāju atveidotiem imigrantiem, kuri cenšas atrast jaunu apmešanās vietu. Savukārt pēdējā cēlienā aprakstītie mežoņi bija cilvēki uzvalkos.

Alčestē šādas ironijas nav, šoreiz esmu centies radīt poētisku pasauli, kas ļauj gan pasmaidīt, gan ieklausīties, gan saprast titulvaroni. Viņa ir sieviete, kura tik ļoti mīl un rūpējas par savu vīru, ka ir gatava rituālam – viņa piedāvā dieviem zeltu un ziedus, lai glābtu savu mirstošo vīru. Taču dievi tam nepiekrīt, viņi saka – ja tu vēlies glābt dzīvību, tev būs jāsamaksā ar dzīvību. Mūsdienās, ja gribat palīdzēt tuvākajam, jums viņam būtu jāatdod sava niere.

Alčestes stāsts ir tik fascinējošs, ka nolēmu cieši pieturēties pie tā. Man bija grūti pieņemt laimīgas beigas, taču esmu sapratis, ka tās ir svarīgas Alčestes un Admeta dēliem. Bērniem ir nepieciešami vecāki, tāpēc es par galvenajiem varoņiem uzskatu nevis Alčesti un Admetu, bet viņu bērnus. To var dzirdēt arī tekstā, vīrs un sieva saka viens otram – tev ir jādzīvo bērnu dēļ. Patiesībā viņiem abiem ir jādzīvo pēcteču dēļ, tāpēc šai traģēdijai ir laimīgas beigas. Bērniem ir jāpavada laiks ar vecākiem, bērni ir jāuzaudzina. Tāpat neviens nedzīvos mūžīgi. Galu galā varbūt tās nemaz nav laimīgas beigas – vecākiem vienkārši ir jābūt līdzās bērniem.

Esat iestudējis gan baroka operu, gan laikmetīgā muzikālā teātra darbus, kuru vidū ir Nikolā Lensa un Nika Keiva Shell Shock pasaules pirmizrāde un Filipa Glāsa Satjāgraha. Kā veidojās jūsu kontakts ar Glāsa mūziku un viņa operu, ko var uzskatīt par politisku?

Operā Satjāgraha mani piesaistīja galvenā varoņa Mohandasa Karamčanda Gandija nevardarbīgās pretošanās ideoloģija – viņš parādīja, ka var pretoties apspiešanai un reaģēt uz netaisnību, bet nevairot agresiju. Tieši tāpēc es piekritu Bāzeles teātra piedāvājumam iestudēt šo darbu. Pēc tam tas tika demonstrēts Berlīnes Komiskajā operā un Flāmu operā Gentē. 

Satjāgraha ir ļoti aktuāla opera, tā iedrošina mūs atrast sevī spēku, lai izjustu dziļāku saikni ar cilvēkiem apkārt, lai saprastu atšķirības un dažādību. Ir svarīgi ne tikai samierināties ar dažādību, bet arī novērtēt un cienīt to. Mums ir jāsaprot, ka mēs spējam panākt būtiskas pārmaiņas un katram no mums ir jābūt politiķim. Politika nav kaut kas tāds, ko deleģējam kādam citam, mums pašiem tajā ir jāiesaistās. Mēs visi esam politiķi – gan mākslinieki, gan maiznieki. Politika vieno un skar mūs visus. To ir svarīgi apzināties. Cilvēki bieži nolemj atslēgties no politikas, un rezultātā mēs saņemam to, ko saņemam, tieši tāpēc, ka daudzi izvēlas norobežoties. Mums ir jāpieslēdzas politikai un jāuzņemas atbildība. 

Gandijs bija jurists un kļuva par politiķi, jo apzinājās likuma spēku un varēja runāt ar apspiedējiem viņu valodā. Viņš saprata, kas notiek politiskajās aprindās, un spēja iedvesmot Indijas nacionālās atbrīvošanās kustību. Viss, ko viņš darīja, bija spēcīgi. Ja Gandi to varēja izdarīt, mēs visi to varam. Mums ir jāaizstāv taisnība un jārūpējas par tiem, kas ir kļuvuši par dažādu sistēmu upuriem. Tie esam mēs, kas ļauj šīm sistēmām eksistēt. Es domāju par bēgļiem un imigrantiem. Daudziem ir grūti viņus pieņemt, jo tie, kuri ir noskaņoti pret viņiem, nespēj saprast plašāku kontekstu un to, kam ir bijuši spiesti iziet cauri šie cilvēki, kuriem tik izmisīgi trūkst tā, ko viņi meklē, dodoties bēgļu gaitās. Lielākoties cilvēki nesaprot, ka mēs varam palīdzēt bēgļiem un imigrantiem, jo mūsu valstīs ir iespējas rūpēties citam par citu. Mums ir jāatbrīvojas no alkatības un skopuma. Mēs dzīvojam vienā pasaulē, un mums ir jābūt spējīgiem dalīties.    

Kuras vēl operas jūs vēlētos iestudēt? Vai jums ir daudz sapņu? 

Man nav lielu sapņu. Esmu atvērts un reaģēju uz impulsiem. Ja mani kaut kas ieintriģē, es to daru. Es nevaru teikt: "Vēlos iestudēt to un pēc tam to." Labi apzinos, ko nozīmē, piemēram, uzņemt filmu, un cik daudz spēka tas prasa. Kaut kam tādam vēl neesmu gatavs. Joprojām esmu savu iemaņu attīstības posmā. Vienmēr sagaidu mirkli, kad esmu gatavs kādam darbam.

Es sapņoju kļūt par komponistu, man patīk sacerēt mūziku. Es visu laiku komponēju mazus opusus. Man ir jāvirzās soli pa solim, jāaug atbilstoši savam attīstības ritmam. Man patīk šis ceļš, kas mani kaut kur aizved.  

Lai ko es darītu – iestudētu operu, laikmetīgās dejas izrādi vai veidotu horeogrāfiju Bejonsē videoklipam –, man ir viena motivācija. Man iekšā ir viena un tā pati kaisle – tā ir vēlme komunicēt un nodot idejas, un cilvēki ir cilvēki neatkarīgi no tā, vai viņi ir dziedātāji vai dejotāji. Vienmēr cenšos saprast, kāda ir darba tēma, kā mēs to varam paplašināt un dalīties ar skatītājiem, lai viņi to sajustu. Galvenais, lai publikā darbs izraisītu sajūtas.  

Lielu rezonansi mūsdienu kultūrā ir izraisījis Bejonsē un Džeja Zī videoklips Apeshit (2018), kas tika uzņemts Luvrā. YouTube vietnē tas ir skatīts vairāk nekā 219 miljonu reižu. Jūs esat klipā redzamās horeogrāfijas autors. Kāda ir šī darba koncepcija? 

Viena no domām ir telpas atgūšana. Luvra ir vieta, kurā ir apkopotas un celtas godā daudzas kultūras un to artefakti no dažādām pasaules malām. Kaut kas no tā ir ticis piesavināts, tādējādi muzejā ir arī koloniālisma pazīmes. Bejonsē, Džejam Zī un klipa režisoram Rikijam Saisam bija ideja – mēs ienākam šajā telpā ar savu pašcieņu, spēku, jutekliskumu, identitāti un esam vienlīdzīgi ar tajā izstādītajiem darbiem. Tas ir sarežģīti, jo parasti mums ir tendence jūsmot par pagātni un pagātnes mākslu, idealizēt to un izturēties pret to ar godbijību, bet par pagātni ne vienmēr ir jājūsmo. Pagātnē ir notikušas briesmīgas lietas. Daudzas senās gleznas, ja mēs izprotam to būtību, atklāj mums šīs briesmas.

Režisors vēlējās ienest klipā šā laika problemātiku, un savā ziņā tas ir manifests, kas ir saistīts ar mūsdienu amerikāņu identitāti, – cilvēku uztveri sabiedrībā ietekmē ādas krāsa, par cilvēkiem spriež pēc viņu ādas krāsas. Visi šie elementi ir klātesoši videoklipa idejā. Veidojot horeogrāfiju, es arī gribēju izrādīt godu sieviešu enerģijai. Klipā jūs redzat guļošas sievietes uz Luvras kāpnēm, un viņu ķermeņu ritmiskās kustības ir veltījums dižajai amerikāņu horeogrāfei Martai Greiemai. Viņu iedvesmoja mitoloģija – tāpat kā daudzus glezniecības un tēlniecības vecmeistarus, kuru darbi ir izstādīti Luvrā. Man šķita, ka šai kombinācijai ir jēga. 

Dziesmas Apeshit mūzika ir spēcīga un brāzmaini uzbrūkoša, šis skaņdarbs ir arī par materiālismu. Man gribējās atrast kaut ko dievišķīgu un plūstošu – kā kontrastu ar telpas estētiku. Es parādīju savas idejas, Bejonsē un Džejs Zī tās akceptēja. Man patika strādāt ar viņu komandu un izmēģināt spēkus popkultūrā.      

Vai jūtat, ka sadarbība ar Bejonsē ir vairojusi jūsu popularitāti?

Jā un nē. Tie, kas interesējas par deju, mani tāpat jau pazina. Tie, kam patīk Bejonsē, būs par mani uzzinājuši – OK, lai tā būtu, man nav nekas pret. Iespējams, pateicoties šai sadarbībai, mani būs pamanījuši kādi producenti ASV, kuri vēlēsies ar mani sazināties un kaut ko piedāvāt, un tas ir interesanti. 

Kuras popzvaigznes vislabāk dejo?

Bejonsē patiešām labi dejo. No jaunākās paaudzes māksliniekiem varu minēt Arianu Grandi, viņa arī interesanti kustas. Es joprojām gaidu nākamo Prinsu un Maiklu Džeksonu. Tā lielā mērā ir paaudzes lieta. Kad jaunībā ieraudzīju Maiklu Džeksonu, viņš mani apbūra. Pēc tam sāku studēt dejas vēsturi un ieraudzīju, ka viņu ietekmējis gan Bobs Fose, gan Džeimss Brauns, gan arī citi horeogrāfi un skatuves mākslinieki, kuriem bija īpatnēja ķermeņa valoda. Tajā brīdī sapratu – mēs visi esam savstarpēji saistīti, mācāmies no māksliniekiem, kuri ir bijuši pirms mums. Tāpēc pašlaik man ir grūti skatīties uz popmāksliniekiem un neredzēt viņu iedvesmas avotus un citātus, ko viņi izmanto. Es zinu pārāk daudz un saprotu, ko viņi ir mantojuši no saviem priekšgājējiem. 

Ko jūs domājat par Madonnu?

Viņa ir izcila un vienmēr tāda ir bijusi. Vienmēr avangardā. Madonna ir ļoti spēcīga māksliniece. 

Vēl viena popmūziķe, kura īpašu nozīmi piešķir oriģinālai horeogrāfijai un samērā nesen ir kļuvusi par globālu zvaigzni, ir francūziete Eloīza Adelaīda Letisjē, kura sākotnēji bija pazīstama ar projektu Christine and the Queens, bet tagad izmanto skatuves vārdu Kriss. 

Jā, tas, ko viņa dara, ir tuvu Beļģijas laikmetīgajai dejai. Šīs dziedātājas kustību valodu ir ietekmējusi Briseles dejas māksla. Viņa ir sadarbojusies ar cilvēkiem, kurus es pazīstu. Mūsdienu popmūzikā ir daži mākslinieki, kuri dara jautras un interesantas lietas.

***

Sidi Larbi Šerkaui

  • Dzimis 1976. gada 10. martā Antverpenē
  • Studējis flāmu horeogrāfes Annes Terēzas De Kērsmākeres vadītajā laikmetīgās dejas skolā P.A.R.T.S. (Brisele) 
  • Dejojis flāmu horeogrāfa Alēna Platela trupā les ballets C de la B (Gente), kurai iestudējis savus pirmos baletus
  • Kopš 1999. gada iestudē dejas izrādes; kopumā radījis vairāk nekā piecdesmit baletu 
  • Kopš 2010. gada vada savu dejas kompāniju Eastman (Antverpene), kas producē Sidi Larbi Šerkaui izrādes un koordinē horeogrāfa sadarbību ar citām organizācijām 
  • Kopš 2015. gada ir Flāmu karaliskā baleta (Antverpene) mākslinieciskais vadītājs
  • Sidi Larbi Šerkaui iestudētās izrādes ir Parīzes operas baleta, Montekarlo baleta, Londonas Karaliskā baleta, Flāmu karaliskā baleta, Dānijas Karaliskā baleta, Nīderlandes Nacionālā baleta, Gēteborgas operas dejas kompānijas, Štutgartes baleta, Martas Greiemas dejas kompānijas, trupas L.A. Dance Project un Londonas dejas teātra Sadler’s Wells repertuārā 
  • Ieguvis vairākas augstas godalgas, to vidū – divas Lorensa Olivjē balvas (Lielbritānija) par baletiem Babel(words) (2010) un Puz/zle (2012) un 2018. gada Eiropas teātra balvu kategorijā Teātra realitāte

www.east-man.be

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja