Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Iznācis Dead Can Dance dalībnieka Brendana Perija soloalbums

Klajā nācis grupas Dead Can Dance dibinātāja, solista un multiinstrumentālista Brendana Perija (Brendan Perry) jaunākais soloalbums Songs of Disenchantment - Music from the Greek Underground.

Kā zināms, gan Perijs, gan otra Dead Can Dance radošā puse, unikālā soliste, mūziķe un komponiste Līza Džerārda (Lisa Gerrard) laiku pa laikam iepriecina ar projektiem ārpus apvienības.

Šis ir Brendana Perija trešais soloalbums, kurā šoreiz talantīgais mākslinieks pievērsies grieķu pilsētas folkloras stilam rebetiko, kas savas klasiskās aprises ieguva pagājušā gadsimta 20.-30.gados. Perijs pāraranžējis un ierakstījis 10 zīmīgākās sava laika rebetiko kompozīcijas, kas Bandcamp mājas lapā tagad pieejamas ciparu, CD vai vinila formātā.

Par rebetiko stila iepazīšanu, vēsturi, attīstību un nozīmību stāsta pats Brendans Perijs: "To, ko pēc daudziem gadiem iepazinu kā rebetiko mūziku, pirmoreiz es izdzirdēju Melburnas piepilsētas grieķu kafejnīcās un tavernās septiņdesmito gadu beigās. Šīs vietas galvenokārt kalpoja kā grieķu migrantu sociālie centri, kuri kopš 19. gadsimta beigām secīgi ieradās Austrālijā. Dienas laikā tos bieži apdzīvoja vecu vīriešu grupas, kas spēlēja galda spēles un malkoja uzo, klausoties laikas un rebetiko mūziku. 

Dažus gadus iepriekš arī es no Anglijas biju emigrējis uz šo dienvidu pusi, un tā sagadījās, ka šim sešu nedēļu garajam ceļojumam mums trāpījās vecs grieķu kuģis ar nosaukumu Ellinis. Tieši ar šo kuģi sākās mana personiskā muzikālā odiseja - tur es pirmo reizi mācījos spēlēt ģitāru.

Gadu gaitā mana mīlestība pret "visu grieķisko" nemaz negaist, jo īpaši attiecībā uz rebetiko. Esmu sakrājis ievērojamu mūzikas ierakstu, tradicionālo instrumentu un piemiņlietu kolekciju, kas galu galā mani iedvesmoja un sniedza nepieciešamās prasmes, lai varētu ierakstīt dažas no šīm brīnišķīgajām dziesmām. Mani ļoti pārsteidza fakts, ka praktiski nav rebetiko mūzikas ierakstu angļu valodā, un tā galu galā bija galvenā motivācija - dalīties šajās dziesmās ar angliski runājošu auditoriju, kā arī izraisīt pārliecinošu tradicionālistu ziņkāri.

Lai saprastu rebetiko būtību, vispirms jānovērtē milzīgā cilvēku migrācija, kas noteikusi šī mūzikas žanra veidošanos. 20. gadsimta pirmajos gados Turcijas ostas pilsētā Smirnā, tagadējā Izmirā, atradās mūzikas stila epicentrs, kuru ietekmēja gan osmaņu, gan rietumu mūzikas stili, it īpaši neapolitāņu dziesmas. Pēc neveiksmīgā Grieķijas iebrukuma Turcijā 1922. gadā un tai sekojošās Smirnas nodedzināšanas, daudzi no šiem mūziķiem bēga uz Grieķiju, veicinot rebetiko attīstību Cafe Aman vai Cafe Ottoman stilā. 

Bija ielikti pamati pirmajai īstajai Grieķijas pilsētas mūzikai, un nākamajā gadā tie vēl vairāk nostiprinājās, jo piespiedu migrācijas dēļ, ko noteica 1923. gada Grieķijas un Turcijas apmaiņas līgums, pilsētas iedzīvotāju skaits  pieauga milzīgos tempos un apmēros. 1,5 miljoni cilvēku no Mazāzijas un citiem Turcijas kontrolētajiem reģioniem radīja neticamu spiedienu uz jau tā vārgo [Grieķijas] ekonomiku, vienlaikus izveidojot jaunus pilsētu geto Atēnās, kā arī Pirejas un Saloniku ostās.

Drīz šajās teritorijās izveidojās melnā tirgus kultūra ar visiem parastajiem atribūtiem – bandu kontrolētu kontrabandu, netikumiem, prostitūciju un narkotiku tirdzniecību. Šādā gaisotnē, it īpaši Pirejas ostā, attīstījās smagāks, blūzīgāks pilsētas folkloras stils, ko raksturoja jauns buzukas un baglamas skanējums.

Arī dziesmu tematika atspoguļoja šo vietējās kultūras maiņu, godinot un slavinot kontrkultūras pārstāvju filozofiju un varoņdarbus, kā arī jūsmojot par apreibināšanos daudzajās attiecīgas ievirzes ieskrietuvēs. Drūmākā noskaņā balstās dziesmas par cietuma dzīvi un tādām postošām slimībām kā, piemēram, tuberkoloze. 1930. gados šis stils, pazīstams kā Pireja stils, pakāpeniski sakrustojās ar Smyrneika Cafe Aman stilu, kļūstot par to, ko mūsdienās klasificē kā rebetiko klasisko fāzi.

1936. gadā pie varas nāca diktators Joannis Metaksa un Grieķijā ieviesa cenzūru, ko secīgi vairākus gadu desmitus turpināja arī nākamās valdības līdz pat militārās huntas beigām 1974. gadā. Diktatūra pakļāva cenzūrai visu dziesmu tekstus, kas nozīmēja to, ka jaunās dziesmas bija jānodod apstiprināšanai oficiālajās iestādēs, kamēr vecāku dziesmu vārdi bieži tika mainīti vai piekoriģēti tā, lai izvairītos no jebkādām atsaucēm uz narkotikām un citām noziedzīgām vai netikumīgām darbībām. Šis jaunais nacionālsociālisma paveids lika šķēršļus tāda veida mūzikas popularizēšanai, kas tika uzskatīta par "neeiropeisku", citiem vārdiem sakot, austrumu izcelsmes, kā rezultātā dažas radiostacijas aizliedza šīs mūzikas apraidi, it īpaši visu, kas dziedāts Amanedes stilā. Gadu gaitā rebetiko piedzīvojis vairākas atdzimšanas un pārtapšanas, bet es esmu izvēlējies koncentrēties galvenokārt uz dziesmām, kas radītas klasiskajā fāzē no 20. līdz 30. gadiem, rebetiko zelta laikmetā". 

Latvijā Dead Can Dance uzstājušies tikai vienreiz – 2005. gada 1. aprīlī. Atsevišķi ar koncertu 2007. gada 18. novembrī Latviju apmeklējusi Līza Džerārda.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja