Skaņas un visādi trokšņi mūs pavada dienu un nakti. Liela daļa cilvēku pie tā visa pierod un dzīvo mierīgi, vairs nepievēršot uzmanību, citi cenšas par visām varītēm tikt vaļā, sūdzoties par mūziku kaimiņos esošajās izklaides vietās, jo tās traucējot viņu naktsmieru. Taču ir cilvēki, kuri jebkurās skaņās, pat ja pēc vispārpieņemtajiem standartiem tās netiek uzskatītas par muzikālām, tomēr saklausa kaut ko, kas viņus iedvesmo un veido attieksmi pret dzirdes maņu uztveramo pasaules daļu, no kuras lielā mērā atkarīgs arī daudz kas cits, ko piedzīvojam un kā jūtamies.
Kaut kas pavisam jauns
Platons Buravickis savulaik desmit gadu strādājis rūpnīcā, kur klausījies dažādu izmēru un smagumu metāla priekšmetu mijiedarbībā. No sitieniem, strīķēšanās, vibrācijām radušās skaņas, un tās esot veidojušas viņu kā komponistu. Arī otra jaunās Andreja Verhoustinska dokumentālās filmas Nošu racēji varone Anna Fišere (agrāk pazīstama ar uzvārdu Ķirse) vienā no epizodēm kādā, spriežot pēc apkārt redzamās vides, "šrotā" meklē priekšmetus, no kuriem izvilināt dažādas skaņas, ko pēc tam izmantot mūzikā. Tas var būt pavisam tieši, šīs skaņas fiksējot jeb ierakstot un pēc tam audiofragmentus integrējot kādā jau tapšanas stadijā esošā kompozīcijā.
Var arī citādi – šīs skaņas pēc tam visos pieejamos veidos apstrādājot tiktāl, ka ap tām sāk augt kaut kas pavisam jauns. Arī klausītājam par sākotnējiem avotiem var pat nerasties nekāda nojausma, klausoties, piemēram, Annas Fišeres priekšnesumā pērnvasar industriālās mūzikas festivālā Kūcvāls un viņas lielās formas skaņdarbā Noesis, kas tapis sadarbībā ar Latvijas elektronisko mūzikas instrumentu ražotājiem Erica Synths un pagājušā gada nogalē piedzīvoja pirmatskaņojumu Hanzas peronā. Šajā izpildījumā piedalījās vairāki pazīstami elektroniskās un trokšņu mūzikas mākslinieki.
Seko sirdsbalsij
Andrejam Verhoustinskim, kurš pats ir gan filmas Nošu racēji scenārija autors un režisors, gan operators, radusies ideja veidot filmu par abiem laikmetīgās mūzikas komponistiem, kopā studējot doktorantūrā. Viņa vēlme bija ne vien ar abu ikdienas gaitu vērošanu caur kameru, bet arī ar inscenētām epizodēm un ritmiski dinamisku montāžu tuvāk izpētīt abu komponistu darbošanos mūzikā, tādējādi arī skatītājus iepazīstinot ar kaut ko savrup no vairākuma patērētās popmūzikas tepat Latvijā pastāvošu un arī gana interesantu. Skaņu meža, Tabula rasa, jau minētā Kūcvāla, Zemlikas, Ēnas, Sturm, tāpat mūsdienu akadēmiskās mūzikas pastāvīgais kontingents viņus zina, bet tie, kuri muzikāli "pārtiek" no Muzikālās bankas un Supernovas piedāvājuma, diemžēl domā, ka tas ir viss, kas mūsdienu latviešu mūzikā notiek.
Šī filma tad arī tiecas šos melnos caurumus aizpildīt un radīt vismaz intrigas aizmetņus par vēl nezināmo. Lai to paveiktu, režisors dod abiem varoņiem visādus uzdevumus, piemēram, noraksturot pašiem sevi un vienam otru skaņu valodā, lai pēc tam uz vairākās daļās sadalītā ekrāna vienlaikus rādītu abu reakciju uz to, kas sanācis.
Mūsdienās, kad visam ir tendence saplūst un mijiedarboties, abu komponistu tikšanās ar popmūzikas pasauli vismaz nosacīti arī ir notikusi. Vien daži, bet spilgti piemēri – Platona Buravicka spokainā versija Ulda Stabulnieka lielākajam hitam Tik un tā, kas bija iekļauta 2017. gada izlasē Mūsu dziesmas 2.0, un klasisko (stīgu un pūšamo) instrumentu aranžējumi grupas Sigma divu albumu ierakstam. Savukārt Anna Fišere ir arī brīnišķīga dziedātāja, kaut gan filmā atzīstas, ka reti gūst drosmi to darīt. Viņas dziedātā Meitenīte un pilsēta no Andra Indāna elektroniskās mūzikas projekta Gas of Latvia 2015. gada albuma Swan Lake, kas ieguva balvu Zelta mikrofons, ir viens no izcilākajiem "nenotikušās popmūzikas" piemēriem šī gadsimta Latvijas skaņu mākslā. Daudziem 2023. gada Lielā Kristapa apbalvošanas ceremonijā bija iespēja Annas Fišeres a cappella dziedājumā dzirdēt ukraiņu dziesmu Czerwona kalina. Pašlaik viņa apgūstot vokālās prasmes pie Zanes Šmites un sola, ka dziedās vēl, jo daudzi to no viņas gaida.
Abi filmas varoņi ir ļoti dažādi – Platons Buravickis pēc būtības ir ekstraverts kā tāds panks, kuram patīk visādi negaidīti izlēcieni, bet Anna Fišere ir sevī ļoti noslēgta, ar savu runas manieri atstāj sievišķīgi atturīgu iespaidu, ka viss notiekošais uz viņu nemaz neattiecas, bet apjomīgie muzikālie darbi liecina par pretējo – pat skaņdarbs dažu minūšu garumā viņai var prasīt vairākus darba mēnešus. Interesanti, ka, tāpat kā Platons Buravickis, kuru par komponistu izveidoja ilggadējs darbs rūpnīcā, arī Anna Fišere pirms pilna laika pievēršanās mūzikai darīja pavisam citu darbu – strādāja par juristi. Pamest ērti iestaigātās takas, sekojot savai sirdsbalsij, būtu jānovēl katram, kurš vēlas pateikties par sev dāvāto laiku šaisaulē.