Pagājušā gada novembrī amerikāņu mūzikas žurnāls Spin publicēja pēdējo četrdesmit gadu ietekmīgāko mūziķu sarakstu, kuru izveidoja Spin autori. Četrdesmit vārdu vidū Torija Eimosa ieņem godpilno sesto vietu. Viņa apsteidz Deivu Grolu un grupu Foo Fighters (7. vieta), duetu Outkast (8. vieta), Eminemu (9. vieta) un apvienību Pearl Jam (10. vieta). Augstāk par Toriju Eimosu ir Prinss (5. vieta), Madonna (4. vieta), Šineida O'Konora (3. vieta), kolektīvs Public Enemy (2. vieta) un Kurts Kobeins un Nirvana (1. vieta).
"Kad 1992. gada sākumā Torija Eimosa izdeva albumu Little Earthquakes, daudzi puiši dziedāja par puišu lietām un visur skanēja grunge – Nirvana albums Nevermind iznāca 1991. gada rudenī. Kādas bija izredzes, ka šī kaislīgā virtuoze satricinās mūzikas industriju ar savu pārsteidzoši skaisto mecosoprānu, savās dziesmās bez kompleksiem atklājot sieviešu pieredzes dziļumu? Laikā, kad sievietēm mūzikā bija atvēlēts tik maz vietas, Torija Eimosa paplašināja mūsu apziņu, piedāvāja jaunu perspektīvu un jaunu balsi. Tieši to Torija dara savas karjeras gaitā: viņa izgaismo sarežģītus tematus un godā visas cilvēku esamības puses, viņa ir diža stāstniece, kuras darbam piemīt mitoloģijas vēriens. Viņa mūs apbur ar savu nepiekāpīgo drosmi apvienojumā ar dziesmu rakstīšanas talantu. Torija Eimosa joprojām paver jaunas iespējas un iedvesmo citus būt uzticīgiem sev. Viņas vēstījums un paraugs ir radījis sekotāju pulku, kurš ir uzticams Torijas Eimosas evaņģēlijam," mākslinieces augsto pozīciju reitingā pamato mūzikas žurnāliste un Spin izpildredaktore Laiza Lentīni.
Klausītāju uzticība dziedātājai ir fenomenāla – ikkatrā pilsētā, kurā Torija Eimosa uznāk uz skatuves, viņa tiek sagaidīta ar stāvovācijām. Daudziem klausītājiem acīs ir asaras – šķiet neticami, ka viņa ir tik tuvu.
Pankroks uz klavesīna
Kā īsumā izskaidrot Torijas Eimosas popularitāti un nozīmi? Viņas metaforu piepildītā, muzikāli intensīvā, tēlaini bagātā un atklātā stāstījuma centrā allaž ir sieviete kā visdažādāko visumā notiekošo procesu iemiesotāja. Torija Eimosa ir izcila kompozīcijas meistare. Viņa ir visu savu dziesmu mūzikas un teksta autore. Katrs albums ir konceptuāls un ambiciozs – spēcīga, drosmīga ideja vienmēr ir bijusi viņas radošās metodes atslēga, tāpēc Toriju Eimosu uzskata par ģeniālās britu mūziķes Keitas Bušas tradīciju turpinātāju.
Torijas Eimosas pirmie soloalbumi Little Earthquakes (1992), Under the Pink (1994) un Boys for Pele (1996) ir mūsdienu klasika. Tajos viņa apliecināja savu fenomenālo spēju runāt par reliģiju, seksu, vardarbību, korupciju, sadismu, cilvēka psihes tumšajiem nostūriem un sieviešu pašapliecināšanos, izmantojot balsi un klavieres – visklasiskākos no iespējamiem instrumentiem – un tajā pašā laikā gūstot sapratni un atzinību toreiz visur valdošā alternatīvā roka klausītāju vidū. Viņa ir padarījusi klavieres par rokenrola instrumentu un albumā Boys for Pele ir pierādījusi, ka pankroku var spēlēt uz klavesīna. Torija Eimosa ir taustiņinstrumentu virtuoze. Viņas arsenālā ir klavieres, klavesīns, sintezatori un elektriskās ērģeles.
Torijas Eimosas daiļradē sadzīvo šūpuļdziesmas un marši, pretkara himnas un feminisma manifesti, skumjas un ekstāze. Viņas dziesmas ir ļoti melodiskas, tās atgādina gan operu ārijas, gan Brodvejas hitus, gan kamermūzikas pērles. Viņa ir eksperimentējusi ar elektronisko mūziku un triphopu, taču mākslinieces klasiskā bāze vienmēr ir jūtama. Torijas Eimosas divpadsmito studijas albumu Night of Hunters (2011) ir izdevusi cienījamā akadēmiskās mūzikas ierakstu kompānija Deutsche Grammophon – tas ir XXI gadsimta dziesmu cikls, kuru ir iedvesmojušas Erika Satī, Enrikes Granadosa, Friderika Šopēna un citu autoru muzikālās tēmas. Cikls Mednieku nakts ir mūsdienīgs mīlas stāsts, kas ir saistīts ar iegremdēšanos Īrijas ķeltu mītu pasaulē. Šo pilnībā akustisko albumu Torija Eimosa ir ierakstījusi sadarbībā ar kvartetu Apollon Musagète un toreizējo Berlīnes filharmonijas orķestra pirmo klarneti Andreasu Otenzameru.
XX gadsimta pēdējā desmitgadē Torija Eimosa bija vissvarīgākā dziesminiece, kuras mūzika vēstīja par nopietnām, eksistenciālām tēmām. Kad vēlāk šo modeli – sievietes balss plus klavieres – pārņēma Fiona Epla, Regīna Spektore un citas izpildītājas, Torijai Eimosai izdevās saglabāt savu nesatricināmo līderpozīciju tieši tāpēc, ka viņa radīja nevis dziesmu kopumu, bet gan sižetus un pasaules. Ļoti iespējams, ka arī mūsdienu veiksmīgākā popmūziķe Teilore Svifta ir padziļināti pētījusi Torijas Eimosas daiļradi un iedvesmojusies no tās, jo arī Teilore Svifta savā mūzikā ir neordināra stāstniece.
Runājot par dziedātājām, kuras tiek uzskatītas par viņas sekotājām, Torija Eimosa vienmēr ir bijusi piesardzīga: "Ir jābūt ļoti uzmanīgiem, salīdzinot vienu vārdu ar citiem. Paskatīsimies, kas notiks pēc divdesmit gadiem. Runa nav tikai par talanta līmeni. Sievietes dzīvē tik daudz kas var notikt. Viena teiks: "Man pietiek, es vēlos pievērsties ģimenei." Citai neizdosies sadarbība ar menedžeriem. Lai laiks izlemj un lai pašas mākslinieces šodien bauda savu mūziku – kas zina, kur viņas būs pēc divdesmit gadiem. Daudz vieglāk ir gūt panākumus, nekā tos noturēt un saglabāt laika gaitā." Torija Eimosa ir saglabājusi gan savu auditoriju, gan neatkarību mūzikas industrijā.
XXI gadsimta Mocarts
Torija Eimosa (viņas īstais vārds ir Maira Elena Eimosa) ir dzimusi 1963. gada 22. augustā Ziemeļkarolīnā ASV. Viņas dzīslās plūst čiroku indiāņu, kā arī skotu, angļu, īru, franču un vācu asinis. Viņas tēvs un vectēvs bija Ziemeļkarolīnas metodistu mācītāji. Torijas Eimosas bērnība un jaunība pagāja Mērilendā. Māksliniece stāsta, ka pati neatceras laiku, kad nebūtu spēlējusi klavieres. Meitene bija brīnumbērns – jau divu gadu vecumā viņa iemācījās spēlēt klavieres pēc dzirdes, piecu gadu vecumā viņa iestājās Pībodija institūta mūzikas skolā Baltimorā. Vienpadsmit gadu vecumā jauniete tika atskaitīta no skolas, jo deva priekšroku The Beatles un Led Zeppelin, nevis Brāmsam.
Pusaudzes vecumā mūziķe sāka uzstāties džeza klubos un bāros ASV dienvidu štatos un Vašingtonā. Kad trīspadsmit gadu vecumā viņa dziedāja Vašingtonas geju bāros, tēvs viņu rūpīgi pieskatīja un no mašīnas bagāžnieka tirgoja meitas suvenīrprodukciju. "Naudu gan viņš paturēja sev," atceras dziedātāja. Būdams garīdznieks, viņš ar reliģisku dedzību popularizēja meitas talantu: "Viņa ir XXI gadsimta Mocarts!" Nedaudz vēlāk dziedātāja mainīja savu vārdu uz Toriju un devās uz Losandželosu, kur kopā ar savu toreizējo sintpopa grupu ierakstīja debijas albumu Y Kant Tori Read (1988). Tas piedzīvoja graujošu izgāšanos. Torija bija sarūgtināta, taču nenolaida rokas un turpināja sacerēt dziesmas – četrus gadus vēlāk viņas nākamais albums Little Earthquakes izraisīja zemestrīci mūzikas pasaulē un nodrošināja autorei un izpildītājai kulta statusu, ko nostiprināja nākamie albumi Under the Pink un Boys for Pele.
"Pēc Y Kant Tori Read neveiksmes jutos iznīcināta. Cilvēki par mani smējās. Man ir grūti aprakstīt tā laika pazemojumu, jo pirms tam biju brīnumbērns... Mēdz teikt – ja neesi sasniedzis dibenu, tu nezini, kā radoši atdzimt," saka Torija Eimosa. Visa viņas karjera ir garš romāns par talantu un neatlaidību. Viņai nekad nav klājies viegli – ne ceļa sākumā, kad bija jāapliecina savas radošās spējas, ne tagad, kad nākas cīnīties ar eidžisma izpausmēm, ar kurām, viņasprāt, saskaras visas sievietes mūzikas industrijā, sasniedzot noteiktu vecumu.
Klauvē un izkūst
"Sievietēm visos laikos ir bijis jāatrod veids, kā nodarboties ar savu mākslu, – klauvējot pie durvīm. Bieži viņas netiek iekšā, jo klauvē pārāk skaļi, tāpēc ir jāatrod kāda plaisa sienā. Sieviete vairs neklauvē, bet izkūst kā sviests un medus un ieplūst otrā pusē. Pēc tam viņa atkal pārvēršas par sievieti," situāciju raksturo Torija Eimosa. Vai viņas panākumi ir atvieglojuši dzīvi nākamajām mūziķu paaudzēm un veicinājuši pārmaiņas? "Man ir zināma saistība ar pārmaiņām, un sievietēm pirms manis arī ir saistība ar tām – viņām nācās klauvēt stiprāk nekā man. Es parādījos uz mūzikas apvāršņa laikā, kad tikko sāka skanēt grunge mūzika, un grunge pasaulē akustiskajām klavierēm nebija vietas. Tomēr es spēlēju klavieres visur, kur vien varēju, devos uz ikkatru mazpilsētu un spēlēju ikkatrā klubā. Sievietēm mūzikas biznesā tagad ir vieglāk nekā agrāk, bet tas nenozīmē, ka viņām nav problēmu, kuras ir jārisina. Daudzas sievietes gūst panākumus jau ļoti agrā vecumā. Daudzas veiksmīgas sievietes ir jaunākas par 25 gadiem. Man bija 28 gadi, kad guvu panākumus, un uz to brīdi es biju spēlējusi klubos četrpadsmit gadu. Man bija ieraksts, kas piedzīvoja neveiksmi, un es patiešām apzinājos, kāds ir šis bizness. Man ir sava auditorija, un mēs esam noslēguši vienošanos – ja mākslā esmu godīga un turpinu izaicināt sevi, klausītāji tam pievērš uzmanību. Atceros situāciju 1990. vai 1991. gadā, kad vēl pirms albuma Little Earthquakes izdošanas man iznāca dziesma, un toreiz man teica: "Alternatīvajā radio jau spēlē kādas citas sievietes dziesmu, tāpēc tavu nespēlēs." Tagad sievietēm ir vairāk iespēju ierakstu industrijā, taču viņām joprojām ir jācīnās."
Starpnieces pieraksti
Par savu paraugmodeli Torija Eimosa dēvē nevis kādu spēcīgu sievieti mūziķi, bet gan savu čiroku izcelsmes vecvecmāmiņu: "Viņa apprecējās ar vīrieti, kam piederēja plantācija, kurā viņa bija verdzene." Augot Torija Eimosa klausījās Krisiju Haindu, Debiju Hariju, Loriju Andersoni, Džoniju Mičelu un Keitu Bušu. "Es turēju ausis vaļā, un viņas mani ietekmēja. Kad klausies mūziku, bīstamība slēpjas tajā, ka tu nezini, kādu ietekmi tā atstās. Tu nezini, kurš būs tavs nākamais skolotājs vai skolotāja. Es ietekmējos no dažādiem māksliniekiem, vīriešiem un sievietēm, un tie nebūt nebija tikai tie, kuru ieraksti bija manā kolekcijā," savās pārdomās dalās Torija Eimosa. Viņa piebilst, ka allaž uzmanīgi ieklausās ritmā un tajā, kā mūziķi elpo: "Pēc pauzēm, kuras ietur izpildītāji, par viņiem var daudz ko pateikt."
Katrs Torijas Eimosas albums ir jauna planēta, katrā albumā ir sava tēlu sistēma. Māksliniece interesanti stāsta par dziesmu tapšanu. Savas kompozīcijas viņa raksturo kā gaismas struktūras: "Dziesmas ir dzīvas pašas par sevi. Man vienmēr šķiet, ka esmu tikai tulkotāja, esmu starpniece, kura tās pieraksta. Es varu vienkārši staigāt, it kā bez mērķa, un sajūtu dziesmu klātbūtni. Mūzika rodas gaisā. Tas nav intelektuāls process. Jūs taču nekniebjaties metronoma pavadījumā."
Torija Eimosa daudz runā par savām ļoti īpašajām attiecībām ar mūzām – sieviešu balsu kori, kuru viņa vienmēr ir uzskatījusi par savu ceļazvaigzni. Māksliniece ir pateicīga mūzām par savām dotībām: "Viņu dēļ man nekad nav bijis jāmācās spēlēt, tāpēc es arī nespēju nevienam iemācīt klavierspēli. Es vispār nespēju darīt neko citu ārpus mūzikas. Man būtu neiespējami atrast citu nodarbi! Manas mūzas ir nepacietīgas. Ja es laikus neatsaukšos, viņas dosies pie Bjorkas," uzsver Torija Eimosa. Dziesmas ir jāpieraksta skaidrā prāta stāvoklī: "Lai nokļūtu bezapziņas stāvoklī, prātam ir jābūt skaidram. Katra dziesma man ir kā Svētais Grāls."
Svētā trīsvienība
Daudziem faniem ikonas vietā joprojām ir 1994. gada britu mūzikas žurnāla Q vāks, kuru rotā triju alternatīvās mūzikas zvaigžņu – Torijas Eimosas, Bjorkas un Pollijas Džīnas Hārvijas – kopīgais portrets. Tas ir spilgts sava laika dokuments. Šīm mūziķēm ir raksturīga skanējuma un pašizpausmes oriģinalitāte, neatkarīgs gars un nepieradināts raksturs. Visas trīs ir izturējušas nežēlīgu laika pārbaudi, joprojām ieraksta albumus un koncertē, sajūsminot klausītājus. "Mums katrai bija jāizcīna sava cīņa," saka Torija Eimosa. "Mēs piederam pie vienas paaudzes, man ir īpaša saikne ar Bjorku un Polliju. Jau tolaik, 90. gadu sākumā, sapratām: mēs esam individualitātes, cienām cita citu, mums katrai ir sava vieta, un tā kļūs arvien plašāka, ja neļausim iesaistīt sevi patriarhālajā pakļautībā vīriešiem, kuri varbūt vispirms mūs novietos uz pjedestāla un pēc tam aizsūtīs pensijā. Pat sievietes, kuras strādā administratīvajos amatos mūzikas biznesā, cenšas izstumt citas sievietes," viņa piebilst.
Spilgts sava laika dokuments – Pollija Džīna Hārvija (no kreisās), Bjorka un Torija Eimosa uz britu mūzikas žurnāla Q 1994. gada maija numura vāka
Albumā Little Earthquakes ir iekļauta dziesma Me and a Gun, kurā detalizēti aprakstīta Torijas Eimosas 21 gada vecumā piedzīvotā izvarošana automašīnā. Varmāka toreiz pielika nazi pie viņas kakla. "Es nekad neaizmirsīšu, kā viens no ierakstu kompānijas vadītājiem man teica: "Šai dziesmai nevajadzētu nonākt albumā. Klausīties to ir ļoti nepatīkami." Es viņam atbildēju: "Tā ir uzrakstīta ar nolūku, lai klausīšanās būtu ļoti, pat ārkārtīgi nepatīkama." Viņš sacīja: "Kāpēc tu gribi kādam to nodarīt?" Es teicu: "Tāpēc, ka tā notiek dzīvē.""
Torija Eimosa bija pirmā 1994. gadā nodibinātās ASV bezpeļņas organizācijas RAINN vēstniece. Rape, Abuse & Incest National Network sniedz atbalstu izvarošanas, vardarbības un incesta upuriem. Pēc dziedātājas ierosinājuma sākotnējo finansējumu šā palīdzības tīkla darbībai nodrošināja ierakstu kompānija The Atlantic Group un koncerns Warner Music Group, kas toreiz izdeva Torijas Eimosas ierakstus. Viņa joprojām cieši sadarbojas ar šo organizāciju, kura īsteno programmas seksuālās vardarbības novēršanai, cietušo atbalstam un vainīgo saukšanai pie atbildības.
Cīņa pret tirāniju
Jau trīsdesmit gadu Torija Eimosa pārsvarā dzīvo Kornvolā Lielbritānijā kopā ar savu britu vīru – skaņu inženieri Marku Holiju. Visi viņas albumi top turpat ierīkotajā ierakstu studijā. Torijai Eimosai un viņas vīram ir meita Nataša, kura studē jurisprudenci Vašingtonā. Natašas balss skan Torijas Eimosas astoņpadsmitajā studijas albumā In Times of Dragons, kas iznāca šā gada 1. maijā.
"Šis ir metaforisks stāsts, kurā notiek demokrātijas cīņa pret tirāniju. Mēs nezinām, kā beigsies šis amerikāņu demokrātijas eksperiments, ko visi vērojam. Es esmu pragmatiķe, es neesmu optimiste. Es neesmu fatāliste, taču kā dziesmu autore es sadzirdēju šo skaļo aicinājumu un man gribējās teikt – tas taču nenotiek realitātē?! Nu varam būt droši, ka tas notiek realitātē," savu jauno albumu piesaka autore.
"Šis ir metaforisks stāsts, kurā notiek demokrātijas cīņa pret tirāniju. Mēs nezinām, kā beigsies šis amerikāņu demokrātijas eksperiments, ko visi vērojam," savu šā gada 1. maijā iznākušo albumu In Times of Dragons raksturo Torija Eimosa
In Times of Dragons ir muzikāli vizuāls opuss, dziesmas papildina fotogrāfes Kasjas Vozņakas darbi. Tajos Torija Eimosa ir redzama kopā ar citiem tēliem, kuri apdzīvo šā albuma visumu. Klausītāji sastopas ar mūziķes iecienītās ķeltu mitoloģijas varoņiem, raganām, svētajiem un citiem personāžiem. Torija Eimosa apceļo Ameriku, meklējot viedumu, kas var glābt cilvēci. Šajās kompozīcijās dziedātāja atveido fiktīvu sevis versiju, stāsta gaitā viņa atrod savu meitu, no kuras bija atsvešinājusies.
Sižeta labirintos var apmaldīties, taču Torija Eimosa ir pārliecināta, ka šāds fantāzijas rāmējums palīdz mums apjēgt šoka stāvokli, kādā esam nonākuši. Viņa dāsni izmanto alegorijas paņēmienus, lai uzburtu stāstu par mūsdienu Ameriku, uz kuru Torija Eimosa skatās dziesminieces dokumentālistes acīm. "Es varu labāk rakstīt par Ameriku, atrodoties otrpus okeānam," precizē Torija Eimosa, kura par savām mājām dēvē ne tikai Kornvolu, bet arī Floridu. Viņas filosofija šajā dzīves un daiļrades posmā ir radoši pārspēt visus destruktīvos spēkus.
Albuma In Times of Dragons dziesmas Torija Eimosa ir radījusi, uzklausot savas mūzas un citas balsis, kuru vidū ir bijis burvis Merlins no karaļa Artura leģendām, ar saules kultu saistītais ķeltu mitoloģijas dievs Lugs un ēģiptiešu mitoloģijas dieviete Sehmeta. In Times of Dragons sižeta peripetijas atgādina Mārgaretas Atvudas un Džona Ronalda Rūela Tolkīna grāmatu saturu: Torijas Eimosas atveidotā varone ir precējusies ar bīstamu, despotisku miljardieri jeb ķirzaku dēmonu un cenšas atbrīvoties no viņa ietekmes. Viņa aizbēg un dodas ceļojumā pa ASV, pamazām pārvēršoties par pūķi, kam palīdz dažādi sabiedrotie. Tikai pūķis spēj uzvarēt ķirzaku dēmonu. Torija Eimosa neslēpj: par šādu sievieti – bagātnieka dzīvesbiedri trofeju – viņa pati varēja kļūt, ja 90. gados izvēlētos bagātību un tuvību varai, nevis savu mākslu un neatkarību.
Neredzamās sievietes
"Šajā albumā es pārvēršos par pūķi, tā ir gan menopauzes, gan novecošanas metafora. Sieviete, kura ir pie pavarda pēc menopauzes, jūtas pavisam citādi nekā sieviete trīsdesmit četrdesmit gadu vecumā, kad viņa vēl spēj dzemdēt bērnus. Kad mēs vairs nevaram radīt pēcnācējus, vai mums ir kaut kas, ko varam piemest ugunij? Protams! Mums ir tas, par ko sievietes reproduktīvā vecumā vēl nezina. Ir sāpīgi apzināties, ka mēs vairs nevaram radīt dzīvību fiziski, bet varam radīt dzīvību no savas sirds dziļumiem. Mums ir mērķis un sūtība, lai gan vairs nevaram vairoties fiziski. Mēs varam radīt episka mēroga darbus. Varam darīt visu kaut ko un paplašināt telpu citām sievietēm. Tu izdzīvo sāpes, pēc tam tās pārveido un noturi uguni sevī. Pūķi spļauj uguni. Tu kļūsti par uguni," apgalvo Torija Eimosa.
"Mans vīrs vēl šodien varētu radīt bērnus, bet es ne. Tas nav viedoklis, tas ir fakts. Es par to esmu domājusi gadiem ilgi. Kas notika senos laikos, pirms dažiem tūkstošiem gadu atpakaļ, lai saglabātu iedzīvotāju skaitu un veicinātu dzimstību, kad jaunie vīrieši masveidā tika nogalināti karalaukā? Jaunajām sievietēm nācās dzemdēt bērnus no vecākiem vīriešiem. Un kas tad notika ar šo vīriešu sievām? Viņām bija jāpamet laulības gulta. Tas nozīmē, ka sievas uzņēmās citu lomu un kļuva neredzamas. Arī mūsdienās ir sievietes, kuras pēc noteikta vecuma sasniegšanas kļūst neredzamas. Padomājiet par kantrimūzikas zvaigznēm un dažiem rokeriem vīriešiem, kuriem ir līgumi ar ierakstu kompānijām, un tagad salīdziniet viņu skaitu ar tāda paša vecuma sieviešu skaitu industrijā. Cik daudzām līdzīga vecuma sievietēm ir līgumi ar ierakstu kompānijām? Kantrimūzikā situācija ir mazliet citāda, jo šajā žanrā pret lieliskām dāmām izturas labvēlīgāk, bet kas notiek rokenrolā? Rēķiniet paši, draugi! Es par to esmu runājusi ar ierakstu kompāniju vadītājiem. Viņi teica: "Visu nosaka pieprasījums un piedāvājums." Es atbildēju: "Nē, nē – jūs neko nepiedāvājat. Jūs izmetat mūs ārā, jūs aizsūtāt mūs pensijā." Tie ir dubultstandarti. Vīrieša spēks bieži vien iedarbojas kā afrodiziaks. Dažiem rokeriem, kuriem ir sešdesmit septiņdesmit gadu, piemīt pievilcība. Ja runa ir par sievietēm, mūs šādā vecumā uzskata par gudrām dāmām, bet šajā attieksmē nav jūtams jutekliskums. Tas tā ir attīstījies ilgā laika periodā," situāciju komentē Torija Eimosa.
Torija Eimosa kopā ar savu meitu Natašu Holiju, kuras balss skan jaunā albuma In Times of Dragons dziesmās. Foto – Kasja Vozņaka
Pieskāriens taustiņiem
Māksliniece atklāti runā par vecuma diskrimināciju mūzikas nozarē. Torijai Eimosai ir stabila karjera un uzticīga auditorija, kas viņu atbalsta jau četrus gadu desmitus. "Mūzikā nav daudz tādu personību kā Helēna Mirena un Merila Strīpa kinoindustrijā. Mēs redzam un dzirdam Stīviju Niksu, bet nav daudz manas paaudzes dziesminieču, kuras joprojām spēj izpārdot Londonas Karalisko Alberta zāli. Man nereti jautā, kas notika ar vienu vai otru izpildītāju, kuras bija populāras 90. gados un 2000. gadu sākumā. Es saku: "Un ko jūs domājat? Kas, jūsuprāt, ar viņām notika? Viņas pašas nolēma, ka vairs nevēlas uzstāties Karaliskajā Alberta zālē? Nē! Viņas ir aizsūtītas pensijā, un viņām ar to ir jāsamierinās. Tā ir klusa izslēgšana un izstumšana. Mani kolēģi vīrieši, kuri darbojas alternatīvajā un rokmūzikā, ar to nesaskaras tik cieši. Viņi nav mūsu ienaidnieki, viņi mums nedara pāri, bet viņi arī nepiedzīvo to, ko nākas piedzīvot mūziķēm sievietēm. Ne jau visas no kādreiz populārajām izpildītājām, par kurām tagad neko nezinām, ir apprecējušās ar miljardieriem un bauda dzīvi luksusa apstākļos. Dažas no viņām uzstājas mazos bāros, cenšoties nopelnīt iztiku," saka Torija Eimosa.
Visas biļetes uz aprīlī notikušo mūziķes koncertu Londonas Karaliskajā Alberta zālē bija pārdotas. Arī citur Toriju Eimosu sagaida pārpildītas zāles. Katrs koncerts ir unikāls – katrā turnejas pilsētā viņa maina gan programmu, gan savu tērpu. Nemainīgs ir tikai skatuves iekārtojums – līdzās vakara varonei ir basists Džons Evanss, bundzinieks Ērls Hārvins un trīs fona vokālistes, kuras dziedātāja mīļi dēvē par savām eņģeļraganām. Torija Eimosa spēlē koncertflīģeli Bösendorfer un divus elektriskos taustiņinstrumentus. Var ilgi un krāšņi aprakstīt viņas uzstāšanās manieri – koncertā ir maģiski brīži, kuros viņa sēž uz sava troņa, vilinoši atveroties zālei. Torija Eimosa vienlaikus pieskaras koncertflīģeļa un elektriskā instrumenta klaviatūrai, noliecot galvu pret mikrofonu, plaši izplešot kājas un iemiesojot visaugstāko viedās sievišķības un izpildījuma meistarības pakāpi. Tas ir satriecoši erotiski un muzikāli aizraujoši. Lai atstātu iespaidu uz publiku, Torijai Eimosai pietiek ar sevi pašu.
Torija Eimosa
Turneja In Times of Dragons
Koncertzālē Alexela Tallinā 27.V plkst. 19,
Xiaomi arēnā Rīgā 28.V plkst. 20,
Koncertzālē Compensa Viļņā 30.V plkst. 20
Biļetes Piletilevi.ee, Biļešu servisa un Bilietai.lt tīklā EUR 53,71–155,20