Režisora un Liepājas teātra mākslinieciskā vadītāja Valtera Sīļa jaunākās izrādes Parasta pirmdiena publicitātes materiālos mums pretī veras sešu cilvēku portreti, kuros fiksēti viņu kārtējās darba nedēļas pirmie soļi. Slapji mati, kafijas krūzes, pastaiga ar suni, vēl pēdējie miega mirkļi pidžamā vai jau sabiedriskajā transportā. Tik individuāli un parasti reizē. Taču šo cilvēku ikdiena citu acīm noteikti nav normāla, jo viņi pārstāv specifiskas profesijas – sabiedriskās kārtības sardze, ugunsdzēsēju glābējs, aprūpētāja, feldšeris, suņu un kaķu kopēja, dziednieks. Tās prasa sevišķu pacietību, stresa noturību, risku ar veselību un dzīvību, dzirdīgas ausis dažādākajiem cilvēkstāstiem, pārliecību un izlēmīgu rīcību. Par notikumu rituālo dabu netieši atgādina arī nosaukuma stilistika, tajā izmantojot ritmisku aliterāciju.
Sociālās lomas
Izrādes žanrs ir darbadienas kolāža. Aktieri, iedvesmojoties no prototipiem un viņu darba apstākļiem, paši ir radījuši savu varoņu stāstus. Izrādē tie ir sašķērēti dinamiski izpildītās, sīkās epizodēs, no kurām dažas turpinās, citas izskan kā garāmskrienoši skeči. Skatītāja uzmanību fokusē katra nākamā runātāja virzienā raidītais gaismas kūlis, kas izgaismo viņa darbības lauku kā sabiedrības šūnu. Tās arī vizuāli ir nodalītas kā mazas uzgaidāmās telpas pirms dienas starta šāviena vai varbūt pārģērbšanās kabīnes savas profesionālās sociālās lomas nospēlēšanai. Tepat katram nolikta arī sava rekvizītu kaste, kas glabā tehnisko aprīkojumu varoņiem un vienlaikus aktieriem, kuri viņus atdzīvina.
Izrāde neuzbāzīgi, taču neizbēgami liek aizdomāties arī par aktiera neparasto darbadienu, kas lielākoties notiek vakaros un brīvdienās. Tāpēc izrādes programma būtu papildināma ar vēl vienu profesijas kodu: "Aktieris 2655 01. Pamatuzdevumi: tēlot lomu dramatiskajos uzvedumos teātrī; stāstīt stāstus vai lasīt literārus darbus; piedalīties izrāžu, koncertu un citu skatuves mākslas veidu iestudēšanā un izrādīšanā ar estētiskās un mākslinieciskās vērtības pamatpazīmēm."
Iestudējuma vizuālajā noformējumā ir labi saskatāms režisora ilggadējās radošās partneres, scenogrāfijas un kostīmu autores Ievas Kauliņas askētiskais rokraksts, kas neatļaujas izskaistināt dzīvi. Ar to sabalsojas arī Gata Krievāna minimālistiski eksistenciālais elektroniskās mūzikas oderējums un Viestura Andersona pārziņā esošās brīdinošās zilās bākugunis, kas bezkaislīgi mirgo pār neslēptām instalācijām klātajiem Liepājas teātra Mazās zāles griestiem koncertzālē Lielais dzintars.
Veiklības pārbaudījums
Aktieri, ģērbti katrs sava amata formā, gandrīz visu izrādes laiku atrodas frontālā pozīcijā pret izstiepto skatītāju tribīni. Auditoriju viņi uzrunā tieši kā karjeras dienā vai televīzijas sižetā no sērijas Viens no mums. Pamīšus viņi it kā retrospektīvi atceras savas ikdienas spilgtākās epizodes, kamēr pārējie kolēģi palīdz tās vizuāli rekonstruēt, iemiesojoties ekscentriskos raksturos un pat noklīdušos suņos. Tāpēc izrāde ir arī praktisks veiklības pārbaudījums, kas prasa sevišķu precizitāti un sadarbību citam ar citu. Aktieri ir noķēruši šo vienmēr mazliet neveiklo stāvokli, kad ir jārunā pašam par sevi citiem saprotamā veidā. Atšķirībā no Jaunā Rīgas teātra hrestomātiskās izrādes Latviešu stāsti (2004), kas mūs iepazīstināja ar kolektīvo radīšanu un sadzīves performatīvo potenciālu, šajā izrādē smaidu drīzāk raisa varoņu pieredzētais, kurā netrūkst paradoksālu un komisku mirkļu, nevis labsirdīgā ironija pret viņiem.
Atsevišķu tēlu atveidā izmantotā tikko jūtamā groteska arī neatstāj vienaldzīgu – Sanda Pēča pragmatiskā dziednieka konsekventi izturētā izloksne, kas liecina par latgalieša saknēm, Lauras Jerumas aprūpētājas sākotnēji piemīlīgā intonācija, kas ilgtermiņā uzdzen šermuļus, Anetes Rimkus priekšzīmīgās kārtībnieces kautri slāpētā pašapziņa klusās cerībās pēc jauniem dienesta izaicinājumiem, kā arī Edgara Ozoliņa piromāna cienīgais entuziasms, spēkojoties ar liesmām. Turpretī Kārļa Ērgļa mediķis un Karīnas Tatarinovas dzīvnieku kopēja ir pilnīgi reālistiski veidoti, šiem aktieriem vairāk strādājot ar saviem iekšējiem resursiem. Viņus visus vieno pilnīga nodošanās saviem darba pienākumiem kā tajā brīdī vienīgajam, kas pelnījis uzmanību. Tā ir profesionalitātes pazīme.
Šādas izrādes ir ļoti veselīgas, jo atdod godu jaunai dienai un darbam, kas ir mūsu dzīves motors. Tās, lai cik banāli izklausītos, ļauj ieraudzīt līdzcilvēkus, kuri citādi paliek vien pēc līdzīga parauga veidotas nez kur mūždien skrienošas būtnes, un samērot mūsu problēmas ar viņu problēmām. Kaut arī mazais cilvēks ir uzklausīts jau ne reizi vien un dokumentālas liecības no skatuves dzirdam ne pirmo reizi, vēl kaut kas tomēr atliek. Tā ir stāstu lokalizācija vietējā vidē, kas neapšaubāmi stiprina skatītāju piederību videi, kurā risinās arī viņu dzīve.
Vienlaikus šī izrāde ir tipiska. Ja kāds grib uzzināt, par ko un kā Valters Sīlis veido izrādes, šī pateiks visu, – tā ir interese par neidealizētu sociālās dzīves prozu, režisoram par tēliem padarot sausus faktus, skaitļus un frāzes, kā šoreiz Ministru kabineta apstiprinātā profesiju klasifikatora bezpersoniskās normas, kas daiļrunīgi citētas izrādes programmā. Spēja atrast raksturīgo vispārīgajā un, par spīti dramatismam, kas elpo pakausī, saglabāt ikdienas komismu, kas nosacīti iekārtotajā vidē atvieglo nepazīstamā pieņemšanu un sekmē iedziļināšanos.
Uz tirgu pēc ķiršiem
No vienas puses, izrāde asprātīgi sasaucas ar tās nosaukumu, atgādinot par zināmu atkārtošanos (vai turpināšanos), kas ir klātesoša arī režisoru darbā. No otras puses, iestudējums nepārsteidz, tāpēc neviļus gribas patvaļīgi piedomāt ko klāt. Gribētos vairāk privātā šajā autentiskajā pieredzē, kas apliecinātu tās neatkārtojamību. Pilnīgi citādi uz savu monotono toni liek paraudzīties aprūpētāja, kad atklāj, ka šim darbam pievērsusies pēc personiskām traģēdijām, kas viņu nav salauzušas, jo pēc maiņas viņa brauks uz tirgu pēc ķiršiem un tad – ar bērniem uz Palangu. Dažas feldšera šķietami nevērīgi izmestas replikas liek aizdomāties par nenovēršamo darba un ģimenes dzīves konkurenci un par radušos bīstamo atkarību no spriedzes, kas sola gandarījumu, bet vienlaikus, pašam to apzinoties, attālina no vienkārša prieka un miera. Bet pie kā vakaros atgriežas kopēja, kurā ir tik daudz mīlestības, ko veltīt cilvēku pamestajiem mīluļiem? Ar ko riskē glābējs, kad metas iekšā ēkā, kurā, pēc viņa vārdiem, saplaukušas ugunspuķes, un bērnības traumas pārdzīvojusī policiste, pašaizliedzīgi aizturot cilvēkus, kuriem vairs nav ko zaudēt? Vai kolorītais dziednieks spēj pats sev palīdzēt, un vai viņam maz kas kaiš?
Iespējams, tāpēc rodas iespaids, ka viencēlienam vairāk nekā divu stundu ilgumā zūd mērķtiecība. Šķiet, to ir apzinājusies arī radošā komanda, ieviešot vairākus finālus – ne tikai izspēlējot spriedzes pilnāko epizodi, kad vēlreiz vairāki varoņi satiekas kādā traģiskā krustpunktā, bet arī aktieriem atsedzot savu darbības ligzdu gala sienas. Uz tām uzzīmēti katra mums atklātā dzīvesstāsta atslēgas momenti, kas garāmgājējam neko daudz neizteiks. Pēc tam, nu jau ar muguru pret skatītājiem, viņi apcerīgi kopā savelk savu varoņu dzīves misiju un rutīnu vienlaikus. Ikdienas magnum opus.
PARASTA PIRMDIENA
Liepājas teātra Mazajā zālē koncertzālē Lielais dzintars 10., 24.IV plkst. 19, 25.IV plkst. 14, 17.V plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 25–30