Paldies režisoram Regnāram Vaivaram un visai Nacionālā teātra izrādes Atbalss Aija komandai par to vien, ka pamudināja mani pārlasīt visu Jāņa Jaunsudrabiņa triloģiju Aija, kas bija apgūta tālā jaunībā. Lai gan iestudējumā, izņemot pašu sākumu un dažus nelielus citātus, izmantota galvenokārt tās trešā daļa Ziema, tomēr virsraksts paņemts no abām pirmajām. Romāna pirmā daļa Aija stāsta par tā galvenā varoņa Jāņa Baloža tīņa gadiem un pirmo mīlestību – liktenīgo Aiju, kas daļas beigās izvēlas apprecēt kurpnieku Galdaru. Otrā daļa Atbalss vēsta par Jāņa atgriešanos dzimtajos laukos pēc Rīgas fabrikās pavadītiem trīspadsmit gadiem, kalpu meitenes Ievas sastapšanu un ļaušanos viņas mīlestībai. Trešā daļa Ziema stāsta par Aijas – jau triju bērnu mātes un atraitnes – sastapšanos ar Jāni un viņa fatālo lēmumu dibināt ar Aiju ģimeni, pametot Ievu.
Kopīgais un atšķirīgais
Aijas tēls un Jaunsudrabiņa romāns izrādījies pietiekami ražīgs uz skatuves un ekrāna: 1959. gadā Vara Krūmiņa režijā tapa filma Atbalss, kurā galvenās lomas atveido skaistule Dzidra Ritenberga un romantiskais Valdemārs Zandbergs. 1987. gadā arī Varis Brasla ekranizēja Aiju, un šajā filmā, kuru var noskatīties vietnē Filmas.lv, titulvaroni spēlē velnišķi seksapīlā Zane Jančevska, savukārt Jāni – vīrišķības etalons Juris Žagars (skaista un gaiša ir arī Dita Krenberga Jāņa pamestās Ievas lomā).
Aijas un Jāņa sarežģītās attiecības saistījušas arī režisoru Oļģertu Kroderu, kurš 1985. gadā iestudēja Aiju Liepājas teātrī ar mežonīgo Indru Briķi un viņai pretstāvēt nespējīgo Juri Bartkeviču galvenajās lomās (filmas Atbalss Jānis – Valdemārs Zandbergs – te spēlēja Jāņa tēvu, tāpat kā vēlāk Vara Braslas filmā). Savu interpretāciju Nacionālajā teātrī gadu pirms Regnāra Vaivara pirmās versijas radījis arī režisors Mihails Kublinskis, un viņa izrādē galvenos personāžus atveidoja Liene Gāliņa un Mārcis Maņjakovs. Šajā versijā ir arī Aijas meitas – trīs mazas meitenes.
Interesanti ir pamanīt kopīgo un atšķirīgo starp Regnāra Vaivara pirmo Aijas interpretāciju – Dailes teātra izrādi Aija pēc Jaunsudrabiņa (2010) – un pašreizējo versiju Nacionālajā teātrī. Ir divas radikāli atšķirīgas nianses. Pirmkārt, Dailes izrādes darbība risinājās laikā, kas stipri tuvāks mūsdienām (varētu būt deviņdesmitie, kad cilvēki jau zināja, kas ir Playboy zaķis, bet viņiem vēl nebija mobilo telefonu). Nacionālajā teātrī, spriežot pēc varoņu detalizētajiem kostīmiem, ko rūpīgi un teju autentiski radījusi Madara Botmane, režisors ir atgriezies Jaunsudrabiņa laikā, XX gadsimta pirmajās desmitgadēs. Kā puspajokam pirms izrādes atzina Regnārs Vaivars, viņš esot gribējis atdot parādu tām skolotājām, kuras bija sašutušas pēc viņa pirmās Aijas. Otrkārt, Dailes teātra izrādē viss kaislību mudžeklis risinās ap Aiju un abiem viņas vīriešiem – Jāni un Juri –, savukārt Nacionālajā teātrī tas viss notiek Aijas triju mazo meitu acu priekšā. Rūtas, Zentas un Māres lomās organiskas un aizkustinošas ir Amanda Livdāne, Elza Kristberga un Amēlija Lukašēviča. Tieši bērnu klātbūtne izrādei piešķir to īpašo, griezīgi smeldzīgo virstoni, kas neatlaiž tik drīz pēc tās noskatīšanās.
Attiecību trīsstūris
Tomēr abām izrādēm ir arī šis tas kopīgs. Vispirms jau pieaugušo varoņu skaits – tie ir reducēti uz trim, uz Aiju un abiem sāncenšiem Jāni un Juri. Romānā liela vieta ir Aijas kaimiņiem Pakalniem, Regnāra Vaivara dramatizējumā praktiskās vajadzības, kuras Jaunsudrabiņam Jānis risina ar Pakalnu palīdzību, tiek reducētas uz Aizupju Jura liktenīgo klātbūtni. Nav ne Ievas, ne Olgas, ne Jāņa vecāku. Koncentrēts attiecību trīsstūris.
Arī abu izrāžu tik atšķirīgās scenogrāfijas centrā (acīmredzot režisora prasība) ir milzu gulta, pareizāk – miga (tā bija galvenais elements arī Arta Butes scenogrāfijā Oļģerta Krodera izrādē Liepājā). Aigars Ozoliņš Dailes izrādē to ievietojis tādā kā hruščovkas virtuvē, kurā turpat blakus uz elektriskās plītiņas bezgalīgi vārās ūdens. Savukārt Valters Kristbergs ar Madaras Botmanes palīdzību jaunajā izrādē Atbalss Aija radījis telpu, kurā Aijas būdas nabadzība un posts iemiesojas dabīgos, raupjos materiālos – audumu un nodriskāto kažoku faktūrās, Aijas caurajā vilnas zeķē un apskretušajā linu apakšveļā, meiteņu nātnajos priekšautos, dēļos, kurus Jānis kā šūpoles iekar resnajos striķos, rupji tēsto dēļu apšuvumā ap Jaunās zāles kolonnām, pa kurām pavasara sulu tecēšana (smalks scenogrāfisks triks!) aizstāj asinis, kam jāizplūst pa Jāņa pārgrieztajām vēnām… Un gulta, miga, midzenis ir noklāts teju pa visu spēles laukuma grīdu, ļaujot Aijai, kad viņai sagribas pameņģēties, paamizierēties un kādos tik vēl eifēmismos nodoties mīlas priekiem, nokrist ar Jāni tur, kur nu viņa tobrīd atrodas. Šajā pašā migā, vien ar puscaurspīdīgu, cauru aizkaru atdalītas, guļ arī trīs meitenes.
Scenogrāfs atradis veidu, kā attēlot Aijas saimniecības ārtelpas, kuras uzlabot cenšas Jānis, – šie lauka darbi tiek atainoti kā miniatūras rotaļlietas. Mazītiņās ragaviņas, skaidas, ar ko "samūrē" drūpošās sienas, rotaļu trepītes un miniatūra gotiņa – visa āra dzīve tiek izspēlēta uz virvēs iekārtajiem dēļiem. Šīs šūpoles ir kā abu nabadzības/izmisuma/iekāres/cerības svārstībās iekārtā dzīve.
Traģika it visā
Trešā svarīgākā divu izrāžu atšķirība ir fokusa maiņa no Jaunsudrabiņa romāna galvenā konflikta starp garīgi izslāpušo Jāni un dzīvniecisko, pragmatisko, piezemēto Aiju. Dailes teātra izrādē Kristīnes Nevarauskas Aija un Ginta Grāveļa Jānis bija vienlīdz traki, kaislīgi, nolemti. Nacionālā teātra izrādē spēku samērs ir sarežģītāks. Romānā Aija vienkārši ir slinka un nevīžīga, bet Atbalsī Aijā Lauras Siliņas pašaizliedzīgā atveidojumā viņa ir izdzīvotāja, sieviete, kura cenšas pabarot trīs bērnus akūtas nabadzības apstākļos.
Jānis, kurš spēj sacirst mežā lazdas, bet nespēj noorganizēt to atvešanu mājās, nekādi neko nespēj izdarīt Aijai pa prātam, jo viss, kam viņš ķeras klāt, ir nepietiekami Aijas lielajam mērķim – izcelties laukā no nabadzības. Šajā Aijā ir tik daudz dzīvības, ka tā kā strūklaka izšļācas orģijās un nepārvaramā seksuālā dziņā. Tomēr šai Aijai ir pazīstams arī izmisums un sāpes. Aktrise panākusi, ka pat šķietami praktiskajā Aijas pieejā skarbiem notikumiem, piemēram, vienīgās govs nāvei, ir jaušama traģika. Taču ir skaidrs, ka šī Aija izdzīvos arī bez Jāņa, jo viņai ir kā dēļ dzīvot. Programmiņas tekstā Arvis Ostrovskis raksta: "Kad romantiskais un fatālais sievietes tēls pamazām sabrūk, atklājas gan ikdienas realitāte, gan cilvēka pieredze." Nacionālā teātra izrādē tā ir ne tikai Jāņa, bet arī Aijas pieredze, varbūt pat vēl lielākā mērā.
Jānī savukārt ir kāds neizskaidrojams inertums, ko paspilgtina paša Regnāra Vaivara sarūpētais muzikālais, monotonais pamatmotīvs, kuru kādā epizodē negaidīti uz "dzīvām" klavierēm izspēlē Romāna Bargā Aizupju Juris. Klāvs Kristaps Košins, kurš Jāņa lomā dublējas ar Igoru Šelegovski, ir vienkāršāks, emocionālāks, smaidīgāks un arī raudulīgāks, pieķēries Aijai drīzāk kā bērns, ne kā vīrietis. Igors Šelegovskis šajā lomā ir tāds kā atsvešināts, tāds kā nolemts, apsēsts ar Aiju un mazliet noslēpumains. Viņu abu tēlotais Jānis beigu beigās izrādās galvenais posta avots, nevis Aijas nepastāvība. Savukārt Romāns Bargais Aizupju Jura lomā ir gan kārīgs, gan vieglprātīgs, gan sirsnīgs. Nekāds negatīvais personāžs no viņa nav iznācis, un arī nevajag.
Interesanti, ka triju aktieru žestos, aprautajās frāzēs, intonācijās, kustībās un, pats par sevi saprotams, dramatizējuma tekstā ir nojaušams paša režisora (kurš, kā zināms, ir arī ļoti labs aktieris) tēls. Ļoti regnāriska izrāde sanākusi.
Kas tad ir atbalss, par kuru izrādes sākumā runā Jānis? Jāņa Jaunsudrabiņa triloģijas otrajā daļā Atbalss galvenais varonis izvērš teoriju par rezonansi, kas raksturo telpā ne tikai skaņu, bet arī atskaņu, kuru viens otra sirdī rod vīrietis un sieviete. Tikai tā nu gadījās, ka Ievas sirds kā atbalss atskanēja Jāņa sirdij, kura turpretim rezonēja nevis ar Ievu, bet Aiju.
Atbalss Aija
Nacionālā teātra Jaunajā zālē 26.IV–9.VI
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 35–40