Šķiet, tas ir Lakāna psihoanalīzes novirziens, kas norāda uz dažādu vecuma posmu un lomu bīstamību: tu, cilvēks, vari dzīvot pilnīgi normāli, līdz nonāc tādā savas dzīves fāzē, par kura pareizu nodzīvošanu tev nav ne praktiska, ne simboliska priekšstata. Šis lūzuma posms ir nopietns drauds psihes un personības integritātei. Mūsdienu pasaulē paradoksālā kārtā – lai gan mēs taču caurmērā dzīvojam arvien ilgāk un ilgāk – šāds zināšanu un izpratnes vakuums var izveidoties ap vecumu, jo īpaši tad, kad šo vecumu pavada fizisks vārgums un psihiskas grūtības, nāvējošas slimības un pašas nāves tuvošanās.
Mēs paši ikdienā izvairāmies no vecuma un nāves minēšanas, kur nu vēl piedzīvošanas vai empātiskas pieredzēšanas. Bet arī apņēmīgi iet pie veciem cilvēkiem, tikai lai paskatītos, kā pareizi novecot, arī izklausās, mazākais, ciniski. Un turklāt nepiemēroti – paskatīties no malas, lai cik iejūtīgi, nebūt nav tas pats, kas piedzīvot to ķermeniski.
Spriedzes elements
Roalda Dobrovenska Manas demences hronika ir darbs ar trīskārtēju nozīmi, turklāt šīs trīs nozīmes nav hierarhiski izvietotas, bet gan aktualizējas pamīšus. Tā ir liecība par konkrētu novecošanu un pakāpenisku saskaršanos ar fiziskām un garīgām grūtībām. Šis darbs, lai gan nav dienasgrāmata, jūtami ir rakstīts, lai iezīmētu savu vietu savā vecumā: izveidotu tādu simbolisku un praktisku modeli, kas ļautu pārkārtot pasauli atbilstoši jaunajai patībai. Un tas ir arī darbs, kurš rakstīts, autoram apzinoties, ka laiks pamazām iet uz galu, un, ja nu pirms nāves vēl kaut ko gribas pateikt, šis būtu pēdējais brīdis.
Pēdējā brīža sakāmais atsauc atmiņā to, ko Roalds Dobrovenskis nozīmē man un, domājams, ļoti daudziem lasītājiem: tas ir cilvēks, kurš ar savu romānu Rainis un viņa brāļi (Karogs, 1999) gadsimtu mijā apvērsa otrādi priekšstatu par to, ko nozīmē vēsturisks un biogrāfisks teksts. Tas nav tikai vairāk vai mazāk interesanti izstāstīta atskaite par to, kā bija. Tas pirmām kārtām ir darbs, kas pastāsta, kāpēc vēsturiskā personība ir svarīga, turklāt ne tikai pagātnes, bet arī mūsdienu kontekstā.
Manas demences hronikā par šādu fokusa punktu izvēlēts Staļins – personāžs, kurš droši vien daudziem ir šķitis pašsaprotams un garlaicīgs savā ļaunuma banalitātē. Roalds Dobrovenskis ne tikai izvērš Staļina stāstu citādi, bet arī dara to ar neizdeldējamu laba stāstnieka paradumu, proti, jau sākumā pasaka, ka pateiks ko jaunu, bet tuvojas šim jaunajam pamazām, soli pa solim.
Ierastais kompozīcijas veidošanas žests šajā grāmatā pēkšņi iegūst papildu spriedzes elementu: vai Roalds Dobrovenskis paspēs pateikt to, ko gribēja teikt? Vai viņš "neaizmirsīs"? Jo tikpat labi taču varētu arī aizmirst, un tas taču iederētos grāmatā par demenci, vai ne? (Cieņa pret stāstītāja drosmi – ne tikai attiecībā uz Staļinu skatā no mūsdienām, bet attiecībā pret savu prātu – un vēlme ļaut lasītājam izbaudīt šo spriedzi uz savas ādas man neļauj recenzijā atklāt, vai un kas tiek pateikts.)
Otra nozīmīgākā līnija un, šķiet, tas, kā es sāku lasīt šo grāmatu – ar bažām un vienlaikus apņēmību tikt galā ar šīm bažām –, ir stāsts par novecošanu, un jo īpaši demenci. Ne gluži tāpēc, ka man būtu bail par to domāt, lai gan, pieņemu, teju visiem pusmūža cilvēkiem ir nedaudz bail. Drīzāk man bija bažas par ko citu. Bet sāksim no cita gala, sekojot Roalda Dobrovenska prasmīgajai sižeta līniju savērpšanas prasmei.
Ideālais paraugs
Jau no pirmajām lappusēm man tapa skaidrs, ka Roalds Dobrovenskis kļūs par manu ideālo novecošanas paraugu, praktiski nesasniedzamu, bet nekaitīgu, tas ir, tādu ideālu, kuru nesasniedzot nebūsi kļūdījies arī tad, ja būsi tikai tiecies. Humora izjūta un pašironija, precizitāte un raitums stāsta uzbūvē, drosme un savu robežu pamanīšana un atzīšana, atklātība un ievainojamība, dialoģiskas attiecības ar lasītāju, nevis iegrimšana egocentriskā pašapcerē – šim stāstam piemīt viss, ko es sagaidītu no labas autobiogrāfiskas literatūras.
Grāmatai nepiemīt tas paštaisnums un kokainā domāšana, kura nereti raksturīga vecu, izcilu cilvēku memuāriem. Jau pieķēru sevi pie īsā novecošanas saraksta veidošanas: 1) trenēt prātu un erudīciju un, kamēr var, attīstīt stāstniecības prasmes; 2) mīlēt kādu tik ļoti un nesatricināmi, ka pašsaprotamā kārtā kārpies uz priekšu tad, kad šķiet, ka nupat vairs nevari; 3) humora izjūta, pašrefleksija, sevis apšaubīšana nevis izņēmuma kārtā, bet kā paradums.
Un šeit ir arī bīstamība: skaidrs, ka ne visiem šāds novecošanas scenārijs ir pieejams. Lielākā daļa cilvēku jau pusmūžā ir sacietējuši stipri vairāk nekā Roalds Dobrovenskis savos gandrīz deviņdesmit. Un novecošana pati jau arī nav ne paredzama, ne iegrafējama, visi triki un piesardzības pasākumi beigu beigās izrādīsies bezspēcīgi. (Turklāt man nav ne jausmas, cik daudz grāmatas tekstu ir mainījuši tās tulkotāji, bet skaidrs, ka tulkošana ir maigs un labvēlīgs process, kas notušēs sīkus, nodevīgus negludumus.)
Domu tīklojums
Ideāls var būt nevis "grūti sasniedzams", bet pilnīgi neiespējams. Izveidot "ideālā vecā cilvēka" vai "ideālā demences pacienta" tēlu ir tikpat nežēlīgi kā pieprasīt no mirstošā, lai tas ir gaišs un dzīvespriecīgs, un no cilvēka ratiņkrēslā – lai tas mūs iedvesmo ar savu gribasspēku un varēšanu. Tomēr, lai gan neviena grāmata nav pasargāta no šādas pārinterpretācijas, pats Roalds Dobrovenskis pietiekami plaši gan apraksta dažādus novecošanas veidus, gan atzīmē sev nepieejamus novecošanas vai nomiršanas veidus, gan norāda uz neskaitāmiem gadījumiem, kad pašam neizdodas atbilst savām gaidām.
Visbeidzot – iespējams, šis novecošanas ideāls nemaz nepastāv. Un, iespējams, nepastāv ne "skaista", ne "viegla" novecošana un nāve. Bet arī "cieņpilnas" novecošanas un nāves jēdziens manī izraisa iekšēju protestu – nav taču tā, ka visi cilvēki, kuriem neizdodas pareizi novecot vai nomirt, to būtu izdarījuši kaut kā "necienīgi". Nevajadzētu būt tā, ka cilvēks zaudē cieņu manās vai savās acīs tikai ar to, ka nepareizi nomiris.
Drīzāk varētu teikt, ka Roalda Dobrovenska darbs ir "atbildīga" novecošana, lēns un atbildīgs nāves process, kas saskata un atzīst ķermeņa, prāta un arī līdzcilvēku robežas un piedod kļūmes. Un, pats galvenais, – saskata sevi ar visu savu novecošanu un lēno miršanu kā iesaistītu domu tīklojumā, kas ir daudz plašāks par viena cilvēka dzīvi. Un arī nāvi.