Āronam un Kortnijai ir 28 gadi, viņi ir pāris, kas nolēmis doties pārgājienā, lai izšķirtos, bet padarītu šo procesu par savu sociālo tīklu sekotāju gardo kumosu. Tāds ir Artūra Dīča lugas Egomaniaki izejas punkts. Režisora un scenogrāfa Reiņa Suhanova iestudējumā šādi sākas piņķerīgs un skatītāju brīžiem kaitinošs savstarpējo attiecību šķetināšanas process.
Artūram Dīcim pašam ir 41 gads, viņš nepieder pie aprakstītās paaudzes, bet iedziļināšanās konkrēta gadagājuma cilvēku domāšanas veidā viņam nav sveša, tiesa gan, kad iznāca Nacionālā teātra izrāde Arī vaļiem ir bail, daži tās varoņu vienaudži apvainojās. Dramaturgam šis ir izteikti ražīgs pavasaris: Zīda čūska Nacionālajā teātrī un Egomaniaki Valmierā, sezonas beigās Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra plānā iekļauta paša Artūra Dīča iestudēta dokumentāla luga Tūrists.
Nekurienes vidū
Egomaniaku varoņiem ir starptautiski konvertējami vārdi, tātad darbība principā var notikt jebkur Eiropā. Modeļa un bērnu grāmatu rakstnieces attiecības irst, un viņu pēdējais kopīgais pasākums pārvēršas murgā gan izvēlētās spokainās vietas, gan paša pāra impulsīvo un brīžiem nesakarīgo darbību dēļ. Tādējādi dramaturgs nostāda varoņus diezgan eksistenciālā situācijā, kas līdzinās trillerim (kaut arī žanrs ir melnā komēdija), – viņi nepazīstamā vietā ir samērā bezpalīdzīgi un pakļauti ārējiem apstākļiem.
Ja autora fantāzija aizvirzītos šausmu estētikā, starp Reiņa Suhanova telpā izvietotajiem kailajiem kokiem varētu savīties indīgas liānas un abus "tūristus" nosmacēt. Kailajiem kokiem šajā gadījumā ir zināma simboliska slodze, tie sasaucas ar pāra attiecību stāvokli, bet ir arī parocīgi telpas organizēšanā, jo nav lapu, kas aizsedz skatu. Turklāt Reinis Suhanovs scenogrāfs palīdz Reinim Suhanovam režisoram, novietojot darbības vietu uz griežamas ripas, kas ļauj skatītājiem labāk redzēt abus varoņus viņu nebeidzamajās vārdu kaujās.
Varoņu eksistence reizē var tikt uztverta kā reālistiska (līdz zināmai robežai izrādes beigās) vai kā atsvešināta un drīzāk vispārināta, nevis konkrēta. Par labu nosacītajam variantam runā atsevišķas detaļas, piemēram, analogā telefona klausules izmantošana mobilā telefona vietā, savukārt kostīmu māksliniece Justīne Jasjukeviča ir strādājusi visai reālistiskā estētikā.
Vēl viena svarīga izrādes sastāvdaļa ir muzikālais noformējums, kura tapšanā ir iesaistīti Zelma Jēgere (Viņa) un Fiņķis. Anna Nele Āboliņa un Aksels Aizkalns padara šīs kompozīcijas par loģisku savu varoņu domāšanas veida demonstrāciju, par organisku papildinājumu tam, ko varoņi jūt un dara.
Tas otrs vai tu pats
Lugas struktūra veidota tā, ka pāra attiecību stāsts šķietami rotē uz vietas, bet īstenībā veido zināmu spirāli, jo katru reizi, nonākot pie jau apspriesta temata, atklājas arvien jaunas detaļas. Taču kopumā Ārona un Kortnijas komunikācijā savijas pašreizējās attiecības, arī tīri sadzīvisku kontaktu un konfliktu līmenī, un pagātnes notikumi, kas noveduši pie abpusējas atsvešināšanās un lēmuma šķirties.
Tagadnes diskursā svarīga ir balansēšana starp patieso situāciju un to, kā abi blogeri vēlas to pasniegt sekotājiem. Savukārt, iedziļinoties būtiskos samezglojumos, kad viens partneris sāpinājis otru, pakāpeniski atsedzas situācijas, kad gan jaunā sieviete, gan jaunais vīrietis ir ļāvušies seksuāliem kontaktiem ārpus pāra attiecībām, vienkāršāk runājot, sānsoļiem. Sievietes gadījumā tas tiek pasniegts kā emocionāla kompensācija par profesionālu neveiksmi, kad it kā negatīvas recenzijas dēļ izdevējs nav gatavs turpināt sadarbību bērnu grāmatu jomā, turklāt, izkāpinot situāciju, seksa partneris un arī emocionālais atbalstītājs ir ar fizisku invaliditāti.
Vīrieša stāstā viņš savu karjeru būvē caur vecāka vīrieša gultu, uztverot to kā upurēšanos, jo karjera nozīmē labklājību, bet tā savukārt varētu nostiprināt pāra attiecības. Viendzimuma attiecības ir temats, kas ik pa brīdim ielavās Artūra Dīča darbos, turklāt īsti nav skaidrs, vai viņam to pieminēšana šķiet kaut kas ārkārtējs, kas kalpo par īpašu kairinātāju dramatiskos momentos. Katrā ziņā tā nav "normāla" šī dramaturga varoņu dzīves sastāvdaļa.
Vēl viens lugas sižeta sarežģījumu iemesls ir Kortnijas jaunā grāmata, kas vairs nav bērnu literatūra, bet transformētā veidā spoguļo pāra attiecības, autorei interpretējot tās sev izdevīgā gaismā. Vīrietis, to visu lasot, neuztver to kā literāru darbu, bet reālu notikumu sagrozītu atstāstu. Tādējādi attiecību skaidrošana no tā, kādā stadijā tās ir šobrīd, pārvirzās uz diskusiju, kā atšķiras vīrieša un sievietes uztvere un interpretācija par to, kas noticis agrāk, un ir tikai loģiski, ka skabargu otra acī ieraudzīt ir vieglāk.
Disonansi attiecībās ienes arī zināmi kompleksi – vīrietis ir skaistulis, kurš pelna naudu ar ārējo izskatu, savukārt sievietes nodarbe ir samērā intelektuāla. Iedziļināšanās attiecībās abiem nozīmē analizēt savas sāpes un pārdzīvojumus un meklēt otra vainu tajos, tāpēc lugai un izrādei tāds nosaukums. Toties uz ārpusi visam jābūt ideāli. Kā raksta dramaturgs, "viņi zina: jo vairāk sirsniņu un īkšķu sociālajos tīklos saņem viņu darbības, jo laimīgāki viņi jūtas".
Noturēt skatītāju uzmanību divarpus stundas ar starpbrīdi ir nopietns uzdevums, ar kuru abi aktieri tiek galā veiksmīgi, pat ja šī uzmanība brīžiem mijas ar aizkaitinājumu (ko var ņemties?!). Režisors ir līdzsvarojis temporitmu un notikumu attīstības dinamiku, kas rauj sižetu uz priekšu arī tad, ja šķiet, ka varoņi nespēj izkļūt no apburtā loka. Ārons un Kortnija ir visai izlutināti, centrēti uz savām drāmām, kuras saasina arī samērā ikdienišķās situācijās.
Aksela Aizkalna Ārona brīžiem impulsīvā rīcība, kuras sekas ir abu varoņu turpmāko gaitu sarežģīšana, ir aizturētas agresijas izlaušanās uz āru, savukārt Annas Neles Āboliņas Kortnijas piekrišana samērā radikālam attiecību izskaidrošanas veidam, kas prasa fizisku piepūli, izskaidrojama vienīgi ar to, ka šādā veidā var palielināt sekotāju skaitu sociālajos tīklos. Savukārt izrādes fināls ar vismaz diviem no dramaturģijas viedokļa visai ekstrēmiem risinājumiem pēkšņi rada iespaidu, ka visa šī attiecību drāma varētu būt notikusi tikai iztēlē – jā, bet kura varoņa iztēlē?
Egomaniaki ir izrāde, kuru skatoties jūti, ka nepiederi pie paaudzes, kas atveidota uz skatuves, bet arī režisors un dramaturgs pie tās nepieder. Taču distance nenozīmē parodēšanu un arī didaktiku ne, drīzāk cieņu izraisa tā nopietnības pakāpe, ar kādu izrādes veidotāji iedziļinās lugas peripetijās. Tādējādi izrādes atbalss skatītājā nebeidzas līdz ar aplausiem, un tā ir Egomaniaku nenoliedzama vērtība.
Egomaniaki
Valmieras teātra Apaļajā zālē 30., 31.V, 2.VI plkst. 18.30
Biļetes pārdotas