Nereti dzirdēts, ka zinātnisko projektu īstenotājiem būtu vairāk jārāda sabiedrībai savs veikums, kliedējot aizdomas par līdzekļu izmantošanas lietderību. Vismaz daļēji tam var piekrist, un varbūt humanitārajā sfērā to var izdarīt vieglāk nekā ķīmijā vai fizikā, lai gan tur nav izslēdzami citi popularizēšanas veidi, atšķirīgi no izstāžu formāta. Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) aplūkojamā izstāde Ielu maldos. Pilsēta latviešu modernistu vērojumā ir starpdisciplināra projekta Pastaiga cauri laikam. Flanērisms un modernitāte Latvijas starpkaru kultūrā noslēdzošais pasākums. Šis nav pirmais gadījums, kad pilsētas tēma piesaistījusi Latvijas pētnieku uzmanību. Piemēram, konferences materiālos balstītā rakstu krājumā Pilsēta. Laikmets. Vide (2007) tai pievērsās mākslas un arhitektūras vēsturnieki, apskatot tēmas no jezuītu urbānās stratēģijas līdz laikmetīgajai mākslai publiskā telpā.
Savukārt šī ekspozīcija ir hronoloģiski kompaktāks, bet vienlaikus sarežģītāks gadījums, kas saliedē vizuālo mākslu un literatūru, pievienojot arī foto un kino materiālus, kā arī laikmetu raksturojošus priekšmetus. Tamlīdzīga sintezējoša, visām maņām adresēta pieeja, protams, nav jaunums un bieži izmantota ekspozīcijās, kas pievēršas konkrētiem stāstiem. No nesen redzētiem iespaidīgiem paraugiem nāk prātā muzejs bijušajā Oskara Šindlera emaljas fabrikā Krakovā – visdažādākie mediji uzbur starpkaru pilsētas ikdienu, ko pamazām saindē un sagrauj nacistu izdarības. Šāds virziens var ienest jaunas vēsmas arī mākslas muzejos, lai gan centrālā vieta tur tomēr būtu rezervējama mākslas darbiem.
Multimediālajā kopprojektā vizuālo mākslu pārstāv muzeja speciālistes Aija Brasliņa un Ieva Kalnača, savukārt literatūru – pētnieki un literāti Eva Eglāja-Kristsone, Kārlis Vērdiņš un Artis Ostups. Savukārt muzeja interjera maģiskā pārvēršana pilsētvidē uzticēta māksliniecei Dacei Džeriņai. Tā kā pētniecības projektu «nodevumi» (birokrātijas žargons, nejaukt ar nodevību!) pārsvarā ir zinātniski raksti attiecīgi indeksētos žurnālos, ko neizlasīs ļoti daudzi, šāda iniciatīva noteikti ir atbalstāms precedents.
URBĀNIE TROKŠŅI
Uzreiz jāpiebilst, ka izstādes «zinātniskā aizmugure» nepavisam nenozīmē skatītāju apgrūtināšanu ar gariem, sarežģītiem tekstiem. Komentāri ir varbūt pat pārsteidzoši īsi un koncentrēti; iespējams, kāds skatītājs labprāt izlasītu vairāk kaut vai par to pašu flanērismu – nesteidzīgo pilsētas dzīves vērošanu ar saknēm XIX gadsimta Francijā. Vai arī vismaz summāri reducētā veidā par galvenajiem pētniecības secinājumiem. Taču šāds lakonisms izskatās apzināts un ļauj runāt pilsētas iedvesmotajiem dzejniekiem, kuru teksti vīd zem kājām uz grīdas un nemitīgi caurstrāvo izstādes skaņu fonu, kas piesātināts arī ar citiem urbānajiem trokšņiem.
Par hrestomātiskāko pilsētas dzejnieku noteikti atzīstams Aleksandrs Čaks. Jādomā, vairākums cilvēku būs pazīstami, piemēram, ar šīm rindām: «Afišas, afišas – / pilsētu dvēseles – / krāsainas, kliedzošas / kā dāmu zeķes – asiņu sarkanas, melnas un dzeltēnas – / no katra stūra man, staba / un pievārtes / uzbāžas ciešāk kā pusnaktī / netikles.» Taču izstādē iepazīstami vēl daudzi – Lūcija Zamaiča, no kuras krājuma aizgūta izstādes nosaukuma frāze «Ielu maldos», Andrejs Kurcijs, Linards Laicens, Austra Skujiņa un citi. Zināmam līdzsvaram izstādes rīkotāji devuši vārdu ne tikai dzejniekiem, bet arī citiem laikmetu fiksējošiem tekstiem, piemēram, policijas protokoliem, kas atsedz tumšākus pilsētas nostūrus. Tā kāda bijusī cietumniece atzīstas: «Biju tik daudz piedzēruse, ka labi neatceros, ko tiku runājuse un vai atejā trokšņoju.» Savukārt kāda nama sētniece sūdzas: «Vienā dzīvoklī notiek kaušanās un dzeršana. Redzami dažādi piedauzīgi skati un runas. Pie logiem nāk puspliki cilvēki, runā dažādas rupjības.» Kaut kādā mērā un vismaz dažu izpratnē «piedauzīgi skati» arī vizuāli atklājas ekstravagantā zīmētāja Kārļa Padega un 90. gados jaunatklātā autsaidera Ādolfa Zārdiņa provokatīvajās kailfigūrās, kas nu jau kļuvušas par lokālās mākslas vēstures klasiku.
IELAS INTERJERĀ
Izstādes eksponāti daudzviet iekļauti pilsētvides elementos, sienu nišas it kā simulē ēku logus. Kafejnīcas pārstāv modernisma pētniekiem labi zināmā fotogrāfija ar jauno mākslinieku tikšanās vietu – ēstuvi Sukubs, kuras dekors un nosaukums radies supremātisma un kubisma sintēzē, savukārt skatlogus – Oto Skulmes pazīstamā Portreta kompozīcija (1923) ar eleganto dāmu sarkanā. Kiosks, kas, šķiet, vispār pazudīs no mūsdienu Rīgas (vairākums atlikušo drukātas preses lasītāju visdrīzāk paķer avīzi vai žurnālu pie lielveikala kases), vēsturiskā fotogrāfijā izrādās pārsteidzoši monumentāla būve ar slīpi izkārtotu žurnālu mozaīku, kas atkārtota reālu izdevumu kompozīcijā. Ielas iespaidu interjerā kāpina svītrainas markīzes, apaļš pulkstenis, apgaismes lukturis un tamlīdzīgi atribūti. Neizslēdzu, ka tas viss var pāraugt izklaidējošā atrakcijā, tomēr fakts, ka muzejiem jākonkurē ar citām atpūtas vietām, arī šādus efektus attaisno vismaz ļoti lielā mērā.
Izstādi iespējams tvert gan lielās līnijās, proti, eksponātu radītā kopiespaida līmenī, gan arī sīki izpētot fotogrāfiju, skiču, dažādu izdevumu un citu materiālu kolāžas ar pievienotajiem parakstiem. Neparasti fascinējošs izrādījās ikdienišķais, filmētais Rīgas ielu materiāls, kurā viss ir tik ļoti citādi – ēkas, mode, transporta līdzekļi no cita laikmeta, bet vienlaikus atpazīstam konkrētas vietas un arī pārējais kļūst kaut kādā mērā tuvs un saprotams.
MODERNISTU PANORĀMA
Viens no tiešākajiem vizuālās mākslas un literatūras – attēla un teksta – saskares punktiem ir bagātīgi pārstāvētais grāmatu vāku dizains, kurā savu izteikti ģeometrisko pieeju demonstrē daudzpusīgais modernists Niklāvs Strunke. Savukārt jutekliskus sieviešu tēlus ir izmantojis zināmais strēlnieku tēmas izkopējs Kārlis Baltgailis un ekspresīvais ebreju gleznotājs un zīmētājs Mihails Jo. Spilgtas, konstruktīvisma inspirētas grafiskā dizaina vēstures lappuses piedāvā arī kreiso žurnālu (Signāls, Kreisā Fronte, Tribīne) izlase ar efektīgajiem vākiem.
Nav pārsteidzoši, ka vairākums autoru pieder ar Rīgas mākslinieku grupu saistītiem vai radniecīgi domājošiem modernistiem. Tas atbilst izstādes nosaukumā iekļautajam «modernistu vērojumam» un aptver gan kubistiskus skaldņojumus, gan jaunās lietišķības plastiski stingrās formas, gan gleznieciskāku jaunreālismu. Mākslinieku vidū ir Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazaks, Romans Suta, Oto Skulme, Jānis Liepiņš, Aleksandra Beļcova, Ludolfs Liberts un citi. Taču piedalās arī, piemēram, reālisma tradīcijai piederīgais Kārlis Miesnieks, kura mantojumā atklājas pārsteidzoši pašapzinīgi emancipētu pilsētnieču tēli, un pasausas, stilizējoši ornamentālas pieejas pārstāve Hilda Vīka ar brīvās dabas ainavai pietuvināto gleznu Zunda kanāls (ap 1930). Bez šaubām, neiztikt arī bez beļģu skolas iedvesmotā Jāņa Tīdemaņa ņirbošajiem bulvāriem. Jāsecina arī, ka paši pilsētnieki ir vismaz tikpat daudz pārstāvēti kā pilsēta ainaviskā nozīmē, jo portretu īpatsvars ir ievērojams, īpaši Kupola zālē.
ŠARMS UN ĀTRUMS
Izstādes lielākā daļa, ieskaitot Kupola zāli, veltīta Rīgai, divas mazākās telpas – Parīzei un Berlīnei, kas bija starpkaru latviešu kultūras ļaužu iecienītākie galamērķi. Kas ir Parīzes šarma galvenais simbols? Protams, kafejnīcas; uz graciozi ažūrajiem krēsliem pie galdiņiem var arī apsēsties, un ilūziju par nonākšanu Parīzē veiksmīgi kāpina telpu paplašinošais lielformāta foto ar Tilerī dārzā piesēdušo gleznotāju Erastu Šveicu. Uz galdiņiem kafiju aizstāj pastkaršu žūksnis un citi papētāmi materiāli. Arī Jāzepa Grosvalda pašrocīgi zīmētais žurnāls Parīzes Pastiljons (1913), kas no prevalējošās, dinamiskās starpkaru noskaņas pārceļ Belle Époque atmosfērā vēl pirms Pirmā pasaules kara. Protams, neiztikt arī bez Parīzes skatiem, ko dažādās gleznieciskuma vai modernizējošas ģeometrizācijas pakāpēs atainojuši Valdemārs Tone, Ģederts Eliass un citi. No mazāk zināmiem vārdiem var minēt Parīzē dzīvojušā Reinholda Kalniņa figurāli pieblīvētos, pikanti groteskos ofortus. Sadaļas literārais akcents nešaubīgi ir Andreja Kurcija Barbars Parīzē: «Es vientuļš gājējs pret rītu, / Kad tramvaji snauž jau iekš depo, / Un bulvāri aizdara restorānacis, / Un cilvēki muguras atliec / No garās klausības kungiem.»
Lai kā tur būtu ar klausību kungiem, kas ienes zināmu kreisuma devu, Parīze kopumā atklājas kā relaksēta vērojuma vieta, savukārt Berlīnes istaba jau ar transporta infrastruktūras elementiem demonstrē drudžaināku tempu: «Skrien vilciens, nemitīgi vilciens / caur laukiem, kokiem, tuneļiem un tiltiem – mirkļiem mirklis liekos līdzi. / Triec mani kustība, es triecos viņā.» (Linards Laicens.) Šī ir vieta, kur tapa gan pirmais latviešu avangarda žurnāls Laikmets, gan Niklāva Strunkes teju abstraktais ģeometrizācijas meistardarbs Smēķētāji (Pie galda) (1923) un Aleksandras Beļcovas tikpat veikli abstrahētais skats Pilsētas iespaidi. Berlīne (1923). Tāpat kā citās sadaļās, arī šeit netrūkst vēsturisku foto ar latviešiem Berlīnē un dokumentārām liecībām par tur darīto un piedzīvoto.
Urbanizācijas procesi, no vienas puses, savulaik raisīja dažādu teorētiķu un kultūras apcerētāju pesimismu par nākotni; tā sociologs Makss Vēbers runāja par indivīdu ieslēgšanu kapitālisma un racionālisma veidotās «modernitātes dzelzs būrī». No otras puses, pretēja tendence izpaudās futūristu teju histēriskajā sajūsmā par mašīnu laikmeta iestāšanos, kam visizteiktāk no latviešiem piebalsoja Niklāvs Strunke savās atziņās par jauno mākslu XX gadsimta otrajā dekādē. Izstādes veidotāji nepretendē nostāties urbānā pesimisma vai optimisma pusē, kaut arī varbūt kāds sagaidītu kādu konkrētāku pozīciju vai refleksijas par šādām izvēlēm. Drīzāk maksimāli neitrālā, objektīvā manierē ir akumulētas laikmeta vizuālās un tekstuālās liecības, kurās saplūst un savijas gan priekpilnas, gan depresīvas notis.
Izstādi noteikti der aplūkot kā vērtīgu izglītojošu pasākumu, kurā vienuviet savākti gana reti materiāli no daudziem muzejiem, arhīviem, bibliotēkām un privātām kolekcijām.
IZSTĀDE
Ielu maldos. Pilsēta latviešu modernistu vērojumā LNMM līdz 26.VI