Izrādes Nora recenzija. Rūgtie mandeļu cepumiņi

Ar izņēmumiem, piemēram, sadarbībā ar Daci Everss, lielākā daļā gadījumu Ķimele savās režijās izsāp pati sevi un arī lugas izvēlas tā, lai būtu iemesls runāt par sievieti- augstāko, nenovērtēto būtni, savas pašas dzīves nepiepildīto daļu.

Nu, ko var ņemties ar to Ibsena "Noru," kas galīgi neatbilst latviešu sieviešu stāvoklim jebkad Latvijas vēsturē! Kāpēc nerakstām paši savas lugas par latviešu sieviešu stāvokli mūsdienu Latvijā ar nosaukumiem: "Solvita", "Ilze [sociālā darbiniece]", "Ilze [ finansiste]", "Vaira", "Iveta [grigule]", "Iveta [ušakova]", "Inguna [sudraba]", "Dace [melbārzde]", u.t.t., un tā joprojām.

šis dzimumu karš ir mūžīgs un laikmetam kļūstot robustam kā tagad, sievietēm un vīriešiem jālaiž ļekas vaļā, ja vien ir iespējas, ja nav pienākuma vai dziņas turpināt un kopt ģimeni. Sekspajolīšu un mobilo iekārtu atkarīgie, mietpitlsoņi, kam sava mājiņa, savs apcirksnītis tās augstākās vērtības. Neko jaunu Ķimele nav un arī nevarēja atklāt, ja nu vienīgi Undīnītei.