Ivars Šteinbergs ir viens no mūsdienu ražīgākajiem un aktīvākajiem dzejniekiem – nu jau piecu dzejoļu krājumu autors, eksperimentālo eseju Ābece (Valters Dakša, 2024) autors. Līdz šim viņa darbību ir raksturojusi interaktivitāte un atraktivitāte, intelektuāls blīvums, kas izteikts asprātīgā un drosmīgā formā, un spēja ar fantastisku vieglumu spēlēties ar valodu, idejām, stiliem un skaņām. Visspilgtākā iezīme – spēja paņemt šķietami triviālas, ikdienišķas, piezemētas, klaji muļķīgas vai pat derdzīgas parādības un runāt par tām izvērstā, daudzslāņainā un vienlaikus ironiskā toņkārtā. Tas var būt heksametra dziedājums par sadzērušamies rokmūziķiem iesācējiem – poēma Rokenrols krājumā Jaunība (Neputns, 2022) – vai kaismīgais uzbrukums Putinam krājumā Stāsti (Neputns, 2025). Var runāt arī par autora prasmi sablīvēt īsā tekstā pārsteidzoši daudz ideju un noskaņu tā, lai lasītāja darbs kļūtu līdzīgs arheoloģiskai ekspedīcijai, meklējot dažādu laiku un ietekmju nospiedumus. Ar to pilnībā pietiktu, lai iezīmētu Ivara Šteinberga vietu literatūrā – gan lasītājiem, gan topošajiem autoriem un studentiem.
Paaudzes gaisma
Šogad iznākušais krājums Lielais sprādziens (Punctum) iezīmē kvalitatīvi jaunu pavērsienu Ivara Šteinberga dzejā. Tajā ir jau zināmās kvalitātes – valodiska ekspresija, formas daudzveidība, zināšanu un mākslinieciskas izpētes aktīva klātbūtne dzejas tekstā. Vienlaikus Lielais sprādziens pakļaujas tādai analīzei, kādu parasti pieprasa proza: var vērot tā caurviju motīvus, domas attīstību un atklāšanu visā teksta garumā, paralēlu sižeta līniju ritējumu, pagātnes – tagadnes – nākotnes attiecības. Arī līdzības jaunākajā latviešu literatūrā gribas iezīmēt ar prozas tekstiem: Viļa Kasima Svešuma grāmatu (Latvijas mediji, 2026), Ingas Žoludes romānu Tēvs (Dienas grāmata, 2026), Andras Manfeldes romānu Kosmonauta iela (Dienas grāmata, 2025). Līdzības, protams, nav stilistiskas – visiem nosauktajiem autoriem ir radikāli atšķirīga balss un intonācija –, bet gan drīzāk tematiskas un sižetiskas.
No sižetiskā viedokļa Lielais sprādziens ir grāmata ar divām paralēlām līnijām. Pirmajā cilvēks, kurš nesen kļuvis par tēvu, mēģina atskatīties savā un savas dzimtas pagātnē, lai atklātu tajā jaušamos samezglojumus, pieskartos vēl joprojām sāpīgiem traumas punktiem un atklātu kaut kur dziļi eksistējošu paaudzes vienojošu gaismu. Šis vismaz sākotnēji ir traģisks stāsts par to, kā "Tava nenozīmība vairojas – visapkārt vāžas vienaldzīga bezgalība. / Līdzīgi ir bērnam, kad vecāki šķiras." (8. lpp.)
Vecāku šķiršanās pieaugušo skatījumā lielākoties ir pašu pieaugušo darīšana, kurā bērns ir vien kārtējais sarežģījuma mezgls, nevis centrālā figūra. Grāmatā tā atklājas kā bērna pasaules sagruvums bez iespējas izprast, kāpēc tas tā noticis, turklāt nesaņemot par to nekādu skaidrojumu. Šī tēma risināta arī iepriekš minētajos prozas darbos, bet tieši Lielajā sprādzienā tās skaudrums ir tieši pārdzīvots un neizturams, nevis samierināšanās, izpratnes un aizmirstības migliņas apklāts. Nesaudzīgi un bērna acīm pārdzīvoti atklājas vecāku strīdi un tēva dzeršana, kas, pieaugušā acīm skatoties, droši vien ir šķiršanās iemesls, bet, bērna acīm skatoties, – organiska daļa no pasaules, kura sabrūk un kuru nav iespējams izglābt. Vecāku šķiršanos piedzīvojošs bērns neko nespēj mainīt un ietekmēt, tam nav iespējas pat no šīs situācijas aizbēgt vai izvairīties – šī brūkošā pasaule taču ir vienīgā pasaule, ko viņš pazīst.
Habla līnija
Paralēla sižeta līnija: astronoms Edvīns Habls un viņa izgudrotais Habla teleskops, šī teleskopa atklātās iespējas ieraudzīt tālas zvaigznes un planētas vēl nebijušā veidā. Sākotnēji šķiet, ka šis stāsts ir vien avots izvērstai metaforai par to, kā bērns atklāj pasauli, vienlaikus atklājot arī tās iznīcību: Habls "pirmais precīzi izmērīja Visuma izplešanās ātrumu / pirmais apstiprināja Andromedas sadursmi ar Piena Ceļu / pirmais redz, kā no debesīm pazūd 50% iepriekš saskaitīto galaktiku". (30. lpp.) Vai arī tiešākā veidā astronauta tēls spoguļo tēva atsvešinātību: "Man rīts, astronautam / gulētiešana, / kad pārnācām mājās, mūsu / pulksteņi / rādīja dažādus laikus." Vai arī bērna izbrīns un neizpratne par pieaugušo pasaules likumībām līdzinās kosmosa ainas pirmatklājēja veiktajai dokumentācijai dzejolī tēva galva kā visuma centrs. (13. lpp.)
Habla līnija padara dzejoļu krājumu vieglāku, piešķir tam humora un ironijas potenciālu, galu galā nodrošina atelpu un distanci, lai lasītājs spētu pāršķirt lapu cerībā atrast kādu atjautīgu, paradoksālu tekstu, piemēram, dzejoli Edvīna vectēva negrozāmie viedokļi. (10. lpp.) Protams, šī līnija arī kņudina to lasītāja stīdziņu, kas atsaucas zinātnei un pētniecībai kā piedzīvojumam un pasaules atklājumam, cilvēka tieksmei uzzināt un izprast vairāk, pat ja tam nevar uzreiz piekabināt kādu materiālu labumu.
Tomēr šeit tā nav tikai metafora. Habla teleskopa un sava veida kosmiski zinātniskas domāšanas līnija lielā mērā kļūst par Lielā sprādziena sižetisko atslēgu. Kosmosa vērojums dod pilnīgi citu iespēju paskatīties ne tikai uz Visumu, bet arī uz personisko un dzimtas likteni, iedod citu perspektīvu. Šai perspektīvai ir vairāki aspekti. Skatoties teleskopā, mēs ieraugām zvaigžņu pagātni, un no zvaigžņu skatpunkta savukārt pirmā top redzama mūsu pagātne. Laiks zaudē šķietamo vienvirziena kustību: tas, kas zvaigznēs ierakstīts kā "tagad", ir mūsu "kādreiz bija", un vienlaikus kāds Visuma punkts, kurā tieši tagad ir aktuāla mūsu pagātne, citos Visuma punktos – arī mūsu vecāku un vecvecāku pagātne.
Glābjoša atskārsme
Šāds divvirzienu attālums/laiks padara iespējamu, piemēram, dzejoli Kārtot pēc: dilstošā secībā. (34.–35. lpp.) Tas ļauj atklāt tagadnes brīža pagātnes saknes kā reālas, klātesošas un kaut kādā ziņā nevis "aiz muguras atstātas", bet "priekšā esošas". Pagātnes izprašana kļūst par vienu no šībrīža realitātes izprašanas formām. Iespēja domāt par sevi kosmiskā mērogā izjauc arī ierastās sakarību konstelācijas un ļauj ievērot saistības, kuras ikdienā neredzam: "No mazdrusciņ cita skatupunkta: / Andromedas naktstauriņš spārno / tuvāk un tuvāk mūsu vienmēr / iedegtajai Pienainajai lampiņai." (45. lpp.) Un vissvarīgāk – šis kosmiskais skatījums ir arī iespēja paskatīties uz realitāti, atsvabinoties no priekšstata par "savu novietojumu / par universālo / atskaites punktu". (32. lpp.)
Lielajā sprādzienā šī atskārsme ir glābjoša. Stāsta sākumā bērns bija ieslodzīts sava skatījuma un pieredzes pasaulē, kas bija vienīgais viņam pieejamais skatījums un vienīgā iespējamā – un brūkošā – pasaule. Šīs ontoloģiskās problēmas atrisinājums ir cita – kosmiska, relatīva, nelineāra un nehierarhiska – ontoloģija, kuras atklāšanai ir nepieciešams ne vairāk, ne mazāk kā Habla teleskopa mēroga skats.