Amerikāņu autora un režisora Džona Patrika Šenlija drāma, kuras oriģinālnosaukums ir Šaubas. Līdzība/Doubt: A Parable, sarakstīta 2004. gadā, ekranizēta 2008. gadā, taču 2026. gadā tā ir tik aktuāla, it kā būtu rakstīta vakar. Turklāt aktualitāte ir vismaz dubulta. Joprojām ik pa brīdim uzliesmo skandāli par katoļu priesteru seksuālu uzmākšanos nepilngadīgajiem, un viens šāds stāsts kļuva pat ļoti aktuāls Latvijā īsi pirms pirmizrādes. Vienlaikus tehnoloģiju attīstības laikmetā arvien mazāk uzmanības tiek pievērsts informācijas avotu ticamībai, un iespēja sagraut cilvēka reputāciju ar baumām, mājieniem un nu jau arī dziļviltojumiem sociālajos tīklos ar katru gadu kļūst arvien lielāka. Taču precīzs un profesionāls ir veids, kādā šaubas tiek iesētas arī skatītājā, jau pēc izrādes liekot domāt – ko mēs tikko redzējām, un kas īsti bija ar to priesteri?
Šī nav filma
Džons Patriks Šenlijs, lugas virsrakstā likdams jēdzienu "līdzība", acīmredzami vēlas attēloto situāciju vispārināt ārpus šauri katoliskās vides, kura viņam pašam kopš bērnības esot bijusi pazīstama. Sintijas Jēkabsones lakoniski iekārtotajā telpā griestu gleznojuma motīvi nonākuši uz grīdas, diezgan nepārprotami norādot par pasauli, kas sagriezusies kājām gaisā. Savukārt izrādes gaismu partitūru brīžiem burtiski glezno Oskara Pauliņa veidotais gaismas aplis. Tā kā šis ir lugas iestudējums, nevis filmas adaptācija, ir saprotams, ka starp abiem mākslas darbiem ir būtiskas atšķirības.
Izrāde koncentrējas uz četriem tēliem, un zēns, par kuru ir runa, mūsu redzeslokā neparādās. Zēna māte nepārstāv tumšādaino kopienu, nav arī indikāciju, ka jaunajam priesterim būtu problēmas ar alkoholu, kādas, šķiet, filmā Filipa Seimora Hofmana varonim bija. Un galu galā tas viss ir nebūtiski, jo režisora Toma Treiņa iestudējumā panāktā spriedze ļauj vispār neko nesalīdzināt un nedomāt par jebko ārpus konkrētās izrādes.
Tomēr vienā aspektā filma vēl jāpiesauc. Filips Seimors Hofmans par šo lomu tika nominēts Oskaram kā otrā plāna aktieris, kas, skatoties Valmieras teātra izrādi, šķiet neticami, jo Krišjāņa Stroda atveidotais tēvs Flinns pilnīgi noteikti ir vienlīdzīgs spēlētājs Māras Mennikas biedējošajai māsai Aloīzijai. Izrādē ir izveidota skaidra pretstāves ass starp katoļu skolas direktori un garīdznieku, kurā jaunajai skolotājai māsai Džeimsai ir tikai katalizatora loma. Pirmizrādes atmosfēru gan nedaudz ietekmēja kolēģi aktieri, kas, sēdēdami skatītāju rindās, parasti smejas vairāk un skaļāk nekā parastie skatītāji.
Cīņa par varu
Māras Mennikas varone ir tik dinozauriski konservatīva, ka šķiet smieklīga, vismaz no mūsdienu skatpunkta tāda ir viņas sakāpinātā nepatika pret lodīšu pildspalvām un laicīgajām dziesmām. Taču viņas rokās ir vara, un tas šajā situācijā ir drūmākais. Aloīziju neinteresē kristīgās ticības sūtība, bet nodibinātās kārtības nesatricināmība, un tās vārdā var arī neievērot baušļus un elementāra humānisma principus.
Izrādes sākumā direktore savaldīgi, bet nepārprotami norāj jauno kolēģi, kura mācību stundas vada pārlieku dedzīgi. Viņasprāt, mācību stundām nav jāizraisa interese un skolēniem ir jāmācās tāpēc, ka viņiem to liek pieaugušie. Savā pārliecībā, ka jebkāda veida prieks un arī līdzcietība vai cilvēciskas attiecības nav nepieciešamas, katoļu māsa iemieso reliģijas kā institūcijas absolūto pretstatu reliģijas kā mācības būtībai. Māsas Aloīzijas Dievs nav mīlestība, tas ir drūms soģis, kas iznīcina visu citādo savā ceļā. Direktore neinteresējas par zēnu, kurš vēlāk nonāks situācijas krustugunīs, lai viņam palīdzētu. Viņu interesē, kā pārējie skolēni no viņiem atšķirīgo zēnu pakāpeniski iznīcinās, un mācītājs Flinns kā zēna aizstāvis viņai nepavisam nav nepieciešams.
Māra Mennika meistarīgi būvē raksturu, kura veidošanās apstākļi mums nav zināmi, mēs redzam tikai sekas – acīmredzot smagā cīņā izsitot sev vietu vismaz skolas hierarhijas augšgalā, māsa Aloīzija nav gatava to atdot kādam citam, tāpēc ar aizdomām un nepatiku izturas pilnīgi pret visu, ko nespēj izprast un kas šī iemesla dēļ viņas ieskatā var viņu apdraudēt. Visos laikos parastās un neparastās skolās bērniem ir licies, ka skolotāji mēdz viņos ieēsties, bet šis ir gadījums, kad direktore ieēdas mācītājā un meklē jebkuru ieganstu, lai no viņa atbrīvotos. Māras Mennikas sejā atspoguļojas viņas varones it kā apvaldītā, tomēr gana intensīvā emociju gamma, kad kārtējo reizi notiek kaut kas tāds, kas neatbilst viņas priekšstatiem.
Krišjāņa Stroda tēvs Flinns ir ieturēts, nedaudz stīvs, cik to paģēr mācītāja statuss, tomēr samērā brīvs gan izpausmēs, gan uzskatos, un – kas māsas Aloīzijas acīs ir lielākais grēks – viņš pārstāv tieši to citādību, kas skolas direktorei šķiet izskaužama. Režisors arī atjautīgi organizē mizanscēnas, piemēram, Aloīzija apzināti nesēžas tajā krēslā, ko Flinns viņai noliek, lai sāktu sarunu. Diezgan ilgi izrādes gaitā šķiet, ka šo divu tēlu savstarpējās attiecībās viss ir skaidrs: viņa ir sliktā, viņš nosacīti labais, viņa skalda un valda, viņš aizstāv vājākos, viņa ir aprobežota muļķe, viņš – intelektuālis, kurš ir arī sportisks un propagandē veselīgu dzīvesveidu. Taču izrādes sižeta attīstība veidota tā, ka skatītājs sāk svārstīties.
Kas notika ar zēnu
Vārdā pat īsti nenosauktās aizdomas pedofilijā rodas skatītāju acu priekšā burtiski ne no kā. Tām nav pamata, ja ticam stāstam, kas pakāpeniski atklājas savstarpējos dialogos. Diānas Kristas Stafeckas ietramdītā un centīgā māsa Džeimsa visu šo putru ievāra, neko ļaunu nenojaušot, bet intrigu ziņā neticami lietpratīgā skolas direktore uzreiz sajūt iespēju uzspiest uz vājās vietas, pat ja šādam spiedienam vispār nav pamata. Tas, kas skatītāja ticību sašķoba, ir tieši mācītāja pēkšņā nedrošība, kas rada lugas nosaukumā minētās šaubas.
Mēs varam tikai minēt, vai mācītāju pazemo nepieciešamība cīnīties pret vecāku sievieti vai arī tas, kas notika starp viņu un zēnu, patiešām pārkāpa likumu un sabiedrības normas. Vēl viena šaubu metastāze skatītāja galvā uzdod jautājumu – varbūt nekas nenotika šoreiz, bet ir noticis citā vietā agrāk? Vai jaunajam vīrietim ir ko slēpt, un, ja ir, kas tas īsti ir?
Taču luga dod iespēju – un režisors to izmanto – no divu pieaugušo savstarpējo attiecību risināšanas tomēr pārnest stāsta fokusu uz pašu zēnu, kurš nonāk krustugunīs kā konflikta iegansts, bet viņa ciešanas un pārdzīvojumi ir absolūti reāli. Zēnam uz skatuves neparādoties, viņa intereses pārstāv māte, un šajā brīdī attaisnojas lēmums samērā nelielo lomu piešķirt tieši Ievai Puķei. Aktrise ar stindzinoši tukšu, nogurušu skatienu vien uzzīmē tādas sievietes tēlu, kas savā laulībā nav laimīga un nespēj no citiem atšķirīgu dēlu aizstāvēt pat vardarbīgā vīra priekšā. Un tad no šķietamas samierināšanās un padevības dažās sekundēs sievietei tomēr izlaužas dzelžaina spītība dēla izglītības alkas nosargāt, lai ko tas maksātu, un māte ir gatava maksāt cenu, ko zālē sēdošie nespētu akceptēt. Tajā brīdī skatītājs saprot, ka Ievas Puķes un Māras Mennikas dialogs ir faktiski vienīgais, kurā māsa Aloīzija sastopas ar pilnībā līdzvērtīgu pretinieci, kurai patiešām nav kur atkāpties. Uz šīs apņēmības fona mācītāja Flinna apjukums šķiet vēl dīvaināks.
Valmieras teātra iestudējums parāda Toma Treiņa prasmi koncentrēties uz stāstu, izvairoties no ārējiem efektiem, bet prasmīgi izmantojot scenogrāfijas piedāvātās iespējas (piemēram, fināla ainā ar abām māsām). Viencēliens ievelk skatītāju sevī un pēc beigām tā arī neatlaiž vaļā. Mēs varam cerēt un minēt, kas notika tālāk ar zēnu un mācītāju. Un vai šajā sadursmē maz bija uzvarētājs?
Šaubas
Valmieras teātra Apaļajā zālē 20., 21.V plkst. 18.30, 23.V plkst. 13
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 28