Sajūta pēc Jaunā Rīgas teātra jauniestudējuma Indrāni noskatīšanās ir negaidīti patīkama, jo režisora Gerda Lapoškas pirmajā lielās formas iestudējumā ir daudz interesanta un būtiska. Jau vēlāk, iespaidiem nosēžoties, saproti, ka ir arī diezgan daudz, kam piesieties, ko arī plānoju darīt šajā tekstā, tomēr tas ir jāpasaka – risks, dodot režisoram bez īpašas pieredzes labākos aktierus, vienu no Latvijas labākajām scenogrāfēm un lielo skatuvi, ir attaisnojies.
Pāri laikiem
Režisora darbs ar lugu ir bijis diezgan impulsīvs un rezultāts – kaleidoskopisks. Vismaz tāds iespaids rodas, skatoties izrādi, kurā ir gan seni video un foto materiāli, ieskaitot kadrus no iesāktās, bet nepabeigtās 1928. gada mēmās filmas, gan padomju laika un mūsdienu filmu fragmenti, un seno dzimtu portretējumi sadzīvo ar astronautu, kurš soļo ar Latvijas karodziņu rokā, savukārt Indrānu sētai pāris reižu pārlaižas anonīmi lidaparāti, iespējams, pat iznīcinātāji.
Režisora pieeja mudina neskatīties burtiski teksta un laiktelpas attiecības reālistiskās koordinātās. Drons, kas vajā pārbiedēto Indrānu māti, neatceļ faktu, ka pie daktera viņu joprojām grib vest ar zirgiem. Sintezatora spēlēšana un dziedāšana mikrofonā nenozīmē, ka varoņi savā starpā sazinātos pa tālruni vai internetā. Teksta līmenī ir saglabāta Blaumaņa laiktelpa, kamēr izrādes vizuālajā risinājumā savus noteikumus piesaka Monikas Korpas scenogrāfija un atsevišķi režisora risinājumi, kas darbību tuvina mūsdienām. Turklāt vizuālajā risinājumā viens elements Indrānus tuvina Reiņa Dzudzilo skatījumam uz lugu Ugunī Latvijas Nacionālajā teātrī – tur uz priekškara projicē lugas nosaukumu, kas pakāpeniski transformējas vārdā "Ūdenī", šeit uzrakstu "Indrāni" otrās daļas sākumā aizstāj koku uzpircēju firmas Forests nosaukums.
Skats no izrādes Indrāni Jaunajā Rīgas teātrī. Foto – Andrejs Strokins
Scenogrāfija piedāvā metaforas, kas nav novatoriskas, bet ir iederīgas. Nav gluži tā, ka mēs nebūtu redzējuši ļoti garu galdu kā atsvešinātības zīmi un tā pārzāģēšanu kā aktīvas konflikta fāzes robežpunktu, taču konkrētajā izrādē šī zīme ir precīzi savā vietā. Zem jau pārzāģētā galda daļām izrādes beigās kā divi nopērti suņi saritināsies abi Indrānu vīrieši. Pakāpeniskā lielo, uz auduma uzdrukāto fotogrāfiju atsegšanās pēc palimpsesta principa iedod izrādes pirmā cēliena norisēm laikmetu pārmantojamības zīmi. Šo priekškaru sabīdīšanās, veidojot nosacītus ošu stumbrus, lai, nepārprotami iezīmēti, otrajā cēlienā tie nokristu lejup, gan šķiet samērā paredzams risinājums.
Atmiņā paliek ligzdiņa skatuves stūrī, kurai ik pa brīdim pievēršas gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa profesionālais skatiens. Savādā starplaikmetu telpā dzīvo Kristīnes Pasternakas kostīmi, kuri, iespējams, iecerēti kā universāli, konkrētam laikmetam nepiederoši, taču brīžiem šķiet, ka kostīmu māksliniece vēlas pasvītrot laucinieku provinciālismu. Varoņu spēles veidā nav īpaši akcentēts, ka tie būtu lauki, ka notiktu reāls darbs, nevis tikai sarunas par to. Agates Kristas pūcīgā Ieva, kura vēlas visu rīkot, neizskatās pārāk pārstrādājusies, respektīvi, lauku dzīves ritms uz skatuves nav imitēts, bet tiek tikai pieminēts. Kaut ko samērā zemniecisku savā sulīgajā Līzes tēlā uznes Sandra Kļaviņa, bet citādi tā ir visai nosacīta vide, kurā cilvēki uznāk un aiziet, tā nav sēta, kurā justu to nesaudzīgi dinamisko ikdienas ritmu, ko ar savu ienākšanu Indrānos uzspiež Edvarts un Ieva.
Edvarta runāšana par nākotnes plāniem un sastrādāto roku rādīšana šķiet atrauta no tā, kā Toms Harjo eksistē šīs lomas trajektorijā. Paradoksālā kārtā teksts, ko runā aktieri, dzīvo savu dzīvi, bet tēlu attiecības uz skatuves un psihofiziskās izpausmes vēsta kaut ko citu. Vienlaikus uz to visu ir aizraujoši skatīties, jo teksta interpretācijā Gerds Lapoška ar ansambli neiet iestaigātus ceļus, bet patiešām ieklausās, ko īsti varoņi viens otram saka un ko – pasaka. Kaut vai lai skatītājs pievērstu uzmanību, ka jaunie Indrāni, cīnīdamies par savu taisnību, lieto absolūti patriarhālas klišejas par vecākā dēla tiesībām.
Toms Harjo (Edvarts) un Agate Krista (Ieva) izrādē Indrāni. Foto – Andrejs Strokins
Īstas un neīstas drāmas
Ideja, ka Indrānu tēvam un mātei nav jābūt Kārļa Sebra un Veltas Līnes vai Pētera Lūča un Ņinas Leimanes arhetipiskajiem sirmgalvjiem, latviešu teātrī nav jauna. Ir vismaz divi iestudējumi, kuros Indrānu tēvs ir bijis tradīcijas rāmī neietilpstoši jauns, un ironiskā kārtā abi šie skatuves darbi nav pieminēti Nacionālās enciklopēdijas šķirklī par Indrāniem. 2004. gadā Dailes teātra Indrāniem Mihaila Gruzdova režijā ir žanra apzīmējums "skarbas romantikas drāma", un tās centrā ir Pētera Liepiņa Indrānu tēvs un Lilitas Ozoliņas Indrānu māte. Četrus gadus vēlāk Lauris Gundars Teātrī TT iestudēja izrādi Indrāns (vienskaitlī) ar Jāni Jarānu un Esmeraldu Ermali centrā. Jau abos šajos gadījumos mēs nerunājām par fizisku nespēku, kas būtu Indrānu tēva galvenā problēma, mudinot nodot saimniekošanu Edvartam.
Kaspara Znotiņa Indrānam nekas nekaiš, viņš ir vienkārši noguris no slodzes un labprāt, mūsdienīgi izsakoties, pārkvalificētos par uzņēmuma padomes priekšsēdētāju, kurš uzrauga procesus, bet pats tajos fiziski nepiedalās. Tas, ka, nonākot Edvartam pakārtotā lomā, gan tēvam, gan mātei nāksies strādāt, atkal jau mūsdienīgi izsakoties, mazkvalificētus darbus, vecajiem Indrāniem prātā neienāk.
Tādējādi Gerda Lapoškas interpretācijā par svarīgāko kļūst nevis paaudžu konflikts uz vērtību bāzes, lai arī ir saglabāti visi kanoniskie teksti, bet cīņa par varu, kurā atsedzas nevis abu Indrānu vīriešu labās īpašības (piemēram, Edvarta strādīgums taču nav nekas slikts), bet gan negatīvās, ieskaitot pašlepnumu, kas veco Indrānu noved līdz galējām un neizpildāmām prasībām. Konflikta eskalācijas beigu fāzē šķiet, ka režisora simpātijas pret Indrānu tēvu atslābst, jo viņš ļauj Kasparam Znotiņam izmantot vienu no nokritušajām kulisēm kā apmetni, dodot ironisku mājienu uz paralēlēm ar karali Līru, un pārspīlēti liels ir arī pagalvī paliekamais akmens, ko šķietami Edžiņš iemetis pirtiņas logā.
Baibas Brokas Indrānu mātes nemitīgi samiernieciskā pozīcija izrādās viņas vājums, savukārt jaunajos Indrānos gruzd sena aizvainojuma nodeguļi, kuriem viņi netiek pāri. Agates Kristas Ieva nav darbos iestigusi, un jebkurš pārmetums vecajiem Indrāniem nenāk ātrās dusmās, bet ir konkrēti un apzināti mērķēts. Toma Harjo Edvarts labprāt stāsta par saviem plāniem, taču koku pārdošana, kā to parāda režisors, faktiski apliecina jaunā Indrāna fantāzijas trūkumu, pieķeroties vieglākajam risinājumam.
Izrādes otrās daļas sākums ir viens no spožākajiem atradumiem – Irbe, kas Blaumanim ir vīrietis, JRT versijā ir Janas Čivželes atveidota eleganta sieviete, kura virtuozi manipulē ar banālām, iedarbīgām frāzēm, piemēram, "ir jābūt smadzenēm, lai zāģētu" un "jauni koki vecu koku ēnā slikti aug". Irbe sniedz veselu lekciju par koku ciršanas labumu, kas vistiešākajā veidā saskan ar Latvijas mūsdienu situāciju. Uz atturīgi, gaumīgi tērptās Irbes fona Edvarts izskatās saņurcīts, apjucis un nepārliecinošs un Indrānu turību var arī nepacelt.
Irbe, kas Blaumanim ir vīrietis, JRT versijā ir Janas Čivželes atveidota eleganta sieviete, kura virtuozi manipulē ar banālām, iedarbīgām frāzēm. Foto – Andrejs Strokins
JRT iestudējumā Ričarda Murāna organiskā pievilcība kontrastē ar viņa atveidotā Noliņa gļēvumu, kas izpaužas vairākkārt, un šajā versijā īpaši jūtam, ka Noliņš, palikdams tēvam mīļš, ar savu rīcību tiešām reāli kaitē, jo nedomā par sekām. Vilis Daudziņš Kaukēna tēlā diezgan nepārprotami nospēlē neatbildētu mīlestību pret Indrānu māti. Evelīna Priede Gustes lomā, visticamāk, ne bez režisora ziņas paspilgtina pēc puišiem kāras, bet neveiklas meičas īpašības, kas viņu padara attāli līdzīgu Trīnes tēlam. Interesanta iecere, kam gan grūti atrast izskaidrojumu, ir Zelmiņas un Edžiņa lomu uzticēšana vienai aktrisei – Elīzai Dombrovskai.
Grupas Alejas pienesums izrādē ir gan oriģinālmūzika, gan diezgan negaidīti no 80. gadu arhīviem izvilktā Ivara Rutmaņa dziesma Paņemt tevi aiz rokas. Tādējādi arī skaņu celiņā, tāpat kā Toma Zeļģa videomateriālos, valda eklektika, kas acīmredzot atbilst režisora vēlmei savienot dažādu laikmetu vizuālos un skaniskos kodus, brīžiem audiovizuālajā celiņā iekļaujot arī draudīgas ārpasaules signālus, kas atgādina iznīcinātāju rūkoņu un liek kadram raustīties.
Gerda Lapoškas izrāde beidzas, aktieriem stāvot uz skatuves un bijušajās koku vietās birstot skaidām. Savādā kārtā izrādes pēcgarša drīzāk ir gaiša, lai arī tajā nav notušēta savstarpējā nežēlība un nākotnes bezcerība, Edžiņam atzīstot, ka viņš mājā saimniekot nepaliks. Varbūt tāpēc, ka skatītājs nav paspējis nostāties kādā no pusēm un no sirds pārdzīvot? Režijas pieeja nodrošina situāciju, kurā mēs atsvaidzinām lugas sižetu ar zināmu distanci, novērtējam aktierdarbus un pieņemam iestudējumu primāri kā cieņas apliecinājumu Rūdolfam Blaumanim, kura portretu režisors iznesa uz skatuves pirmizrādes vakarā.
Indrāni
JRT 28.V–10.IX
Biļetes pārdotas