To, kas šobrīd notiek Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā, varētu uzlūkot kā inscenētu cīņu. Dueļa dalībnieki ir mākslīgais intelekts, ar kuru jau sen koķetē Gints Gabrāns, un Andra Brežes intelekts, kas manipulē ar īstām dižozola šķēlēm līdzās gigantiska ripzāģa ripām. Katrs no māksliniekiem izpaužas savā telpā un sadarbojas ar savu kuratoru, tomēr vienlaicīgā norise vedina saskatīt mūsdienās īpaši aktuālu un daudzus satraucošu parādību konfrontāciju.
Skats no Ginta Gabrāna izstādes Algoritmu kopienas. Foto – Elizabete Andersone
Lielajā zālē vērojama ekrānu māksla – videoinstalācijas –, kā arī vairākas sēņu micēlija skulptūras no polietilēna. Tās šūpojas gaisā starp skatītājiem, taču šķiet, ka to īstā dzīve ir otrpus ekrānam, kur viss izskatās viegls un ēterisks. Turklāt instalācijas nosaukums (Bez nosaukuma (SEX ar skulptūrām); 2026; reālā laikā ģenerēta mākslīgā intelekta videoinstalācija, polietilēna un sēņu micēlija skulptūras) liecina, ka notiek sekss ar skulptūrām. Vēl daži darbi paredz interakciju, skatītāju iesaisti tādā veidā, ka viņi, nostājoties kameras priekšā, iekļūst Ginta Gabrāna Matriksā mazliet mainītā izskatā vai arī pārvērsti par sēni. Jāatzīst, ka, to vērojot, manī pamodās gluži vai tumsonīga piesardzība – nez kāpēc sajutos līdzīgi kā stāstā par ļaudīm, kas baidījās no fotografēšanas, jo uzskatīja, ka attēls var piesavināt cilvēka dvēseli. Tas vedina distopiskas pārdomas: principā jau neviens cilvēks nezina, kādu lomu mākslīgā intelekta režijā tuvākā vai tālākā nākotnē nospēlēs viņa fotoatveids. Jo mēs taču gandrīz ik brīdi neapzināti ziedojam savu seju kādai digitālai mākoņpakalpojumu kolekcijai.
Izstādē Algoritmu kopienas eksponēts arī senāks darbs, kurā mākslīgā intelekta dīvainais skatiens atspoguļo tipiskas ainas no izstāžu atklāšanām – institūciju vadītājas, galeristes ar glāzēm rokās. Viņu tipiskums ir tik klajš, atbilstīgs standartam, ka atgādina ģenētiski modificētas radības. Savukārt dažādu citu laikabiedru portreti un tādi kā ekspedīciju skati paralēlajā pasaulē izstādīti micēliju audzētos rāmīšos.
Šķiet, ka Gints Gabrāns pret mākslīgo intelektu attiecas kā pret neparastu mājdzīvnieku vai izmēģinājumu trusīti laboratorijā – baro to ar attēliem un vēro, kā viņš ģenerē arvien jaunas vīzijas, simulē pasaules ainu, kurā vīd kaut kas pretrunīgs – biedējoši mehānisks un mierinoši pazīstams. Svarīgi, ka mākslinieku interesē ne jau tikai sintētiskie skati un hibrīdtēli, bet tas, kas aiz tiem slēpjas, proti, dziļākās struktūras, kas tos darbina. Gints Gabrāns uzsver, ka tieši tādi paši algoritmi valda arī cilvēku attiecībās.
Kaut arī nevar saprast, kas īsti ir algoritmu kopienas, ko mākslinieks pēta, ir skaidrs, ka viņš to dara ieinteresēti, vizuāli iespaidīgi un ilgtermiņā. Atcerēsimies kaut vai viņa iepriekšējās aizraušanās ar papildinātās realitātes lietotni SAN (kopš 2017. gada) un interesi par vizuālo uztveri un optiku projektā Paraspoguļi (kopš 2007. gada). Nav arī šaubu, ka viņu nevada tik vien kā kāre eksperimentāli spēlēties ar jaunākajām tehnoloģijām. Var piekrist kuratora Artūra Virtmaņa secinājumam, ka Gints Gabrāns rada "mūslaiku portretu", kurā spoguļojas tehnoloģiju ietekme uz sabiedrību, arī kultūru un mākslas radīšanas procesu.
Varētu domāt, ka mums nav cerību aizbēgt no iekļaušanās digitālajā plūsmā, tomēr varam mēģināt. Lūk, Andris Breže – otras Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas izstādes autors – kādā no intervijām ir izteicies: "Jo vairāk nāk tā digitālā pasaule, jo vairāk man ir vilkme no tās norobežoties." Viņš norobežojas Mazajā zālē ar instalāciju no īsta koka, metāla un bērnības atmiņām.
Andra Brežes izstāde Aploks ievada XX gadsimta 80. un 90. gadu mākslai un māksliniekiem veltītu izstāžu ciklu Milži, kas ir ļoti cienījama un daudzsološa Daigas Rudzātes un Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas jaunās komandas iniciatīva, zināms, nepretendējot aizlāpīt neesošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja caurumu. Andris Breže ir pašrocīgi rekonstruējis savu 1994. gadā Sorosa mūsdienu mākslas centra otrajai gadskārtējai izstādei Valsts (kurators Ivars Runkovskis) radīto darbu. Tas ir bijis daļēji saglabājies un nu pēc vairāk nekā trīsdesmit gadiem atgriezies apritē. Rekonstruēto instalāciju no prāva ozola un zāģa ripām papildina divi jaundarbi, kas, tāpat kā redīmeidi, aktīvi iedarbojas ar savu materialitāti, bez tam ir apveltīti ar skaidru, spēcīgu simbolismu. Tādā pašā diametrā kā nogāztais ozols un zāģa ripas mākslinieks radījis pie sienas kārtos objektus Gars (pelnu aplis) un Miesa (zāģu skaidu aplis).
Andra Brežes objekti Miesa (zāģu skaidu aplis) un Gars (pelnu aplis). Foto – Elizabete Andersone
Papildināto instalāciju Aploks mākslinieks skaidro ar personisku stāstu par bērnībā piedzīvoto un pēc tam arī turpinājušos situāciju ar malku. Viņa stāstnieka talants skatītāja acu priekšā uzbur bērnības ainu ar motociklu, kurš iebrauc pilsētas namu pagalmā un iedarbina blakusvāģa vietā ierīkoto malkas zāģi. Vai arī ainu ar ozolu pie Brasas tilta, kura lapotnē gadu desmitiem šalko vējš, bet tagad tas ar savu īstumu līdzās rūsaina ripzāģa ripām fascinē estētus, mākslas baudītājus.
Ģeometriskās figūrās pārtapušie objekti uzsvērtas materialitātes instalācijā konfrontējas ar Ginta Gabrāna digitālo pasauli, liekot līdz kaulam apzināties mūsdienu sabiedrības grūtās izvēles.
Izstādes
Gints Gabrāns Algoritmu kopienas
Andris Breže Aploks
Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā līdz 5.IV