Pagājušā gada sākumā apgādā Neputns divās biezās grāmatās izdotā, Ilmāra Šlāpina sakārtotā rakstnieces un uzņēmējas Andras Neiburgas publiskā dienasgrāmata Es esmu tas, kas paliek pāri izraisīja lielu viļņošanos intelektuāļu aprindās, atgādinot par autores talantu un personību visā tās pretrunīgumā. Šķita, ka pati dienasgrāmatas publicēšana lika dažiem lasītājiem norīt faktu, ka brīžiem Andra Neiburga ir apzināti izaicinoša un politnekorekta, toties patiesa, kas refleksijā par šo izdevumu kļuva par galveno argumentu.
Teātra trupas Kvadrifrons izrāde, kuras pamatā ir Andras Neiburgas dienasgrāmatu lasījums, ir nosaukta tāpat kā dienasgrāmatas izdevums. Idejas autoru un režisoru Klāva Meļļa un Rūdolfa Gediņa iestudējuma principi pelna ievērību, jo pati forma ir rosinoša un pietiekami sarežģīta. Tomēr nav viegli atbildēt uz jautājumu, kas, pārfrāzējot izrādes nosaukumu, paliek no tās pāri, ja abstrahējamies no formas un meklējam saturu.
Divas Andras un pilsēta
Brīdinu, ka šoreiz apzināti esmu izvēlējies maksimāli precīzi aprakstīt to, kas izrādē redzams, jo to īsti nevarēs arī uzfilmēt, pat ja tāda vēlme būtu (tas ir brīdinājums neapmierinātajiem, ka tiks atklāts izrādē redzamais).
Iestudējuma konstrukcija balstās divās paralēlās darbībās. Ir dzīvais teksta lasījums, kas mainās, pieskaņojoties izrādes datumam, proti, 6. maijā tika lasīti teksti, kas vietnē Sviesta ciba ar diviem dažādiem lietotājvārdiem rakstīti dažādos gados šajā datumā (ir maza šmaukšanās, jo Kitijas Balcares recenzijas citāts ir ierakstīts 7. maijā, bet tika nolasīts 6. maija izrādē). Tādējādi šī izrādes satura komponente praktiski nekad neatkārtosies, ja nu vienīgi pēc gada. Mainās arī aktrises, kuras tekstu lasa, – to jau darījušas Agnese Budovska un Santa Didžus, jūnijā pieteikta Guna Zariņa, augusta un septembra mijā gaidāma Ieva Segliņa. Zinot aktrišu temperamenta atšķirības, var prognozēt, ka tās ietekmēs arī izrādes noskaņu.
Gandrīz nozīmīgāka par pamattekstu ir audiovizuālā sadaļa, kurā uz diviem ekrāniem redzamas aktrises Anta Aizupe un Ance Strazda. Viņas apģērbtas un grimētas, lai būtu maksimāli līdzīgas rakstniecei (tērpu mākslinieces Elīnas Pērkones un grima mākslinieces Ilonas Zariņas darbs), un aprīkotas ar kamerām. Aktrises reālā laika režīmā iet iepriekš saskaņotā maršrutā katra no sava izejas punkta ar aprēķinu, ka konkrētos brīžos atradīsies konkrētās vietās un ekrānos redzamie attēli būs vai nu zināmā harmonijā, vai savstarpējā kontrastā. Arī šo procesu var ietekmēt dažādi faktori, piemēram, dabas apstākļi, kuru dēļ ekrānos parādās caurspīdīgi lietussargi, kas iepriekšējā dienā nebija nepieciešami.
Ir epizodes, kuras ir samērā viegli atkārtot katrā izrādē, teiksim, restorāna sveču un baznīcas sveču sastatījums vai kāpnes vienā un otrā tirdzniecības centrā. Pat ja nomierinošu līdzekļu plaukta saturs aptiekā vai dzirkstošā vīna sortiments veikalā, kas arī savā starpā veido zināmu saspēli, mainīsies detaļās, tas nemainīsies idejas līmenī. Taču aina, kurā aktrises pārcilā divu dažādu grāmatnīcu Top 10, transformēsies, jo tops mainās pa nedēļām un grāmatu autori un nosaukumi nes sev līdzi konkrētu saturisko slodzi un attiecīgi jēdzienisku saspēli (piemēram, Naudas psiholoģija ekrānā no kreisās un Jēriņu pamest nedrīkst – no labās). Ir iepriekš saskaņota kadru dinamika, par ko rūpējas skaņu režisors un audiovizuālo risinājumu autors Aleksandrs Lisovs, un tai savukārt pieskaņota Kārļa Tones mūzika un Valtera Karlsona gaismas.
Pārdomu spontanitāte
Argumentam, ka speciāli atlasīt tekstu izrādei, kas atkārtotos katru reizi, nozīmētu norādīt, kas tajā ir svarīgs un kas nav, var pat piekrist. Teksta korpuss ir pietiekami apjomīgs, lai, izvēloties apjoma ierobežojumu pēc satura prioritātēm, neglābjami uzliktu tādu vai citādu rāmi Andras Neiburgas dienasgrāmatu saturam. Iespējams, bailēs no šāda rāmja uzspiešanas arī Ilmārs Šlāpins, gatavodams publicējamo versiju, tajā atstāja daudz tādu ierakstu, kurus stingrāka redaktora roka bez žēlastības svītrotu. Tomēr nav jau arī tā, ka katrā izrādē datums būtu vienīgais teksta izvēles kritērijs, kam tiktu sekots gluži akli, jo tad izrāde stipri atšķirtos hronometrāžā un to būtu grūti salāgot ar aktrišu maršrutu.
Jau minētā 6. maija izrāde sākās ar Andras Neiburgas pasāžu, kāpēc viņai nepatika Eimunta Ņekrošus izrāde Otello, bet drukātajā tekstā šī tēma ir izvērsta plašāk nekā Santas Didžus lasījumā. Teksta izvēles šķietamā nejaušība uzpērk ar pārdomu spontanitātes sajūtu, pat ja tās vārdā tiek upurēts priekšstats par to, kādas tēmas kopumā Andrai Neiburgai šķita svarīgas, lai tajās dalītos ar saviem "cibiņiem", – atgādināšu, ka šos ierakstus kāds šaurs, tomēr publisks paziņu un draugu loks lasīja un varēja uz tiem reaģēt ar emocijzīmēm vai komentāriem.
Domājot par dienasgrāmatas teksta rediģēšanas niansēm, atmiņā iznira konkrēts piemērs – Ieva Struka, gatavojot Gunāra Priedes Kopotus rakstus, tajos iekļāva arī atlasītus dienasgrāmatu ierakstus un, nonākot pie 1984. gada, sastapās ar faktu, ka tie paša autora redakcijā jau ir publicēti grāmatā Mans 1984. gads (apgāds Pils, 2001). Tomēr pētniece nepaļāvās Gunāra Priedes izvēlei un Kopotu rakstu izdevumā ir suverēni atlasījusi tos ierakstus, kuri šķituši būtiski, tādējādi abi teksta varianti atšķiras.
Kvadrifrona izrādē izvēlētais princips atbrīvo Klāvu Melli un Rūdolfu Gediņu no atbildības, jo viņi tekstu nestrukturē pēc sava vai pieaicināta dramaturga priekšstata par svarīgo un nesvarīgo. Taču tādā gadījumā izrādes saturs reducējas uz izrādes veidotāju pausto LTV Rīta panorāmai, no kā izriet, ka skatītājam ir svarīgi identificēties ar Andru Neiburgu dzīves sīkumos, lai rastu sajūtu, ka "es neesmu viens". Tādējādi izrāde ir mērķēta uz skatītāja refleksiju drīzāk emocionālā, nevis intelektuālā līmenī. Tas tad arī paliek pāri – skatītāja atmiņas par divām Andrām, kuras staigā pa Rīgu un beigās atnāk paklanīties publikai. Ja tas bijis izrādes autoru galvenais mērķis, tas ir sasniegts.
Es esmu tas, kas paliek pāri
Rīgas cirkā 2.VI–20.XI
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 25