Valmieras teātra izrāde Tu būsi mana! ir neparasts un Latvijas teātra ainavā gandrīz unikāls gadījums: režisoru Jāni Znotiņu un dramaturģi Anci Muižnieci ir iedvesmojis mākslas zinātņu pētījums – kinozinātnieces Ingas Pērkones monogrāfija par sievietes tēlu latviešu kino Es varu tikai mīlēt (2008). Tipoloģiski radniecīgu gadījumu varu iedomāties tikai vienu – teātra pētnieces Līvijas Dūmiņas grāmata Artūra Skrastiņa Spogulija (2020) izraisīja teātra trupas Kvadrifrons formā un saturā novatorisko un drusku nenovērtēto izrādi Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris (2023), kura joprojām ir aktīvajā repertuārā. Ar to gan arī līdzības beidzas.
Kvadrifrona režisorus Klāvu Melli un Rūdolfu Gediņu interesēja ne tik daudz konkrētie divi cilvēki, cik pats fenomens – aktieris un viņa aprakstītāja – visā savā sarežģītajā pretrunīgumā. Un vispārinājuma nolūkos tika radīts mērķtiecīgs atsvešinājums: Artūru spēlē Guna Zariņa, Līviju – Reinis Boters.
Idejisko akcentu maiņa
Jāņa Znotiņa un Ances Muižnieces gadījums ir radikāli cits. Pieteiktais žanrs – "mītiska drāma par latviešu kino dievībām" – velk uz ironisku fantāziju. Tomēr realitātē izrāde strukturāli veidota kā diezgan precīzu latviešu spēlfilmu citātu virtene jeb, kā samudžināti teikts izrādes programmiņā, "kolāža, kura apspēlē Latvijas kinovēstures kanonisko filmu citātus un situācijas, kas atspoguļo sievietes un vīrieša attiecību modeļu attīstību caur kino".
Filmu izvēle no Lāčplēša (1930) līdz Straumei (2024) liek domāt, ka izrādes veidotāji ir lasījuši arī citas Ingas Pērkones grāmatas, piemēram, Ekrāna skatuvi (2020) un Afektus un atmiņas Latvijas kino (2023), pat ja publicitātes materiālos tās nav pieminētas. Vairākos aspektos izrāde tieši seko Ingas Pērkones kinovalodas analīzei – gan iemiesojot jau pētnieces tuvlasījumā detalizēti izceltas konkrētas filmu epizodes, gan vismaz šķietami pretendējot arī uz dažādu aktierspēles modalitāšu īstenošanu. Tomēr idejisko akcentu maiņa parādās jau nosaukumā – no pasīvā, sievietes nolemtību pasvītrojošā Blaumaņa Kristīnes "Es varu tikai mīlēt" uz agresīvu, dominējoša vīrieša rīcību norādošo Melnā bruņinieka "Tu būsi mana!".
Atlasītie filmu fragmenti ir dažādā garumā un detalizācijas pakāpē, un tie izrādē virknēti filmu tapšanas hronoloģiskā secībā bez īpašām montāžas pārejām vai skaidrojoša komentāra. Sešu aktieru ansamblis, kurā rūpīgi ievērota dzimumu un vecumu simetrija, maina lomas un plūstoši pāriet no vienas filmas nākamajā. Iestudējuma veidotāji drosmīgi paļāvušies uz to, ka skatītāji paši spēs atšķirt, piemēram, Blaumaņa/Leimaņa/ Artmanes Kristīni no Ezeras/Cilinska/ Kairišas Lauras, pat ja abas spēlē Klinta Reinholde.
Ampluā princips
Ne bez piepūles vairākus caurviju motīvus var droši nolasīt. Vispamanāmākais ir stereotipizētu varoņu jeb ampluā princips. Rihards Jakovels ir "labais" – liels, silts un vesels, ar airiem, izkapti un citiem noderīgiem darbarīkiem rokās, atlētisku stāju un skatienu uz horizontu. Artis Jančevskis ir "sliktais" – pavedējs un pametējs, kurš pārsvarā pārvietojas glūnīgas ložņas gaitā. Sandis Runge – temperamentīgs dzērājs, kurš plašiem atvēzieniem lauž žogus un sirdis.
Klinta Reinholde mūžam mīl, tic, cer, gleznaini skumst un izteiksmīgi gaida. Gerda Embure apņēmīgi cīnās par sievietes pašnoteikšanos, tomēr neiebilst, ja kāds no ideālajiem vīriešiem palīdz izkāpt no laivas vai iekāpt tajā. Elīnas Vānes femme fatale jau vairākus vīriešus ir sasējusi sainītī, bet turpina liktenīgi pozēt un kā Loreleja uz klints novirzīt kuģus no pareizā ceļa. Baiba Valante (citā reizē – Inese Ramute) ir māte un kaimiņiene, pēc vajadzības, atbalstoša vai kaitinoša. Un visbeidzot Riharda Rudāka uzdevums ir būt vecam, riebīgam un infernāli nemirstīgam.
Otrs caurviju motīvs ir rafinētāks un parādās izrādēs otrajā daļā. No citu spēlētu lomu ķermeņiem Valmieras izrādes aktieri pārceļas uz citu aktieru ķermeņiem. Piemēram, Sandis Runge, atplaucis neiedomājami žilbinošā smaidā, kļūst par Ivaru Kalniņu filmās Teātris, Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili un Likteņdzirnas, Artis Jančevskis – par Pēteri Gaudiņu filmās Teātris, Pūt, vējiņi! un Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili, Gerda Embure ir Mirdza Martinsone Fotogrāfijā ar sievieti un mežakuili un Likteņdzirnās, Baiba Valante – Elza Radziņa gan Teātrī, gan Fotogrāfijā ar sievieti un mežakuili. Ir epizodes, kurās abi šie aspekti satiekas, piemēram, daudzus "labos un veselos" vieno ne tikai viņu pozitīvais gestus, bet arī aktieris Eduards Pāvuls, līdz ar to Rihards Jakovels ir kā viens, tā otrs.
Alpu sārtumi
Viss aktieru ansamblis kopumā spēlē precīzi, ja ar kvalitāti izrādes kontekstā saprotam tuvību konkrētajam ekrāna prototipam. Aktierspēles modalitāšu kontekstā ir vērts pieminēt Matīsa Kažas filmizrādi Kino un mēs (2020), kas pirmo reizi līdzīgi izrīkojās ar trim latviešu spēlfilmām. Taču Matīsa Kažas darbā tomēr noteicošais medijs bija ekrāns, un vēl būtiskāk, ka filmizrādē aktieri Egons Dombrovskis, Andris Keišs un Jānis Skutelis migrēja ne tikai starp lomu tēliem, bet arī starp tēlu un paštēlu, kas Jāņa Znotiņa izrādē nenotiek.
Trešais caurviju motīvs saistās ar telpas risinājumiem. Adriāna Toma Kulpes teiksmaino senatni iemiesojošā scenogrāfija ir ļoti asprātīga un jautrā veidā liek atsvaidzināt teātra vēstures zināšanas. XIX gadsimta beigās latviešu teātrī ļoti populāras bija t. s. kalniešu lugas – melodrāmas par laimīgu un nelaimīgu mīlestību uz gleznotu Alpu kalnu fona ar jodelēšanu un citiem eksotiskiem izrotājumiem, tostarp īpašu scenogrāfisku efektu – bengālisku uguņu sārti izgaismotām kalnu virsotnēm. Šie Alpu sārtumi bijuši skatītāju ārkārtīgi iecienīti, un sava laika recenzenti liecina, ka kādas izrādes fināls ar mirušo nelaimīgo mīlētāju simbolisku parādīšanos liktenīgā gaismā "uz publikas nerimstošu diktu vēlējumos" esot atkārtots vairākas reizes.
Kaut ko ļoti līdzīgu varētu liecināt arī par izrādi Tu būsi mana!. Adriāns Toms Kulpe kopā ar gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu ar lielās skatuves atvēzienu iedzīvinājuši kaut ko pa vidu starp apzināti primitivizētu romantismu un sociālistisko reālismu (kas jau arī tas pats deformētais romantisms vien ir). Gleznots Kokneses pilsdrupu (laikam taču?) prospekts, ko apspīd Alpu sārtumi, gar dibensienu. Priekšplānā Lāčplēša gulta, ko dabā var aplūkot Lielvārdē pie Andreja Pumpura muzeja, un uzsvērti butaforisku mūru/drupu/sienu fragmenti, kas labi der tam, lai Sanda Runges Edgars bravūrīgi izlēktu pa kroga logu vai Uldis ielauztos maltuvē. Izrādās, latviešu filmās ir pārsteidzoši daudz logu, pa kuriem ielīst vai izlēkt, aiz kuriem skumt un ilgoties. Un tad vēl filmu kadru gleznojumi, kādi, īpaši padomju laikā, kalpoja par reklāmas plakātiem, dažbrīd veido gan dekoratīvu fonu, piemēram, Džūlijas Lambertas salonā, gan simboliski krīt, "uz ekrāna" mirstot kādam varonim.
Riharda Zelezņeva veidotā mūzikas dramaturģija pārliecinoši staigā pa latviešu hrestomātiskās kinomūzikas melodijām. Lindas Mīļās horeogrāfija pārvērš atpazīstamus ekrāna kautiņus dinamiskās skatuves "dejās". Ilzes Vītoliņas kostīmi pārsvarā stilizē filmu kostīmu fasonus un krāsu gammu, kaut gan Gerdas Embures Vijas koši sarkanais peldkostīms laikam tomēr ir intertekstuāls sveiciens nevis ekrāna māsai, bet Kristas Vindbergas dizainētajam Dinas ietērpam Ineses Mičules izrādē Jāzeps un viņa brāļi šajā pašā teātrī.
Ir arī virkne zīmīgu rekvizītu. Piemēram, Kangara zobens, ko Riharda Rudāka varoņi draudīgi izvelk visnegaidītākajos brīžos, vai Laimdotas mirdzošā brīvības sakta, kas "izripo" no Aleksandra Rusteiķa filmas un kļūst par vēl vienu izrādes caurviju motīvu pie dažādu sieviešu krūtīm.
Gulta kļūst par kuģi
Kopumā robeža starp stilizāciju un parodiju izrādē Tu būsi mana! ir šaura un nekonsekventa, jo pārāk neskaidrs ir mērķis un žanrs. Iestudējuma finālā Lāčplēša gulta kļūst par Straumes kuģi – no pirmās latviešu mēmās spēlfilmas esam tikuši līdz slavenākajai mēmajai animācijas filmai, kurā dzimumu lomas ir sekundāras un kura liek uz visu iepriekš rādīto skatīties kā uz savdabīgu muļķu kuģa variāciju. Vai atcerēties Elmāra Seņkova seno izrādi Izrāde Gals (2011), kurā bariņu nespējīgu latviešu no ledus gabala izglāba ar laiviņu pieairējies Jurija Djakonova krievs. Visiem vietas laivā nepietika, un enerģiskais krievs "ar latvieša sirdi" palika uz ledus gabala, pavadot izglābtos ar uzmundrinošu saucienu: "Peldiet, latvieši!"
Latviešu kino vēstures entuziastiem izrādes Tu būsi mana! skatīšanās process var izvērsties interesanti un jautri. Vismaz man tā bija. Un, kinosižetu pārsātinātajai teātra pirmizrāžu sezonai ejot uz galu, arī kaut kā simboliski. Tā teikt, bažām nav pamata – kopā esam atkārtojuši arī latviešu kino īso kursu. Ko ar šo iesākt parastam teātra skatītājam, kurš filmas nav redzējis vai, pat ja ir redzējis, neglabā dārgas atmiņas par katru aktiera galvas pagriezienu, – nav ne jausmas.
TU BŪSI MANA!
Valmieras teātrī 23.V plkst. 18.30, 24.V plkst. 17
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 23–32