Negaidot, vai un kad teksts izturēs laika pārbaudi, Dirty Deal Teatro nu jau pagājušā gada rudenī savas zāles durvis vēra Dainas Tabūnas romāna Raganas (2023) skatuves versijai. Nelielā apjoma darbs par trīsdesmitgadnieces Almas salauztās sirds dziedināšanu un iekšēja miera pieburšanu (īstenībā – par ieskatīšanos acīs saviem priekšstatiem par pareizi dzīvojamu dzīvi) ir nepārejošā darbībā balstīts un piesātināts ar iztēli rosinošiem notikumiem, jo, lai pati sevi beidzot apzinātos, viņa ne tikai saistās ar (pseido)pārdabiskiem spēkiem, bet arī atklāj ezoterikas apdvestas vīzijas no pagātnes, ko dzemdina Almas sakairinātā zemapziņa, kad viņa pārdzīvo nule izjukušās attiecības. Almas noslēpumainajos sapņos galvenās varones ir sievietes, kuru eksistenci šajā pasaulē tā vai citādi stimulē maģija. Teksts varētu būt izejmateriāls košai filmai, caur jaunas sievietes eksistenciālo prizmu raugoties uz apkārtējo realitāti. Tāpēc nepārsteidz, ka tam skatuves dzīvi piešķīrusi kinorežisore Marta Elīna Martinsone, kura periodiski veido arī teātra izrādes. No tām īpaši atmiņā palikusi Stiklotā svētnīca (2022) Ģertrūdes ielas teātrī kā precīzs trāpījums ne vairs jauniešu, bet arī ne vēl vidējās paaudzes vienlaikus melanholiskajā un rotaļīgajā noskaņojumā.
Parodiska attieksme
Raganu galvenā varone, šķiet, nemēģina nevienam pierādīt, ka ir līdzvērtīga attiecībās ar pretējo dzimumu un pārējo pasauli, lai tai veiksmīgi pielāgotos, vai, tieši pretēji, pieprasīt sevišķu attieksmi savas specifiskās subjektivitātes dēļ un arī necenšas personiskās grūtības padarīt par vispārēju problēmu. Viņa, nezaudējot pašcieņu, ar pieaugošu mērķtiecību nododas pašizziņai. Turklāt to nedara ne uz viena cita rēķina, riskējot vienīgi pati ar savu laiku, naudu un ticību.
Nezinu, vai tas ir kompliments vai trūkums, bet, par spīti dažādām sievišķīgām padarīšanām, kurās Alma iesaistās, nešķiet, ka šis darbs būtu vienīgi par varoni sievieti, bet gan par cilvēku vispār ar tā unikālo pasaules izjūtu un pieredzi, ko šajā gadījumā, bez šaubām, nosaka viņas kā sievietes psiholoģiskie un fizioloģiskie procesi. Svarīgi, ka Alma, dialogos šķietami saglabājusi pēdējo vārdu, netiek ne mazākajā mērā idealizēta un arī viņas sarunu biedrus – māti, bijušo draugu un māsīcas – ieraugām ne tikai Almas acīm, bet arī kā cilvēciski saprotamas būtnes, kuru lēmumus nosaka patstāvīga loģika un dzīvesziņa.
Tekstā ievītās pašironiskās piezīmes, kas raksturo cilvēka nereti paradoksālo skatījumu uz sevi un līdzcilvēkiem, un ar mūsu laiku rezonējošas aktualitātes, piemēram, saistībā ar sociālo mediju burvīgo saturu, kurā aiz daiļrunīgiem saukļiem slēpjas šarlatāni, neļauj vēstījuma intonācijai nogrimt rezignācijā, bet vienlaikus to ne mazākajā mērā nevienkāršo
Turpretī izrādē dominē neslēpta ironija par cilvēka attieksmi pret problēmām un to, ar kādu apņēmību tās tiek risinātas, – gan dialogos, gan teātra izteiksmes līdzekļos. Sagaidāmi femīnajā stāstā, kurā trīs galvenās varones ir sievietes, Dirty Deal Teatro iestudējumā triju aktieru ansamblī ir arī staltais Rihards Zelezņevs, kurš, apzināti nepūloties kaut cik reālistiski pārmiesoties, attēlo arī vairākas sieviešu lomas un brīvā spēles azartā kariķē mistiskas būtnes un vēsturiskos tēlus. Par nenopietnu, pat parodisku attieksmi vedina domāt arī izrādes noslēgumā aktieru izpildītie horeogrāfes Melānijas Lindas Muskares kustību numuri, domājams, pieaugušu meiteņu pidžamu ballītes noskaņās. Tādējādi režisore konceptuāli atteikusies no romāna klusināti piedāvātā filozofiskā slāņa, arī intriģējošās atziņas par jauna mūsdienu cilvēka attiecībām ar Dievu, kurš, autores vārdiem, nevar pastāvēt ārpus paša cilvēka, kam savukārt ar visu ir jātiek galā pašam, vēl varēs risināt citā interpretācijā…
Kas un kāpēc notiek
Šāds skatījums uz lietu negrozāmo kārtību, kurā vienīgais mainīgais ir mūsu attieksme pret likteņa pagriezieniem, protams, var eksistēt, lai arī diezin vai vēl izaicina skatītāja uztveri. Tomēr objektīvi problemātisks ir dramatizējums, ko veidojusi režisore kopā ar romāna autori.
Saprotams, ka bagātīgo materiālu ir neiespējami iespiest bez ceturkšņa divas stundas ilga viencēliena rāmjos, bet grāmatu nelasījušajiem būs grūti izprast notikumu savstarpējo saistību, to, kas un kāpēc notiek. Netop arī skaidrs, pēc kāda principa ir notikusi teksta fragmentu atlase. It sevišķi tāpēc, ka vienai no iedarbīgākajām romāna nodaļām, kurā literāte konformiste okupētajā Latvijā dvēseles mieru gūst, izsaucot garus, vispār nav atradusies vieta skatuviskajā darbībā. Izrādes kompozīciju veidojošajā ainu virtenē ir grūti novērtēt romāna nevienkāršo struktūru, kurā vēsturiskie notikumi kā kolektīvās atmiņas uzplaiksnījumi pārtrauc Almas skumji rutinēto ikdienu.
Režisore nav arī izšķīrusies par izrādes kulmināciju, jo pēc emocionālās un vizuāli pievilcīgās ainas, kurā gigantiskās dūnu segas priekšā Alma kā tajā ievīstīts luteklis salīgst ar māti, it kā atjaunojot izkurtējušo saikni starp vienas ģimenes paaudzēm, izrāde vēl krietnu brīdi turpinās, mēģinot apgūt vēl atlikušās grāmatas lappuses. Tur ir varoņu personību atklāšanai būtiskais, bet, izrādes laikam nepielūdzami ritot, steidzīgi izspēlētais galīgās šķiršanās un saldsērīga izlīguma pilnais Almas un Roberta dialogs un arī pagalam atšķirīgā ēnu teātra estētikā veidotais noslēdzošais vēsturiskai pasakai līdzīgais fragments. Tikmēr uzmanība atslābst un ne reizi vien nākas ielūkoties pulkstenī.
Jaunas, mazas pasaules
Aktrisei Sandijai Dovgānei, kura raganas raksturu apguvusi, pirms dažām sezonām Ģertrūdes ielas teātrī atveidojot krietno raganu Liesmu ar degošo sirdi Aspazijas lugā Ragana, šoreiz piekritis nepateicīgs uzdevums pastāvīgi būt klātesošai arī tad, kad nākas vien novērot pārējo aktieru izspēlētās Almas pašas pierakstītās ainas no pagātnes, tiklab izdomātas, cik viņas reinkarnāciju piedzīvotas vai kopīgās zemapziņas virspusē uzpeldinātas. Lomas potenciāls ir iespaidīgs, jo viņas šķietami stabilo individuālo laiku un telpu izaicina apjukums, labprātīgi apgūto sociālo saišu izirums, nedrošība, šaubas par tradīciju ilgtspēju un attiecīgi neziņa par nākotnes izredzēm. Taču režijas uzstādījums aktrisei nedod daudz iespēju atklāt varones individuālo spriedzi, viņai kārpoties ārā no emocionālās bedres un bez atskatīšanās rāpjoties pāri liminalitātes robežai, jo tā, kā bijis, turpināt vairs nebūs iespējams.
Var vienīgi kost pirkstos, ka Alise Dzene pēc triumfālā karjeras sākuma vairs pastāvīgi nespēlē uz teātra skatuves. Šādu izšķērdību diezin vai varam atļauties. Ar apbrīnu var vērot, kā aktrise savā dabiskajā artistiskumā acumirklī iejūtas atšķirīgos tēlos un ne no kā tukšajā telpā rada jaunas, mazas pasaules, vai tā būtu iedvesmas spārnota sievietības priesteriene, kura noticējusi pati savai dievietībai, vai nonīkusi oficiante, kura mēmi cer, ka bijušo mīlnieku pēdējās tikšanās fināls neiestiepsies ārpus kafejnīcas darba laika.
Spēles telpas centrālais elements, ko veidojusi scenogrāfe un kostīmu māksliniece Kate Krolle, ir stepētā sega, kas, veikli izmantota, slēpj briesmoņus, slāpē sirdēstus un galu galā – kļūst arī par "mājām" mums visiem zināmā vīrusa uzliesmojuma laikā. Bet pie nesaklātas gultas Alma tā arī paliek pidžamā visu izrādes laiku, lai gan faktiski viņa tik daudz ko ir pieredzējusi. Vai tas nozīmē, ka rīcībai viņa ir gatava tikai sapņos, no kuriem tā arī nav pamodusies? Vai režisore mums stāsta par fantastisku aizmiršanos kā glābiņu vai arī par realitātes pieņemšanu nomoda laikā kā par neiespējamību? Par spīti tam, ka aktieru darbošanās režijas koordinātās ir visnotaļ amizanta, grāmata būtu pelnījusi, ka izrāde par šiem jautājumiem izsakās skaidrāk.
Raganas
Dirty Deal Teatro 2., 4.II, 10., 12.III plkst. 19
Viesizrāde Latgales vēstniecībā Gors Rēzeknē 17.V plkst. 16
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 35