Vēl līdz 1. februārim ir iespēja apmeklēt izstādi, kas ir kā radīta gada sākšanai, jo to vislabāk apskatīt nevis stāvus, bet rāpus. Gada sākumā cilvēki mēdz daudz ko apņemties, un šī ekspozīcija, rūpīgi, proti, rāpus vai vismaz pieliecoties, aplūkota, dod daudz vielas pārdomām par tavām attiecībām ar īsto, nevirtuālo pasauli un tavu attieksmi pret to. Kad esi apņēmies šajā ziņā kaut ko mainīt, vari slieties stāvus un visa gada garumā savu apņemšanos īstenot – ieskaitot arī nomešanos rāpus, kur tas nepieciešams nevirtuālās pasaules labākai sajušanai – aptaustīšanai, apošņāšanai, pagaršošanai. Patiesībā runa ir nevis par vienu, bet daudzām nevirtuālajām paralēlajām pasaulēm. Tām, kuras senāk, kad vēl nebija interneta, bērni iepazina labāk nekā mūsdienās, kad viņu uzmanību savā varā pārņem virtuālās tehnoloģijas. Taču virtuālās puķes nesmaržo, virtuālās bites nedzeļ, no ekrānā redzamā āboliņa zieda medu izsūkt un sajust tā garšu nevar. Cilvēkam, kas dzīvo tikai virtuālajā realitātē, pietiek ar redzi un dzirdi, citas maņas var atrofēties.
Potenciāls saprast sevi
Izstāde Ārpus rāpus ir skatāma Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. No medicīnas viedokļa ieinteresēt bērnus izzināt dabu ne tikai ekrānā (kur, bez šaubām, var atrast ļoti daudz informācijas) ir ļoti svarīgi, jo digitālās tehnoloģijas sekmē mazkustīgāku dzīvesveidu. Arī iztēle tiek darbināta mazāk, ļaujoties multeņu radītajam priekšstatam, ka mēs un dažādi zvēri un nezvēri esam apveltīti ar līdzīgām, proti, cilvēciskām, īpašībām un visi dzīvojam vienā draudzīgā pasaulē. Tas, protams, nepalīdz izprast dzīvnieku vajadzības savvaļā. Lai tās izprastu, vispirms ir jāsaprot, ka dažādi dzīvnieki – tās ir arī dažādas pasaules, veseli citpasaulīgi visumi mums blakus, kā to definē izstādes kuratore un tekstu autore Kristīne Liniņa. Izstādes Ārpus rāpus mērķis ir atjaunot bērnos interesi par dabu, ko ir samazinājusi dzīvošanās virtuālajā vidē, – atjaunot caur dabā pastāvošās daudzveidības un citādības prizmu, mēģinājumiem ieiet šajos citpasaulīgajos visumos, kas pastāv līdzās mūsu ikdienai, vai vismaz tuvināties tiem. Dzīvās būtnes ir šie citpasaulīgie visumi, tās dzīvo atšķirīgās pasaules versijās, kuras nosaka šo būtņu maņu darbība. Ieskatoties šo pasauļu dažādībā, ieraugām ne tikai to, kā dzīvo citi, bet arī gūstam potenciālu labāk saprast paši sevi.
Bērnībā, ja vien lauvas tiesa tās nepaiet ekrānā, gandrīz ikviens ir mēģinājis, vērodams dzīvo dabu, iztēloties sevi kāda dzīvnieka vai auga ādā, apveltītu ar viņa īpašībām, apjaušot, ka ir dzīvās būtnes, kas redz labāk, dzird labāk, saož labāk un daudz ko citu izjūt citādi nekā cilvēks. Droši vien ikviens ir gribējis spēt lidot kā putns vai tauriņš, spēt elpot zem ūdens kā zivs, rakties zemē kā kurmis, redzēt tik asi kā ērglis, gulēt visu ziemu migā kā lācis, ir mēģinājis iztēloties, ko nozīmē būt augam un visu mūžu stāvēt vienā vietā… Kad vērojumiem nāk klāt jauna informācija un līdz ar to izpratne, cik dažādi un atšķirīgi ir dzīvnieki, nāk arī lietas, ko iztēloties ir grūtāk. Kā tas ir – just garšu ar kājām kā mušām vai ar visu ķermeni kā samam, uztvert ultraskaņu kā sikspārņiem, lai tumsā neuzskrietu virsū kādiem priekšmetiem, dzirdēt ar kājām kā sienāžiem, pārvērsties no kāpura kūniņā un tad skaistā lidonī kā tauriņiem un vabolēm? Briesmu brīdī nomest asti, lai izglābtos? Un kā tas vispār ir – būt ar asti, ar ragiem, ar zvīņām, ar sešām kājām un astoņām acīm?
Rūgtais un saldais ēdiens
Izstāde Ārpus rāpus sastāv no daudziem mikrostāstiem, tā panākot pretī bērnu dabiskajai pārvietošanās dinamikai, kas nebūt ne vienmēr ir lineāra. "Tēlaini sakot, izstādē pievēršos "zaļajai maņai" jeb cilvēka saiknei ar dabu. Daba saasina visas mūsu maņas un atver pieredzei, ko nevar atkārtot neviena digitāla ierīce," saka Kristīne Liniņa. "Vienlaikus mēs priecājamies arī par iespēju ar modernajām lietotnēm atpazīt putnu dziesmas un augu sugas," viņa piebilst.
Viens no izstādes mikrostāstiem vēsta par 2000. gados Nīderlandē iecerētu Ginesa rekorda labojuma mēģinājumu – sešu miljonu domino kauliņu gāšanu ķēdes reakcijā. Taču dienu pirms pasākuma zālē ielidoja zvirbulis un nogāza 200 000 kauliņu. Organizatori nesekmīgi mēģināja zvirbuli izdzīt no zāles, un tad tika pieņemts lēmums putnu nošaut. Tas arī tika izdarīts. Šis stāsts uzdod jautājumu, kam pasaulē ir lielāka vērtība – cilvēku izklaidei vai putnam.
Cits mikrostāsts ļauj apmeklētājiem pašiem izgaršot rūgto mīkstpiepi, nolaizot tās miziņu. Izrādās, bērniem ir daudz vairāk izteikta nepatika pret rūgto garšu nekā pieaugušajiem, jo bērna mēli klāj vairāk garšas kārpiņu, to skaits samazinās, bērnam pieaugot. Rūgtā mīkstpiepe ir arī Latvijā sastopama sēne, kas aug uz satrupējušas koksnes un ir kļuvusi slavena ar to, ka satur, iespējams, rūgtākās zināmās dabiskās vielas pasaulē.
Izstādes gala telpā apmeklētāju, kurš varbūt ir sadūšojies un nogaršojis visrūgtāko garšu pasaulē, gaida saldais ēdiens – koncerts, vērojams trijos ekrānos, videomākslinieces Katrīnas Neiburgas un komponistes Annas Ķirses izlolots. Trīs akadēmiski mūziķi, iebriduši skaistā purvā, spēlē oda, sprakšķa un tauriņa radītās skaņas. Izstāde pārstāv jaunu pieeju Latvijas muzeju praksē – veidota sešus līdz divpadsmit gadus veciem bērniem, tā nezaudē ne intelektuālo un informatīvo dziļumu, ne dizaina nozīmību.
Ārpus rāpus
Izstāde Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā līdz 1.II
www.mvm.lv