Mākslas stacijā Dubulti notiekošās Jāņa Mitrēvica izstādes L ELLE nosaukumā ietverta vārdu spēle, kas atspoguļo gan izstādes centrālo tēlu, rūpnieciski ražotu lelles figūru, kas dažādās variācijās atkārtojas gleznās un skulptūru grupā, gan apokaliptisko mūsdienu pasaules stāvokli. Tagadnes impulsus Jānis Mitrēvics sajauc ar biblisko un arhaisko un pēc līdzīga principa plastiski piesātinātu eļļas glezniecību kombinē ar fotogrāfisku attēlu. Lelle kā rotaļļieta norāda uz spēles uzstādījumu un spēli kā plašāku esības stāvokli, kas ir autoram zīmīgs motīvs daudzu gadu garumā – ne velti mākslas zinātniece Ieva Astahovska, savulaik rakstot par Jāņa Mitrēvica darbiem, savu eseju nosauca Mākslinieks, kas spēlējas (Homo Ludens).
Izārdīšanas princips
Jānis Mitrēvics ir viens no spilgtākajiem 80. gados mākslas dzīvē ienākušās paaudzes pārstāvjiem, turklāt viens no retajiem gleznotājiem, kas veiksmīgi un vērienīgi darbojies arī instalāciju mākslā. Viņa aktīvākais darbības laiks sakrita ar laikmetīgās mākslas ienākšanu Latvijas kultūrtelpā, un dažādiem jaunu mediju un formu paplašinājumiem pievērsās daudzi viņa laikabiedri. To vidū bija Maigo svārstību grupa, pie kuras piederēja arī Jānis Mitrēvics un kas paplašināja glezniecību procesuālas mākslas virzienā. Taču Jānim Mitrēvicam jaunās mākslas formas un mediji nebija tikai epizodiski radoši sānsoļi, glezniecības papildināšana vai centieni radīt interesantus efektus. Vairāki viņa tā perioda darbi, piemēram, izstāde Jānis Mitrēvics izstāda Vilhelmu Purvīti (1994) vai instalācija akcija Speķis valstij izstādē Valsts (te jāpiemin sadarbība ar kuratoru Ivaru Runkovski) kļuva par vienu no radikālākajiem mākslas pārdefinēšanas mēģinājumiem Latvijas 90. gadu kultūrā. Tradicionālās tēlotājmākslas plastiskās īpašības Jānis Mitrēvics sakāpināja līdz multidimensionālai, telpiskai pieredzei. Paralēli tā bija spēle ar aktuālajiem institucionālajiem kontekstiem un Latvijas mākslas kanonu izaicināšana, kurā smalki ievīta arī kritiska refleksija par 90. gadu sociālajiem apstākļiem.
Vēl pirms ekonomiskā ziņā mežonīgajiem un estētiskā ziņā postmodernajiem 90. gadiem Jānis Mitrēvics bija viens no spožākajiem neoekspresionisma pārstāvjiem Latvijas mākslā. Jāatzīst, ka lauzītās figūras viņa gleznās ir pirmās, kas man asociatīvi nāk prātā, domājot par 80. gadu beigu mākslu. Šķiet, ka viņa paaudzes sociālais un emocionālais patoss tieši Jāņa Mitrēvica glezniecībā guva visspilgtāko, kliedzošāko izteiksmi, entropisku abstrakciju sapludinot ar griezīgiem realitātes pārveidojumiem, turklāt bez jebkādiem kompromisiem ar valdošajām sociālistiskā reālisma tradīcijām.
Deformācijas un Jāņa Mitrēvica neoekspresionisma posmam raksturīgo mākslas valodu redzam arī izstādē L ELLE: salauztas leļļu figūras, pārkrāsoti plaknes laukumi, agresīvi formu saplūdumi, krāsu tecinājumi. Šķiet, ka izārdīšanas princips Jānim Mitrēvicam kļūst par savdabīgu lietu un formu savienošanas principu – izmantojot sašķelto un fragmentāro, viņš samontē jaunus telpu un tēlu hibrīdus un tādējādi pietuvojas jaunām realitātēm.
Jānis Mitrēvics. Bābele. Skulptūra no piecdesmit porcelāna objektiem. Porcelāns, koks, grīdas segums. 600 x 600 cm. Porcelāns izgatavots Piebalgas Porcelāna fabrikā. Foto – Didzis Grodzs
Vēsturiskā virzība
Otrs izstādi caurvijošais tēls ir vebkameru acis, ko var vispārināt kā plašāku skatīšanās, attēlojuma un atspoguļojuma metaforu. Arī pašu izstādi ievada mākslinieka lielizmēra fotoportrets, kas savu izmēru dēļ rada sajūtu, ka skatītājs tiek caururbjoši novērots. Tas viss rada asociācijas ar tā saukto uzmanības ekonomiku un uzraudzības kapitālismu, jēdzieniem, bez kuru piesaukšanas nav iespējams komentēt XXI gadsimta varas arhitektūru un cilvēka stāvokli tajā. Mūsdienu cilvēks atrodas nemitīgā "skatīšanās" stāvoklī un lielāko daļu laika pavada saskarsmē ar vizuālu informāciju, paralēli arī sevi eksponējot un ieaužot globālajā tīkla infrastruktūrā savus ikdienas paradumus un intereses.
Šie procesi un attēla trivializēšanās neizbēgami mainījusi arī mākslas procesus, to, kā mēs uztveram vizuālus attēlojumus, – un vai vispār vēl uztveram? Vai arī tie vienkārši slīd gar mūsu acīm kā nejauši impulsi, nekļūstot par kaut ko konkrētu? Jāņa Mitrēvica intensīvās, dažādu paralēlu tēlu plūsmu pārsātinātās kompozīcijas man šķiet precīzi izsakām to kognitīvo pārslodzes un pārstimulācijas stāvokli, kādā atrodas mūsdienu cilvēks.
Jāņa Mitrēvica darbos eļļas glezniecība apvienota ar digitāldrukas attēliem, kas saskan arī ar viņa 90. un 2000. gadu sākuma darbiem, kuros tradicionālās tehnoloģijas autors apvienoja ar jaunajiem medijiem. Šķiet, ka tagad Jānis Mitrēvics šos medijus mēģina pārtulkot glezniecības valodā. Tas nekādā gadījumā nav retrospektīvisms vai sentimentāla atgriešanās pie tradicionālā, drīzāk likumsakarīgs dialogs ar arvien grūtāk izsekojamām izmaiņām mākslas un tehnoloģiju attiecībās. Arī pašas lelles atgādina mazus robotus, mākslīgā intelekta ģenerētus veidolus, kuros grūti nošķirt cilvēciskus vaibstus no mākslīga atdarinājuma. Figūras tiek aprautas, un sižeti pārtrūkst, vēl nemaz īsti nesākušies. Interesanti, ka pēdējā Jāņa Mitrēvica personālizstādē pirms vairāk nekā divdesmit gadu pārtraukuma – Grēks. Jaunā atklāsme 2001. gadā – arī bija leļļu tēli.
Hronoloģiskas paralēles vai drīzāk spēlēšanos ar tām un laika kategorijām kopumā varēja jaust arī Jāņa Mitrēvica atgriešanās izstādes Re-evolūcija nosaukumā (tā notika 2024. gadā galerijā Māksla XO). No vienas puses, L ELLE un Re-evolūcija ir mākslinieka individuālo māksliniecisko meklējumu summa, vēlme saskaldīt vārdu dubultās nozīmes un ar to uzsvērt plašāku eksistenciālo norišu daudznozīmību. No otras puses, tas, iespējams, ir neapzināts mājiens vai norāde uz plašāku dezorientācijas stāvokli, kādā atrodas Latvijas māksla un tās neseno notikumu vēsture.
Jānis Mitrēvics. Vebkamera 2. Audekls, eļļa, digitāldruka. 40 x 50 cm. Foto – Didzis Grodzs
Jāņa Mitrēvica un viņa laikabiedru darbi publiskajā telpā parādās neregulāri un epizodiski, viņu senākie darbi, kam bija tik milzīga nozīme Latvijas Atmodas kultūras un arī sabiedrības vēsturē, jaunākajai paaudzei nav zināmi un plašākai sabiedrībai nav fiziski pieejami. Šis institucionālais tukšums droši vien veicina mākslinieku vēlmi atgriezties pie senākiem motīviem un pašcitātiem – acīmredzot, kaut kas šajā vēsturiskajā virzībā vēl nav noslēdzies un pateikts līdz galam.
Jāņa Mitrēvica atgriešanās mākslas dzīvē vismaz man ir svarīgs notikums, kam, cerams, sekos turpinājums un plašāka retrospekcija. Tiesa gan, kaut kāda kustība jau notiek, to apliecina, piemēram, kuratores Daigas Rudzātes izstāžu cikls Milži Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā, kas pievēršas Latvijas laikmetīgās mākslas vēsturei un konkrētu darbu rekonstruēšanai. Jāņa Mitrēvica L ELLE apliecina, ka vēsturiskums te ir diezgan nosacīta kategorija un mākslas laiks darbojas pēc atšķirīgiem principiem, jo pagātnes aktualizēšana var būt precīzāka tagadnes izpausme nekā tas, ko dēvējam par jaunu un nebijušu.
Jānis Mitrēvics
Izstāde L ELLE
Mākslas stacijā Dubulti līdz 24.V