Lielākie pagriezieni dzīvē ir bijuši, tagad atliek tikai skaisti nodzīvot. Un nesteidzieties pārāk ātri, lai sargeņģelis tiek līdzi. Tā nesen intervijā Latvijas Radio raidījumā Laikmeta krustpunktā sacīja aktrise Akvelīna Līvmane, kura tikko nospēlējusi iekšējā dramatismā nospriegotu lomu traģikomēdijā par novecošanās tēmu Kad atkal būsim jauni Latvijas Nacionālajā teātrī.
Tieši dzīves beidzamajā nogrieznī, kad uzmācas grūtsirdība un zūd pārliecība par sevi, cenšas iejusties Latvijas Leļļu teātra jaunās paaudzes aktieri Anna Klišāne un Agris Nātre savā autorizrādē pieaugušajiem Vientūļība, kuras nosaukumā ievīts ķecerīgs okazionālisms.
Piecas ilgas minūtes
Ir neizsakāmi žēl novārtā atstātu bērnu, kuriem nav lemts piedzīvot šīs dzīves labākās iespējas, bet viņiem atšķirībā no vientuļiem senioriem vēl ir uz ko cerēt, vēl var paveikties. Jo, lai cik iedvesmojoši izklausītos vārdi par krīzi un vecumu kā iespēju, tā tomēr paliek demagoģija, kurai varam noticēt tikmēr, kamēr tie nav adresēti mums pašiem. Lai arī esam tik dažādi – atšķirīgas darbaspējas, talanti, izdošanās tos likt lietā un dzīves apzinātības prasmes, nepieciešamība reflektēt par savu lomu laika ritējumā –, nodzīvots mūžs raisa cieņu, jo ik diena prasa lēmumus un rīcību. Te ir vieta arī prokrastinācijai, ar kuras sekām tāpat nāksies sadzīvot. Un neviens pagaidām vēl jaunāks nekļūst.
Izrāde Vientūļība sākas ar pulksteņa rādītāja uzstājīgajiem tikšķiem, kuri atbalsojas teātra Kamerzālēs klaustrofobiskajā šaurībā. Tie skan piecas ilgas minūtes, bet šis paņēmiens attaisnojas, jo piespiedu kārtā liek iejusties seniora ikdienā, kurā sekundi dzen tieši tāda pati nākamā sekunde, nevis darbi, iespaidi un piedzīvojumi. Kārtējā diena var sākties. Nīkšana klubkrēslā, kas gandrīz vai pieaudzis pie sēžamvietas. Knibināšanās ap tikko pamanītu atirušu pavedienu uz iemīļotā roku balsta. Logs uz ārpasauli saņem pa bailīgam skatienam, ko raida viegli drebošā galva cerībā uz kādu notikumu. Likumsakarīgi apgrūtināto domu gaitu un palēnināto dzīves ritmu akcentē vispārējā melanholiskā noskaņa, ko palīdz veidot arī rietošas saules gaisma, kas atbilstoši Nika Ciprusa iecerei piepilda telpu.
Par dzīvo tagadni, kurā izrādes galvenā varone ir kļuvusi par vērotāju līdzdalībnieces vietā, atgādina ne tikai Rīgas centra ielas skaņas un tramvaja dūkoņa pa sliežu ceļu, ūdens vārīšanās acu priekšā uz elektriskās plītiņas tepat spēles telpas centrā, līdz atskan tējkannas nepacietīgie svilpieni, un šķīstošās kafijas smarža. Atveras arī logs uz teātra iekšpagalmu, kas skatītājam, zibenīgi apcerot teātra ēkas plānojumu, atkal ļauj apzināties savu vietu realitātē – šoreiz izrādes skatīšanās laikā.
Romantiskas saites
Pievērsusi vecās kundzes uzmanību ar savu vijīgi rotaļīgo ēnu aiz loga rūtīm, pa to pie viņas iekāpj kāda jauna sieviete. Viņa varētu būt feja, kas atsūtīta nosvērt likteņa bilanci, vai varbūt tikai pašas atmiņu personifikācija, ko radījusi apjukusī apziņa. Uz papīra, kas aizklāj logus, viņa ar marķieri zīmē kundzes jaunības atmiņas. Dažas no tām ir skaidrākas, citas kā radošās komandas sastādītus rēbusus ir grūtāk atšifrēt. Vēlāk no kārbas viņa ņem laukā salocītas papīra figūras, ar kurām papildina zīmējumus. Origami vajadzīgs laiks un pacietība – tās kundzei ir gana. Zīmīga ir kolāža, kurā nojaušama ģimenes atpūta pie jūras. Pie meitenes papīra kleitiņas redzams saldējuma konusiņš. Tad blakus tēva žaketei tiek pielīmēta citas sievietes kleita. Pēc mirkļa rūtī redzam vairs tikai māti ar meiteni, bet saldējumam kundze pati atrod vietu vien smilšu zonā…
Izrādes darbību virza Agra Nātres iedzīvinātā lelle, kura aizsedz aktiera torsu, bet ķermeņa lejasdaļā saplūst vienmuļi pelēkā trikotāžas kleitā, un Annas Klišānes interakcija ar to. Sevišķi interesanti ir vērot attiecības starp aktieriem, kurus spēlē aktieri, un viņu radītajiem tēliem. Kundzes mazliet neveiklo, no fiziskām aktivitātēm atradušo ķermeni Agris Nātre vada, viņu mīļi apskāvis, raisot asociācijas ar uzticamu pavadoni. Ir gan arī nepārprotami skaidrs, ka viņa un Annas Klišānes atveidotos aktierus vieno romantiskas saites, kas dažos skūpstos un liegos pieskārienos manifestējas kundzei aiz muguras. Kad viņa bailēs par trešo lieko savā tikko atmodinātajā ikdienā to pamana, viņš saņem pļauku. Bet citkārt tieši Agra Nātres vadītā vecās kundzes roka kļūst par abu aktieru savdabīgu starpnieci, kura simboliski dod svētību viņu nākotnei.
Stīgu nervozie strinkšķi
Izrādē iztiek bez vārdiem, pēc kuriem zūd vajadzība, cilvēkam dzīvojot vienatnē. To vietā spriedzi kāpina un atslābina Staņislava Kuļikova stīgu nervozie strinkšķi, kuri kopsakarā ar seniores skumju izteiksmē sastingušajiem vaibstiem – par spīti Annas Klišānes dzīvajai pretspēlei – gaisā liek sajust vientulības smeldzi. Un piepildās izrādes veidotāju vēlējums, jo šajā brīdī gribas ātrāk atkal satikt savus vecvecākus un pateikties, ka ir kāds, kas tev piezvanīs un gaidīs tavu zvanu tikai tāpēc vien, ka esi.
Vienlaikus izrādei paredzētās četrdesmit piecas minūtes ir par maz, lai to nosauktu par pilnvērtīgu mākslas faktu. Arī dramaturģiskajai struktūrai pat tik neliela apjoma darbā ir savi robi, kurus nākas aizpildīt skatītājam pašam.
Pēc savstarpējās iepazīšanās un kafijas baudīšanas feja uzstāda diapozitīvu projektoru un bez lielas gatavošanās demonstrē kadrus ar reālām seniorēm. Tie ciešajā kompānijā puskrēslā nostrādā pārsteidzoši emocionāli, nevis ilustratīvi, jo ar faktiem pierāda, ka pieteiktā problēma nav mākslinieku prātā dzimusi abstrakcija. Tajā pašā laikā izrādei īsti neizdodas vispārināt vecākās paaudzes sociālās atsvešināšanās problēmu, jo līdz ar fantasmagoriskajiem elementiem galvenās varones dzīve tiek rādīta kā izteikti personiska pieredze bez kādiem kontekstuāliem apstākļiem. Pēc tam gan izrāde strauji apraujas, fejai pēc šī atmiņu seansa pēkšņi dodoties prom. Vēl tikai kundze taisās viņai līdzi. Abas izkāpj pa logu, un prom ir. Tas mazliet dod cerību vismaz individuālam likteņa pavērsienam.
Atvēlēt brīdi šai klusinātajai izrādei, kas nerunās par šokējošo pieredzi un neatrādīs elpu aizraujošus tehniskos risinājumus, ir visai liela greznība prasīgajā dzīvessteigā, kas mūsu uzmanību par katru cenu cenšas nopirkt ar sensācijām un pārsteigumiem. Ir daudzsološi, ka jauniem cilvēkiem nav žēl savu darba stundu un izdomas, lai augstsirdīgi piešķirtu nozīmi sabiedrības locekļiem, kuriem vairs nav pa spēkam ietekmēt pasauli, kam viņi atdevuši mūžu. Var tikai novēlēt – kaut uz katru izrādi atrastos tie daži desmiti cilvēku, kuri ir gatavi ieklausīties nepielūdzamā laika tikšķos.
VIENTŪĻĪBA
Latvijas Leļļu teātra Kamerzālē 15.IV–9.VI
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 20