Ir piepildījusies pirms kāda laika izskanējusī vēsts, ka Matīss Kaža varētu iestudēt izrādi Jaunajā Rīgas teātrī (JRT). Tiesa, nosaukums Apbrīnas ieleja pazibēja Dailes teātra repertuāra uzmetumos, tomēr šobrīd darbs, par kura autoriem norādīti Pīters Bruks, Marī Elēna Estjēna un Aleksandrs Lurija, iemājojis tieši JRT Mazajā zālē. Jau gandrīz lieki atkārtot, ka JRT izrāžu programmiņas ir vērtīgs izziņas avots, un tā ir arī šoreiz. No mazās brošūras uzzinām, ka neiropsihologs Lurija par autoru uzskatāms faktiski pastarpināti, jo Bruks un Estjēna viņa darbus izmantojuši visai transformētā veidā, reāli eksistējušo un Lurijas aprakstīto cilvēku ar fenomenālo atmiņu – Solomonu Šereševski – transformējot citā tēlā – sievietē.
Vizuālais minimālisms
Matīss Kaža pēdējā laikā tiek burtiski izķerts, viņa iestudējumi tiek spēlēti Nacionālajā un Dailes teātrī, vairāki no tiem ir veiksmīgi, kaut gan var pamanīt arī to, ka režisora talants visos gadījumos nav gluži imūns pret klišejiskumu un vienkāršotu skatījumu uz parādībām, piemēram, var minēt visai melnbalto paaudžu klasifikāciju Bastardos Nacionālajā teātrī un vēlmi absurdu slēgt caur pārspīlējumu Anarhista nejaušajā nāvē Dailes teātrī.
Izrādes Apbrīnas ieleja scenogrāfa (jeb, viņa paša formulējumā, telpogrāfa) Reiņa Dzudzilo iekārtotajā un Nika Ciprusa izgaismotajā ierakstu studijas telpā ir tikai trīs mikrofoni statīvos un neliels apaļš podests, kurš vēlāk izrādās izveidots pēc saliekamo lellīšu principa, jo sevī slēpj vēl divus mazākus podestus. Lakoniski ir aktieru kostīmi (tos arī veidojis Reinis Dzudzilo), turklāt pirms iekāpšanas spēles laukumā viņi novelk apavus, atsedzot baltās zeķēs ieautas pēdas, periodiski tiek uzliktas arī melnas, piegulošas brilles. Vizuālais minimālisms, tik atšķirīgs no Matīsa Kažas līdzšinējiem darbiem, acīmredzot iecerēts kā stimuls koncentrēties uz tekstu, precīzāk, tā saturu. Jau vēlāk, kad galvenās varones Semijas spējas viņu noved faktiski cirkā, Gunas Zariņas varone pārvēršas būtnē dzeltenā kleitiņā ar smadzenēm, kas uzsietas uz galvas, tādējādi uzsvērta doma, ka cilvēka prāts tiek izmantots kā izklaides objekts. Šajā brīdī dinamiku iegūst arī izrādes temporitms, ko stimulē Ramonas Levanes kustību partitūra un Elīzas Dombrovskas mūzika.
Režisors min, ka viens no izrādes saturiskajiem slāņiem saistās ar atmiņām par JRT "leģendārākajām izrādēm", un piesauc arī "stāstniecības tradīciju", taču, skatoties Apbrīnas ieleju, acīmredzamākās atsauces uzreiz saistās ar Vladislava Nastavševa iestudējumiem – gan tēlu psihofizikā, gan mikrofonu izmantojumā. Atmiņas par izrādēm bieži vien līdztekus recenzijām un varbūt dažām fotogrāfijām ir vienīgais avots, kādā veidā vispār iespējams radīt priekšstatu par savulaik eksistējušu skatuves mākslas darbu. Tādējādi atsauces uz savulaik redzēto nodrošina papildu slāni izrādei par atmiņu, tiesa gan, labi, ka režisors savu ideju konkrēti verbalizē, citādi viņam varētu aizrādīt par citātiem, neizprotot to izmantošanas nolūku.
Atcerēties vai aizmirst
Izrādes saturisko asi veido Gunas Zariņas atveidotās žurnālistes Semijas liktenis pēc tam, kad atklājas viņas spēja precīzi atcerēties tekstus un skaitļus. Fenomenāla atmiņa, kas balstās sinestēzijā, respektīvi, spējā jēdzienus un skaitļus atmiņā saglabāt atšķirīgā veidolā, izrādās nevienam nevajadzīga. Pašā Semijas fenomenā apkārtējos interesē tikai eksotiskā puse, ko izmantot izklaidei, neiedomājoties, ka šādas spējas varētu kļūt arī noderīgas. Nevienu brīdi šajā stāstā netiek apspriesta iespēja, ka atmiņa, kas piemīt cilvēkam, var būt noderīga. Vienlaikus tas nav gluži mūsdienu stāsts, un Semija netiek izaicināta spēkoties ar mākslīgo intelektu. Viļa Daudziņa un Gerda Lapoškas atveidotie doktori Lurjē un Frīdmans pret sievieti – izpētes objektu – izturas pēc labā un sliktā policista shēmas, taču atmiņas fenomenu viņi īsti izprast nespēj, un paradoksālākais, šķiet, ka arī pārāk nevēlas. Semija kļūst par daļu no atrakcijas, cirka mākslinieci, kurai katrs var paprasīt atcerēties jebkuru vārdu. Tas, ka šos vārdus no atmiņas izdzēst ir sarežģītāk nekā iegaumēt, nevienam prātā neienāk.
Šī sižeta līnija ir viena no saistošākajām, pat ja iestudējumā parādās galvenokārt tikai kā galvenās varones satraukuma iemesls. Spēja aizmirst, iespējams, ir pat vērtīgāka par spēju atcerēties, jo tā ir vairāk pasargājoša mūsu prātam un emocijām.
Pītera Bruka interese par persiešu poēmu Putnu sapulce aizved iestudējumu pie vēl viena slāņa – sūfiju tekstiem, kas integrēti izrādē un kam programmiņā veltītas vairākas lappuses, kurās plaši citēta Elizabetes Holas intervija ar sūfisma skolotāju Idrīsu Šāhu žurnālā Rīgas Laiks. Tiesa gan, šis teksts drīzāk vairo neskaidrību par sūfisma būtību, nevis to izskaidro, taču cita starpā tur ir arī šāda atziņa: "Gan Rietumu, gan Tuvo Austrumu studiju metodes ir atvasinātas no abām kopīgā viduslaiku mantojuma. Proti, tas bija laikmets, kad cilvēku uzskatīja par gudru, ja viņam bija labāka atmiņa nekā citiem."
Sūfiji mūsdienu Rietumu pasaulē brīžiem ienāk kā eksotisku priekšnesumu veicēji, jo arī virpuļojošie derviši pieder pie sūfijiem, un te garīgā prakse jau tiek izmantota kā produkts, uz kuru tirgo biļetes. Virpuļojošo dervišu estētika manāma arī teātrī, piemēram, Enes Līsas Semperes un Tīta Ojaso Tallinā iestudētajā Šekspīra Makbetā. Matīsu Kažu šis sūfisma izpausmes aspekts neinteresē, bet teksti, kurus latviski pārcēlis Vilis Daudziņš, – gan. Tāpat režisors portugāļu dzejnieka Fernandu Pesoas ietekmē salīdzinājis teātra mākslu ar putna pārlidojumu, kas neatstāj pēdas, secinot: "Paliek atmiņa."
Apbrīnas ieleja ir intelektuāla skice, kuras autori koncentrējas uz vienu konkrētu personības šķautni, neiedziļinoties Semijas biogrāfijā, te nav nekādu sižeta sānu līniju un viss tiek mērķtiecīgi virzīts uz galveno ideju. Tas ir neapšaubāmi leģitīms vēstījuma veids, taču izbaudīt to kā notikumu var tikai tie, kurus pats atmiņas fenomens un tā ietekme uz mūsu pasaules uztveri patiesi interesē.
Apbrīnas ieleja
JRT Mazajā zālē 10.III–21.IV
Biļetes pārdotas