Vēriens un mērogs – tie ir pirmie vārdi, kas nāk prātā, mēģinot raksturot Dailes teātra jaunāko iestudējumu Pirmavots Viestura Kairiša režijā. Tikpat daudzslāņaina un brīžiem pat pretrunīga kā romāna autores personība ir Dailes teātra komunikācija par šo izrādi: kā žanra apzīmējums izvēlēta "melodrāma par neiespējamu mīlestību", videorullītī aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa aicina uz izrādi cilvēkus, kuri noilgojušies pēc "kārtīga, īsta mīlasstāsta", taču pēc pirmā cēliena tieši šim skatītājam varētu būt diezgan liels samulsums. Izrādes programmiņā, kas veidota kā žurnāls, dominē teksti par arhitektūru – gan ievērojamu mūsdienu Latvijas arhitektu refleksijas, gan stāsts par Dailes teātra ēkas tapšanu un arhitekti Martu Staņu. Taču iestudējuma tematika ir daudz plašāka.
Pirmavots savās 700 lapaspusēs apvieno vairākas vienlīdz nozīmīgas sižeta līnijas, kuras vienotā dramatizējumā centies apvienot Kūns Tašlē (Silvijas Brices tulkojums). Izrādes hronometrāža – 3 stundas 40 minūtes ar vienu starpbrīdi – liecina, ka arī radošā komanda nav vēlējusies atteikties no kāda saturiskā aspekta. Pretī apjoma izaicinājumam režisors Viesturs Kairišs liek divus galvenos trumpjus – spilgtu scenogrāfa Reiņa Dzudzilo vīziju par izrādes vizualitāti un spožus aktierdarbus, kas padara iestudējumu par nenoliedzami svarīgu notikumu.
Visu vai neko – atkal?
Šis ir latviešu teātra trešais mēģinājums skatuves valodā pārradīt Pirmavotu. Atsevišķas sižeta līnijas un arhitektu biroja vide parādījās Klāva Meļļa maģistra darba izrādē Himna (2018; Kvadrifrons), kurā divu arhitektu konkurence gan beidzās ar vienu no diviem ilgākajiem vīriešu skūpstiem latviešu teātra vēsturē. Savukārt pagājušā gada sākumā Latvijas Kultūras akadēmijas aktieru kursa diplomdarba izrādē Degošie Matīsa Kažas režijā dramaturģe Elza Marta Ruža kā centrālo izcēla mediju varas līniju, savukārt pati izrāde funkcionēja izteikti mūsdienīgās vizuālajās zīmēs ar videotuvplāniem.
XXI gadsimtā attieksme pret Ainas Rendas (Alise Rozenbauma, 1905–1982) personību, uzskatiem un daiļdarbiem ir samērā polarizēta. Intervijā žurnālam SestDiena Viesturs Kairišs saka: "Izlasīju un biju burtiski satriekts – jāsaka, arī visi aktieri, kuriem liku to lasīt, bija līdzīgi satriekti. Tas ir ārkārtīgi spēcīgs darbs, oda ideālismam tumsības laikmetā." Taču par Ainu Rendu kā autori pavisam atšķirīgu viedokli varam lasīt latviski izdotā vairāku seriālu autora Maikla Šūra grāmatā Kā būt perfektam (Helios, 2024). Nodaļas nosaukums ir Slikta rakstniece, vēl sliktāka filozofe: "Atklāti sakot, tas ir satraucoši, ka sieviete, kura sludināja radikālu savtīgumu un pilnīgu nicinājumu pret visiem, izņemot sevi, netika nosvilpta no skatuves."
Pirmavotu Dailes teātrī nav pamata nosvilpt no skatuves pat tad, ja Ilzes Ķuzules-Skrastiņas atveidotajā Dominikā Frankonā varam saskatīt Ainas Rendas uzskatu atblāzmu samērā lielā koncentrācijā. Dominika tomēr mīl ne tikai sevi – izaicinoši, riskanti, nežēlīgi un neracionāli – pretēji visam tam, ko viņa dara racionāli. Dominika ir neapšaubāmi sarežģītākais izrādes tēls, ko, līdzīgi kā abus centrālos varoņus vīriešus, nevar analizēt reālistiskā diskursā. Dominika ir sieviete, kura sev liedz tūlītēju uzvaru, visu sarežģījot ar vairākām laulībām, kurās iesaistās bez mīlestības un bez principiem, taču tādējādi sodot nevis Rorku, bet sevi. Var saprast Ilzes Ķuzules-Skrastiņas publiski pausto sajūsmu par iespēju atveidot šādu raksturu, jo tas prasa lielu meistarību un dod iespēju sevi parādīt jaunā kapacitātē.
Taču, virzoties Pirmavota sižetiskajos labirintos, jāatceras, ka Dominikas līnija te ir tikai viena no vairākām, kurām ir jāpievērš uzmanība. Primāri stāsts atsperas no divu kursabiedru, jaunu arhitektu, savstarpējās konkurences, kurā šķietami uzvar netalantīgākais, konformistiskais Pīters Kītings – Mārtiņa Meiera tēlotajam varonim kostīmu māksliniece Simona Veilande piešķīrusi košu kreklu ar Pīta Mondriāna motīviem. Vēlāk aktieris līdz derdzīgam niecīgumam atsedz sava varoņa nevarību noturēties virsotnē, kurā viņu nav uznesis paša talants.
Pītera Kītinga pretmets, kurš tomēr ik pa brīdim ir gatavs Pīteram izpalīdzēt, kategoriski noraidot atlīdzību, ir principiālais, iekšupvērstais Hovards Rorks. Starp citu, šis Kaspara Dumbura atveidotais varonis ir faktiski vienīgais no izrādes vīriešiem, kurš ir gatavs strādāt fizisku darbu. Rorka uzstādījums "tā kā projektā – vai arī nekā" netiek piepildīts, un viņš ir gatavs uz ļoti radikālu rīcību. Savu principu nelokāmībā Rorks kaut kādā ziņā atgādina Ibsena Brandu, radot iespaidu, ka "visu vai neko" tēma ir būtiska pašam režisoram. Kaspars Dumburs absolūti pārliecinoši veido introverta, iekšēji ļoti spēcīga cilvēka tēlu. Taču Ainas Rendas eksaltācija izrādē ir absorbēta.
Sabiedriskā doma
Pārceļot romānu uz skatuves, neizbēgami ir jārēķinās ar zināmu nosacītību un to, ka faktiski mēs varoņus varam uzskatīt ne tikai par dzīviem cilvēkiem, bet arī par konkrētu ideju nesējiem. Parādot, kā veikli demagogi manipulē ar cilvēku prātiem, izrādes veidotāji iziet no šauri arhitektoniskā diskursa, raisot paralēles ar daudz globālākiem procesiem. Divu arhitektu pretstāve nenotiek tieši, gluži otrādi – Rorks turpina palīdzēt Kītingam, taču šo konfrontāciju nodrošina mediji, kas savukārt manipulē ar sabiedrisko domu.
Līdzīgi kā Degošajos, arī Pirmavotā skatītājam ir jābūt gatavam darbināt iztēli, jo likumsakarīgi nav iespējams parādīt tās ēkas, kuras it kā projektē varoņi. Tādējādi arhitektūras sāncensība šajā gadījumā drīzāk ir ideju pretstāve, bet romāna autore parāda, ka sabiedrība var nebūt gatava tam, ko uzreiz nesaprot, īpaši, ja tai pasaka priekšā, ko un kā domāt.
Elsvorts Tūijs – rafinēts estēts, kura rokās ir vara noteikt, kurš uzvarēs ikvienā radošā sacensībā, – Artūra Skrastiņa atveidojumā izmanto laika gaitā nostiprināto ietekmi, lai pierādītu savu neaizstājamību un neaizskaramību, liekot zaudēt mediju magnātam Geilam Vainendam, cilvēkam, kuram atriebjas viņa paša izstrādātie mediju darbības principi. Valmieras teātra aktieris Kārlis Freimanis, starp citu, Dailes teātra 9. studijas absolvents, Vainenda lomā apvieno maskulinitāti un cinismu, bet vēlāko rakstura un uzskatu lūzumu viņš varētu atļauties iezīmēt vēl skaudrāk un precīzāk.
Izrādē ir vairāki otrā plāna tēli, kuriem ir tikai precīzi izpildītas funkcijas nozīme, piemēram, Daiņa Gaideļa Gajs Frankons, Indras Briķes Kītinga kundze, Jura Bartkeviča Henrijs Kamerons, Matīsa Ozola Ostins Hellers, Martas Lovisas Jančevskas Alva Skareta. Šai kategorijai jāpieskaita arī Kītinga līgavas Katrīnas Helsijas loma, kurā Jana Herbsta iezīmē pakāpenisku atbrīvošanos no vīriešu kaprīžu upura lomas. Neparocīgais simboliskais tēls – Pirmavots, kurā pirmajā cēlienā iepludināti arī arhitektes Sandras Malorijas tēla elementi, – uzticēts Madarai Viļčukai, no kuras šī loma prasa tehnisku precizitāti un fizisku izturību un plastiku.
Kad Dominika Frankona pirmoreiz pārguļ ar Hovardu Rorku, uz skatuves redzam nevis naturālistisku seksuāla akta atveidojumu, bet Ilzes Ķuzules-Skrastiņas un Madaras Viļčukas cīņas ainu, tātad akts notiek primāri kā ideju cīņa, nevis kopošanās. Vienlaikus Rorks iemieso zināmu brutalitāti un Dominika pat šo aktu definē kā izvarošanu, taču tas ir tieši tas, ko viņa ir vēlējusies, – pakļauties spēcīgākam partnerim.
Horeogrāfs Jiri Naels ir radījis plastiski ietilpīgu skatuves eksistences formu Madaras Viļčukas varonei, kura daļu izrādes uz skatuves ir kaila, tāpat veiksmīgi atrisināti arī intīmās tuvības skati. Mazliet vilšanos raisa diezgan vienkāršotais sabiedrības pārstāvju mehāniskās pārvietošanās atveidojums, lai arī katram aktierim, ja tā var teikt, soļu celiņš ir nedaudz individualizēts.
No teātra dzīlēm
Pirms pirmizrādes Dailes teātra visai novecojušajai skatuves tehnikai veica apkopi, un tagad 21 skatuves lifts gandrīz nemitīgā kustībā un transformācijā veido pirmā cēliena dinamiku. Kopš teātra ēkas uzbūvēšanas šī tehnika nav kļuvusi ne ātrāka, ne īpaši klusāka, tāpēc ir jārēķinās ar noteiktu ritmu, kādā ainava mainīsies, savukārt Jura Vaivoda kopumā izcili pārdomātā muzikālā noformējuma intensitāte brīžiem šķiet mērķtiecīgi forsēta, lai kompensētu skatuves mehānismu izraisīto dūkoņu.
Pie skatuves liftu darbināšanas teātris atgriezās jau iepriekšējā pirmizrādē Runcis zābakos, bet ne tādā amplitūdā. Jāatzīmē gan, ka gaismu mākslinieku Niku Ciprusu nav pārāk satraucis tas, ka tuvajās rindās sēdošajiem spīdēs acīs izmantotās dienasgaismas spuldzes, kas izgaismo katru no skatuves šūnām. Pirmais cēliens paiet gludā temporitmā, virzot uz priekšu sižetu, iezīmējot tēlu attiecības un pirmās konfrontācijas, taču otrajā cēlienā ir mazāk mehānismu, bet lielāka koncentrēšanās uz aktierdarbiem.
Aktieru darba intensitāte un precizitāte nevar neaizraut. Pirmavots ir enerģētiski intensīva, līdzdomāšanu un līdzi jušanu prasoša izrāde, kas runā par svarīgiem jautājumiem nevis sadzīviski, bet lielās līnijās. Pirmizrādē vēl bija pa kādam mazāk piepildītam brīdim, tomēr kopumā ir jānovērtē izrādes atstātais iespaids uz skatītāju – tā iekustina daudzus domu diedziņus. Vaļā tikt grūti.
Pirmavots
Dailes teātrī 8.V–18.IX
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 18–43