Mākslas iedarbībā uz skatītāju vienmēr ir vieta arī kādai iracionālai saskarei, kas teic priekšā, ka te ir kaut kas dzīvs un grib tapt ieraudzīts. Tam pat nav sakara ar tehnisku perfekciju, formas vai satura oriģinalitāti, personiski rezonējošu stāstu vai cilvēciski simpātisku mākslinieku dalību. Nodziestot gaismām, jūties it kā atradis nemeklēto un patīkami solidarizēts ar izrādes raisītajām izjūtām un asociācijām, kuras universālu kritēriju vietā piešķir nozīmi redzētajam. Viens no šādiem visai reti sastopamiem gadījumiem ir Mārča Broka pirmais iestudējums pēc teātra režijas studiju noslēguma – Svētvieta, ko piedāvā Dirty Deal Teatro.
Laukakmens atmiņa
Izrādes pamatā ir režisora savdabīgais materiāls, veidots kopā ar topošo dramaturģi Elizabeti Šiklovu. Autori to ir nosaukuši par kolāžu, jo kompozīciju veido fragmentēta ainu virtene, kurā saskatāmas vairākas saturiskas līnijas: šumeru priesterienes Heduannas buršanās, mūka Augusta konfrontācija ar pasaulīgiem kairinātājiem, kurus izsauc joprojām šķietami vitālā jaunības dienu draudzene, šodienas arhitektūras studentes Emmas kaismīgie mēģinājumi savu radošo impulsu pārvērst arī citiem, proti, institucionalizētai universitātes komisijai, saprotamā projekta pieteikumā. Tam pa vidu arī fiktīvu tēlu nepastarpināta acumirklīga reakcija uz apkārtesošo realitāti, aktieriem uzskaitot spēles telpā atrodamos ikdienišķos priekšmetus un kolektīvajā atmiņā uzglabātos sakāmvārdus, kā arī nosaucot rutinētas izjūtas, kuras var pārņemt cilvēku neatkarīgi no apdzīvotā vēsturiskā nogriežņa.
Tajā pašā laikā tekstam ir nosacīta lineāra virzība no seniem laikiem līdz mūsdienām, kad Emma ap pasaules vēsturi pieredzējušu laukakmeni, kas vieno visus pieteiktos stāstus un nekustīgs joprojām guļ viņas bērnības iespaidos, koncentrē savu studiju darbu. Vienlaikus tas kā pastāvīguma dabisks apliecinājums, iespējams, mazina viņas personisko trauksmi, ko raisa ieaudzināta un apstākļu nosacīta racionāla pienākuma un pašrealizēšanās apziņa.
Kaut arī teksta nav daudz, tajā var saskatīt tālāk jau skatītāju galvās izvēršamas domas, arī filozofiskus prātojumus par pagāniskā un reliģiskā pretrunām – tajos konfrontēta personības brīvība ar indivīdu iegrožojošu normatīvismu, kas pat uz tirgū nočieptu bumbieri nespēj paraudzīties rotaļīgi. Tepat ir arī budisma tukšuma koncepts par visa savstarpējo atkarību un no citiem izolētas eksistences neiespējamību. Radošās komandas uzmanības centrā ir atmiņas par vietu, par individuālu pieredžu multiversālu pārklāšanos. Par laika relatīvo uztveri, ko nosaka mūsu pašu klātbūtne notikumos, rosina domāt arī lomu maiņa, aktieriem jaunu tēlu aprises iezīmējot ar askētiskiem apģērba gabaliem. Mūks pār galvu pārmet kapuci, Heduanna uzrauj svārkus spiritiskā indigo krāsā, savukārt Emma – žaketi un brilles lietišķam stilam.
Rituāla rekonstrukcija
Lugas nosacītās ainas vieno tās ritmiskā struktūra ar periodisku un saturiski papildinošu atgriešanos pie iepriekš iesāktajiem stāstiem. Luga atgādina instrukciju rituāla rekonstrukcijai, no kura reālajā dzīvē arvien attālināmies bailēs par tā atraisīto nekontrolējamo enerģiju. Turklāt atsevišķās laiktelpas apvieno ne vien atsevišķi vārdi un izteicieni, bet arī kustība un varoņu sinhronās elsas. Aktieriem tuvplānā izdodas radīt acu priekšā notiekoša pārdabiska akta atmosfēru, kad viņi, plikām kājām sazemējušies ar koka dēļu grīdu, pēc sev vien zināmām koordinātām apņēmīgi šaudās pa skatuvi.
Aktieri šajos brīžos ir pieteikti kā koris, kas iemieso vienotību un mērķtiecību, ģērbts vienādās biksēs platām starām un apspīlētiem treniņu krekliem garām piedurknēm zaļganos dabas toņos. Ārpus izdomāto varoņu apdzīvotajām ainām viņi vairāk atgādina avatārus, kuri stāv ārpus laika un telpas un vienlaikus satur visa piedzīvotā un vēl tikai gaidāmā pieredzi. Kā trāpīgi teikts mūka Augusta iekšējās balss diktētā beigu replikā: "Es nezinu, kā esam to uzzinājuši, bet mēs glabājam sevī priekšstatu par laimīgu dzīvi. Un, ja tas glabājas atmiņā, mēs kādreiz jau esam bijuši laimīgi."
Izrādes veidotāji piedāvā ilgtspējīgu dzīves filozofiju. Tā samierinās ar laiku, kāds tas ir, bet nekrīt izmisumā, ja to nespēj izmainīt. Tā arī piedāvā savu atbalsta punktu, par ko jau signalizē nosaukums. Tas ir garīgums racionālajā realitātē, ar to saprotot praksi izkāpt no ikdienas, tas ir, neaizmirst padomāt par to, kā vārdā katrs no mums rīkojas tieši tā un ne citādi. Garīgais ir vieta, kur likties, atbildot uz izrādes varoņu uzdoto jautājumu. Un kāpēc lai tas nebūtu teātris – kā ēka, kā vieta, kā pieredze.
Bez Emmas, kura izstrādā vairākus modernās svētvietas konceptus, ar telpu eksperimentē arī režisors tandēmā ar scenogrāfu Reiniju Acht un videomākslinieku Aivaru Šaicānu. Dzīvā scenogrāfija reāllaikā top skatītāju acu priekšā, savukārt diennakts ritmu iezīmē gaismu mākslinieces Jūlijas Bondarenko darbs. Vienīgie taustāmie rekvizīti ir milzīgs noapaļotas formas priekšmets, kas iemieso akmeni, un daži celmi. Tikmēr zāles kulisēs aktieri darbojas ap spēles telpas miniatūru kopiju, kurā uz mainīgu dabasskatu fona izvieto stāsta svarīgākos elementus – kokus un stirnas figūriņu kā senās Heduannas dievekli un vēlāk Emmas nenotveramo brīvības simbolu. Viņu darbības tiek filmētas un pārraidītas uz telpas sienām. Vienā no efektīgākajam ainām pēc tam, kad Sandijas Dovgānes atveidotā jaunā sieviete noslīkusi saļimst Augusta skavās, maketā ievietotajā akvārijā Agate Marija Bukša kā bezkaislīgs demiurgs pielej ūdeni, kas vizuāli nogremdē citas Sandijas Dovgānes varones Heduannas seno templi, kas iztālēm vīd uz sienas pretī skatītājiem.
Aktieru meistarība
Dažkārt dramaturgiem izsaka komplimentus par spēju notvert šodienas valodu. Bet vai patiesībā nav tā, ka izšķiroša nozīme tomēr ir izpildītāju meistarībai, kas arī senos grieķus un Šekspīru ļauj saklausīt kā tikko rakstītu? Bez uzskatāmiem pierādījumiem aktieri ļauj noticēt jūtām, attiecībām, klusumam starp vārdiem, gaidot vēl nezināmu repliku, uz kuru atbilde nav ierakstīta lugas eksemplārā, bet gan jāizdomā uz vietas.
Var tikai apbrīnot, kā jaunā aktrise Agate Marija Bukša pārņem Emmas karsto pārliecību piešķirt jēgu lietām bez jebkādas garantijas, ka tas izdosies. Sandijas Dovgānes soprāns mistiķes Bingenes Hildegardes dziesmā atklāj notiekošā mītisko dimensiju, kas apņem izrādes konstrukciju. Būtu bezgaumīgs pārspīlējums teikt, ka Uldis Siliņš nospēlē savu labāko lomu, bet aktiera acu un vaibstu spēlei, viņam cenšoties izprast sava varoņa satikto sieviešu dabu, ir vērts sekot līdzi.
Svētvieta varētu būt interesanta arī ekokritiskā perspektīvā. Ne tikai tāpēc, ka tās materialitāte tiek panākta ar minimāliem resursiem, bet galvenokārt tāpēc, ka tā risina neizbēgami mainīgas attiecības starp dabas vidi un cilvēku. Humānā izrāde nenosoda cilvēku, kurš mēdz būt paviršs un pārsteidzīgs, bet paļaujas uz dabu kā uzticamu, vienmēr klātesošu pavadoni.
Iestudējums pieskaras tēmām, kuras ir saistītas ar dzīves jēgas meklējumiem un spriedzi, kas nomāc, cilvēkam nevēloties nodzīvot lieki nevienu likteņa atvēlēto mirkli. Bet tikmēr "pasaule vienkārši gadās" bez prasīšanas, un katra mūsu izdarītā izvēle ir tikai viena no neskaitāmām iespējām, bet arī tā var būt.
SVĒTVIETA
Dirty Deal Teatro 24.IV plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 25