Pēc vakardienas pirmizrādes redzēju Dailes teātra Instagram kontā nopublicētu storiju, kurā viena meitenīte saka: "Man patika čalis ar brillēm, kurš spēlē slikto" – un sāk atdarināt mana tēla kustības. Tas bija tik jauki – sarunā ar KDi atzīst jaunais aktieris Eduards Rediko, kurš režisora Mārtiņa Meiera muzikālajā izrādē bērniem Runcis zābakos atveido Bikibraku. "Pats galvenais, ka bērniem patīk šis iestudējums, – tu jūti, kā viņi skatās un pārdzīvo līdzi," sajūtās dalās jaunais aktieris un piebilst, ka pats nepārtraukti mēģina sevī atrast savu iekšējo bērnu, tāpēc uz skatuves cenšas ārdīties no visas sirds un iedvesmoties no jaunākajiem skatītājiem, kuri starpbrīdī skraida starp rindām kā enerģijas bumbas.
Izrāde ir veidota pēc komponista Jāņa Lūsēna mūzikla Runcis zābakos motīviem, kas pirmo reizi uz skatuves nonāca 80. gadu beigās Rīgas Operetes teātrī. "Melodiski un tembrāli interesantas, tēlainas, bērnu uztverei piemērotas dziesmu un instrumentālās mūzikas lappuses. Šo mūzikas materiālu vieno atsevišķas caurviju intonācijas, kuru kvintesence ir gaišais izrādes melodiskais refrēns," toreiz izdevumā Māksla rakstīja mūzikas kritiķe Inese Lūsiņa. Tagad Jāņa Lūsēna melodijas skan uz Dailes teātra skatuves jaunās un asprātīgās aranžijās Dailes teātra desmitās aktieru studijas jauno skatuves mākslas profesionāļu izpildījumā. Vārds "jauns" ir būtisks atslēgas vārds arī radošajā komandā – tajā ir darbojies jaunais scenogrāfs Emīls Jansons, jaunā horeogrāfe Sintija Skrabe un jaunie dramaturgi Patrīcija M. Keiša un Aleksandrs Barons.
"Piedalīšanās Runcī zābakos man ir ļāvusi atgūt reiz pazaudēto atklātību un rotaļīgumu," par jauniestudējumu Dailes teātrī saka Eduards Rediko. Foto – Marko Rass
Atjautīgi un kopīgi
"Man bija pārsteigums, ka man iedeva sliktā lomu. Pašam šķita, ka varētu būt viens no brāļiem," smejas Eduards un piemetina, ka režisoram Mārtiņam Meieram ir izrādījusies apbrīnojama intuīcija un bijusi skaidra vīzija. Vienlaikus viņš ir ļāvis izpildītājiem interpretēt tēlus pēc saviem ieskatiem. Tā ir bijusi jaunā aktiera iespēja aiziet prom no jaunākā brāļa Meža gulbjos un kautrīgā puiša Lauzto siržu klubā un ielēkt pavisam citā, sev neraksturīgā izpausmē. Bikibraka balss un kustību meklējumos viņš ir skatījies dažādas animācijas filmas, sākot ar ikonisko Kā Grinčs nozaga Ziemassvētkus un beidzot ar Mazo nāriņu.
"Aiz Bikibraka ārienes slēpjas ievainots cilvēks, kurš baidās no apkārtējo viedokļa un nepieņemšanas. Šajā varonī mīt pieredze būt atstumtam, kā rezultātā viņš ir norobežojies no reālās pasaules un radījis savējo, kurā viņš ir valdnieks, bet kurā viņš nav viņš pats," savu personāžu raksturo Eduards un piebilst, ka viņa atveidotais tēls un pārējo konfrontācija ar viņu bērniem atklāj cilvēku dažādības spektru un atziņu par to, ka sarežģītās situācijās var uzvarēt, ja domā atjautīgi un darbojas kopīgi.
Eduards ir saskāries ar cilvēku viedokļu negatīvo ietekmi uz savu pašapziņu pēc piedalīšanās talantu šovā The Voice. Kids Krievijas versijā, kurā sajuties kā bandinieks šaha spēlē un kurā gūto traumatisko pieredzi vēl ir saasinājis viņa balss lūzums. "Es ieslēdzos sevī – staigāju ar kapuci galvā, izvairījos no cilvēkiem un uz septiņiem mēnešiem pārstāju dziedāt," atminas jaunais aktieris.
Tajā laikā Eduards ir sācis domāt par medicīnas studijām un kļūšanu par ķirurgu, tomēr atkarība no skatuves ir atgriezusi viņu pie mūzikas. Eduards ir iestājies Rīgas Doma kora skolā un turpinājis studijas Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza nodaļā. Tad ir sekojis piedāvājums piedalīties Māras Zālītes un Raimonda Paula mūzikla Meža gulbji jauniestudējumā režisora Klāva Meļļa versijā, kuras pirmizrāde notika 2024. gada rudenī – tieši desmit gadu pēc tam, kad Eduards pirmo reizi bija nodziedājis Veco zābaciņu jauno izpildītāju konkursā Nāc sadziedāt. Pēc tam viņš ir pievienojies Dailes teātra desmitajai aktieru studijai no sākuma kā brīvklausītājs un vēlāk jau kā pilntiesīgs dalībnieks. Pašlaik viņš ir trešā kursa students. "Piedalīšanās Runcī zābakos man ir ļāvusi atgūt reiz pazaudēto atklātību un rotaļīgumu. Tā palīdzēja nojaukt iekšējos blokus un nebaidīties izskatīties muļķīgi. Es sāku ticēt sev un ļāvos pilnīgai emocionālajai un ķermeniskajai brīvībai," norāda aktieris.
Pēkšņi gaismā
Lai arī Dailes teātra desmitā aktieru studija tiek organizēta sadarbībā ar Latvijas Mūzikas akadēmiju un akcentu uz muzikālajām izrādēm, Eduards labprāt piedalītos arī dramatiskā teātra iestudējumos. Studiju procesā jaunie skatuves mākslas profesionāļi ir iestudējuši Viljama Šekspīra lugas un Jāņa Ezeriņa noveles un priekšā viņus sagaida Henrika Ibsena darbi. "Nereti es domāju, ka citiem ir izteiktākas aktiermeistarības dotības nekā man, jo es nepārtraukti šaubos par sevi, bet man patīk šis process un pēc pieredzējušāku kolēģu uzslavām sāk šķist, ka arī sanāk," saka Eduards. Viņš uzskata, ka dziedāšana ir vairāk ķermeniska nodarbe, savukārt aktiermeistarība ir vairāk redzeslauka paplašināšanas process – daudz jāskatās, jālasa un jāanalizē, kas notiek ne tikai lugā, bet arī pasaulē.
Mākslinieka nākotnes plānos ir piedalīšanās Eirovīzijas dziesmu konkursa Latvijas nacionālajā atlasē Supernova. "Man ir divējādas sajūtas attiecībā uz šo konkursu ar tajā valdošo haosu un muzikālo vērtību devalvāciju, taču mani piesaista iespēja dziedāt uz tik milzīgas skatuves un pārbaudīt, kā tikt galā ar stresu," stāsta Eduards. Pašlaik viņš gaida atbildi no viena talantu šova Vācijā. Eduards ir pārvarējis pirmās kārtas, kurās savu balsi demonstrējis R. Kelly dziesmā I Believe I Can Fly un Mikas kompozīcijā Grace Kelly. "Tai ir plašs diapazons – augšā lejā, augšā lejā, gluži kā no Bikibraka repertuāra," skaidro Eduards. Dalība talantu šova atlasē ir bijusi satraucoša un vienlaikus motivējoša pieredze: otrās kārtas pieciniekā ir iekļuvuši dalībnieki, kuri pārstāvējuši dažādus žanrus, viens ir bijis rokeris, cits – reperis. "Man ir tik patīkami apzināties, ka mūzikā nav robežu vai definīciju par "labi" un "slikti". Katrs ir atšķirīgs. Tu vari būt tāds, kāds tu esi, un dziedāt ar tādu balsi, kāda tev ir dota. Tā ir tava vērtība, kas ir jāpieņem. Šī pieredze man palīdzēja saprast manas stiprās puses," atklāj jaunais aktieris.
Paralēli aktivitātēm kā izpildītājam Eduards veido tautasdziesmu aranžijas vokālajiem ansambļiem. Viņš sauc sevi par harmoniju cilvēku un raksta pats savas dziesmas, taču pagaidām vēl baidās atklāt savu iekšējo pasauli plašākai publikai. "Man ir divdesmit divi gadi. Es visu laiku sev saku: tu esi vēl jauns un dulls kā mākslinieks un vari izmantot šo laiku eksperimentiem, jo šajā periodā tev piedod kļūdas un nevajag no tām baidīties. Es meklēju izaicinājumus. Pirms dažiem gadiem nevarēju iedomāties, ka stāvēšu uz Dailes teātra skatuves un spēlēšu izrādēs. Nezinu, kādas durvis pavērsies nākamās un kas mani sagaida," uzsver Eduards Rediko, kurš nupat ir saņēmis Lielo mūzikas balvu kategorijā Gada jaunais mākslinieks par Meža gulbjiem, Lauzto siržu klubu, Ziemassvētku koncertu Pēkšņi gaismā, dalību festivālā Rīgas ritmi un Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku noslēguma koncertā Te aust, kurā izpildīja komponista Ulda Marhilēviča dziesmu Seko saviem sapņiem.
"Es saņēmu ziņu par nomināciju Runča zābakos mēģinājumā. No paša rīta. Vēl miegains paskatījos internetā. Nekā nav. Nodomāju, ka esmu izjokots," atceras jaunais aktieris. 2025. gads ir bijis notikumiem bagāts laiks Eduarda dzīvē, un līdz ar Lielās mūzikas balvas saņemšanu viņš ieguvis ne tikai papildu atbildību, bet arī iedvesmu un enerģiju virzīties tālāk.
RUNCIS ZĀBAKOS
Dailes teātrī 1.IV–27.V
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 12–50