Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +8 °C
Daļēji apmācies
Pirmdiena, 17. februāris
Konstance, Donats

Būt tam, kas tu neesi. Izrādes Talantīgais misters Riplijs recenzija

Talantīgais misters Riplijs ir monoloģiska luga un izrāde, viss notiekošais pie skatītājiem nonāk caur Ginta Grāveļa spēlētā titulvaroņa skatpunktu.

Kad teātra kritiķi, šo rindu autori ieskaitot, sezonas sākumā pauda vieglu izbrīnu par plānoto vairāku slavenu filmu sižetu nonākšanu uz teātra skatuves, bija jādzird teātru pretarguments – filmas neviens uz skatuves nepārcels, tiks iestudēts konkrētais literārais pirmavots, ko ar kino vieno tik vien kā nosaukums un sižeta ass. Vai tā būs, vēl pāragri spriest, jo lielākoties viss vēl ir priekšā. Liepājas teātrī drīz gaidāmi Pilnīgi svešinieki un Valmierā – Medisonas apgabala tilti ar saīsinātu nosaukumu Tilti. Dailes teātrī jau krietni iespēlēts Iemīlējies Šekspīrs un tikko pirmizrādi piedzīvojis Talantīgais misters Riplijs. Kāpēc gan ne, tikai, cerams, izrāžu veidotāji apzinās, ka skatītāju gaidas tomēr šādos gadījumos ir zināmu priekšzināšanu ietekmētas.

 

Spēks un vājums

Tieši tādēļ, lai izvairītos no neauglīgiem salīdzinājumiem, pirms došanās uz režisores Lauras Grozas-Ķiberes iestudēto Talantīgo misteru Ripliju Dailes teātra Lielajā zālē apzināti neskatījos nevienu no filmām, kas tapušas pēc amerikāņu rakstnieces Patrīcijas Haismitas romāniem par intriģējošo un sirdsapziņas nenomākto manipulatoru Tomu Ripliju. Tikai pirms izrādes sākuma un starpbrīdī neviļus nācās dzirdēt apkārtsēdošo skatītāju atmiņas par to, cik ļoti viņiem kādā no filmām paticis šis vai tas. Baidos, ka izrādes uztverei šīs atmiņas nepalīdz. Diemžēl neko daudz nepalīdz arī šādu zināšanu trūkums. Gan vienā, gan otrā gadījumā izrādes skatīšanās kļūst par visai nogurdinošu procesu.

Laura Groza-Ķibere videointervijā teātra mājaslapā uzsver, ka nekāda kinoscenārija pārnešana uz skatuves te nenotiks, jo ir iestudēta britu autores Filisas Nādžas luga pēc Patrīcijas Haismitas romāna motīviem. Ne pirmo reizi režisore kādu sev būtisku apsvērumu dēļ izvēlas izmantot adaptētus, lokalizētus vai transformētus dramaturģisko tekstu variantus, kas kvalitātē ievērojami atpaliek no oriģinālā pirmavota. Zīmīgākie piemēri ir Bernarda Pomeransa ļoti shematiskā luga Ziloņcilvēks Deivida Linča ģeniālās filmas Ziloņcilvēks scenārija vietā un Patrika Mārbera mūsdienu britu realitātei adaptētā Augusta Strindberga Jūlijas jaunkundze. Abos gadījumos tie bija formāli it kā laikmetīgāki, bet pēc būtības oriģinālo stāstu sašaurinoši teksti.

Filisas Nādžas luga ir gara un daudzvārdīga, bet tās galvenais spēks un vājums slēpjas apstāklī, ka faktiski darbība risinās Riplija apziņā, pārklājoties laikiem un cilvēkiem un neļaujot nepārprotami nošķirt, kas notiek īstenībā un kas tikai Riplija iztēlē. Tādējādi fokuss no ārējiem notikumiem pārceļas uz galvenā varoņa pieredzi, un šai ziņā Filisas Nādžas un Lauras Grozas-Ķiberes zīmējums sakrīt – Talantīgais misters Riplijs ir monoloģiska luga un izrāde, viss notiekošais pie skatītājiem nonāk caur Ginta Grāveļa spēlētā titulvaroņa skatpunktu. 

 

Lūzera vēlme atriebties

Tomēr vairākos aspektos režisore lugas dotos apstākļus ir mainījusi principiāli. Vispirms jau galvenie varoņi Toms Riplijs un Ričards Grīnlīfs no 25 gadus veciem jaunekļiem pārtapuši Ginta Grāveļa un Andra Buļa vecuma vīriešos ap četrdesmit. To pašu Laura Groza-Ķibere pagājušajā sezonā izdarīja ar Bernāra Marī Koltesa lugu Roberto Zuko Liepājas teātrī, tās dumpīgo 26 gadus veco titulvaroni sērijslepkavu transformējot divdesmit gadu vecākā māksliniekā, kurš neslepkavo, bet performē par nāves tēmu.

Gints Grāvelis pret Riplija lomu izturējies ārkārtīgi atbildīgi, un ir jūtams, cik aktierim šis darbs ir nozīmīgs (kopš Kaligulas (2005) laikiem pirmā tāda mēroga loma uz lielās skatuves!) un kā strādāts, lai trīs stundas koncentrēti noturētu ļoti apvaldīto, introverto, savam skatuviskajam temperamentam netipisko eksistences formu. Tāpēc kopumā pret šo aktierdarbu gribas izturēties ar patiesu cieņu, pat ja ne viscaur sekot varoņa dzīvei ir aizraujoši. Šis Riplijs nav dekadentisks dzīves spēlmanis, bet drīzāk Nikolaja Gogoļa mazo cilvēku gara radinieks – rutīnas, nerealizētu iespēju un neveiksminieka apziņas nomākts.

Diemžēl netop skaidrs, kas izrādē šādu Tomu Ripliju saista ar Ričardu, kuru Andris Bulis spēlē kā visai seklu, pašapmierinātu veiksminieku ar neskaidru nodarbošanos, bet labiem ienākumiem un panākumiem pie sievietēm. Daļa vainas par šo attiecību aptuvenību ir jāuzņemas gan abiem aktieriem, gan režisorei. Lugā ierakstīto homoseksualitātes motīvu Laura Groza-Ķibere izrādē reducējusi līdz minimumam. Palikusi tikai margināla epizode ar Ginta Andžāna stereotipizēti gejisko Silvio, kurš pret Ripliju izrāda kaislīgu padevību, bet atsaucību Ginta Grāveļa varonī īsti negūst.

Jutekliskas saiknes starp Tomu un Ričardu uz skatuves nav, bet tās vietā nav arī nekā būtiski cita. Tik vien kā kompleksu mākta lūzera vēlme atriebties tiem, kas viņam skolā darījuši pāri, cerot piesavināties vienu konkrēto veiksmes komplektu – Ričarda Grīnlīfa naudu, statusu un vārdu. Protams, var taisīt izrādi arī par ko tādu, bet trīs stundas monotonā ritmā uz lielās skatuves tam ir krietni par daudz.

 

Virsūdens realitāte

Vēl viens lugas aspekts, ko režisore ir izvēlējusies konceptuāli nerespektēt, saistās ar otrā plāna tēlu interpretāciju. Filisa Nādža lugas sākumā norāda, ka kopumā esošajām trīspadsmit personām ir vajadzīgi tikai septiņi tēlotāji – izņemot divus galvenos varoņus, pārējie pieci aktieri katrs spēlē vairākas lomas. Piemēram, vienai un tai pašai aktrisei būtu jāspēlē gan Toma tante, gan Ričarda māte; citai – gan Ričarda draudzene, gan nejauši sastapta prostitūta u. tml.

Lugas tēlainībā šis paņēmiens ir pat ļoti iederīgs – realitāte nav absolūta, tā ir pilnībā atkarīga tikai no tā, kā Riplijs to redz. Savukārt izrādē katrā lomā ir cits aktieris – viņi gan ar Ilzes Vītoliņas kostīmu palīdzību (vienāda vai līdzīga piegriezuma un krāsas uzvalki/kostīmi/detaļas) ik pa brīdim tiek mākslīgi unificēti, un rezultātā katrs savu īpašo nozīmi zaudē tik un tā. Mārtiņa Upenieka Redingtons, Toma Veličko Fausto, Jura Bartkeviča Roverini, Jura Jopes Primingers, Ginta Andžāna Silvio izrādes stāstā varētu arī neparādīties, un nekas īpaši nemainītos. Vitas Vārpiņas Emīlija Grīnlīfa un Dārtas Danevičas Sofija dažās epizodēs ir vajadzīgas, lai pildītu noteiktas sižetu virzošas funkcijas. Tikai Ingas Alsiņas-Lasmanes Mārdžai, Laura Subatnieka Fredijam, Olgas Dreģes Dotijai un Jura Žagara Herbertam Grīnlīfam izdodas aizķerties skatītāja apziņā kā reāliem cilvēkiem ar principiālu nozīmi Toma Riplija dzīvē.

Vispārliecinošāk rēgainu apziņas telpu Dailes teātra izrādē atklāj Mārtiņa Vilkārša radītā un gaismu mākslinieka Jevgeņija Vinogradova izgaismotā fascinējošā scenogrāfija, viena no skaistākajām, kāda pēdējos gados redzēta Latvijas teātrī. Pat ja tajā ir jaušama vairāku mākslinieka agrāko darbu atblāzma. Grimstošā Venēcija, kuras virszemes jeb, precīzāk, virsūdens realitāte kustīgā, tumšā, noslēpumainā videopriekškarā burtiski hipnotizē skatītājus pirms izrādes sākuma un starpbrīdī.

Visa izrādes darbība notiek varbūt senā namā, varbūt mākslinieka darbnīcā/galerijā, aiz kuras sienām skalojas un atblāzmo ūdens. Te ir kaut kas no Roberto Zuko augstajām pelēkajām sienām bez logiem, bet ar trepēm, stūriem un durvīm, kas nekur neved; kaut kas no Hedas Gableres neapdzīvotā nama caurvēja un spoguļa; kaut kas no Bīstamo sakaru apsūbējušajiem aizmirstības pārklājiem.

Atmosfēriski Riplijs ir rēgains iestudējums arī tāpēc, ka tajā ir daudz iepriekšējo Lauras Grozas-Ķiberes izrāžu nospiedumu. Iespējams, pat apzinātu. Frankenšteina briļļainie kora puikas ir izauguši lieli un pārtapuši vīru sekstetā ar tenoru Juri Jopi kā priekšdziedātāju, bet gan vieni, gan otri dzied Kārļa Auzāna mūziku galvenā varoņa zemapziņas balsīs. Ginta Grāveļa Toms un Andra Buļa Ričards saķeras liktenīgajā cīņā un Lienes Gravas horeogrāfijā gluži tāpat kā pirms pieciem gadiem Ginta Andžāna Frankenšteins un Daiņa Grūbes Radība, tikai tie senākie bija jaunāki un lokanāki. Un galu galā Toms Riplijs ilgojas pēc tā paša, ko nedabūja Dorians Grejs, – būt tam, kas tu neesi. Bet arī par Dorianu Greju jau viena izrāde ir bijusi.

 

Talantīgais misters Riplijs

Dailes teātrī 11., 26.II, 6.III plkst. 19, 7.III plkst. 18, 17.III plkst. 19

Top komentāri

Paulas Jēger-Freiman rēgs
P
Ja (komerciāla) teātra izrādes vienīgais visiespaidīgākais komponents būtu scenogrāfija, tad tā būtu aizklapēta ciet (noņemta no repertuāra) jau pēc otrās pirmizrādes... Bet nu Dailīte NAV komerciāls teātris, bet gan VALSTS kapitālsabiedrība, tad jau viss kārtībā, ak, cienījamā kundze.
pagāns
p
vai tiešām scenogrāfijas vērtību izrādē nosakā tās skaistums???? izklausās pēc tādas sliktas pašpietiekamības..
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Smiļģa kabinetā viesosies Gundars Āboliņš

Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzeja organizētajā ciklā Sarunas Smiļģa kabinetā šo ceturtdien, 20. februārī, plkst. 18 notiks tikšanās ar Gundaru Āboliņu – laikrakstu Diena inf...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja