Tā kā es biju pārāk skeptiska par Andra Kulberga iespējām nonākt tik tālu ar jaunās valdības izveidi, man jāatzīst sava kļūda, lai gan no argumentiem, kas bija šīs skepses pamatā, es neatsakos. Tāpēc tiešām vēlos dzirdēt jūsu versiju – kas nospēlēja par labu sarežģītam, bet tomēr visai raitam un produktīvam partiju sarunu procesam?
Es to situāciju gluži tā nesaskatīju, jo, ja pieņemam, ka šī Kulberga valdības koalīcija netiek sastādīta, tad – ko radikāli atšķirīgu pēc tam varētu piedāvāt Nacionālā apvienība (NA)? Varbūt vienīgi kādas atsevišķas nianses sarunu taktikā vai ko tamlīdzīgu. Un tad mēs atgrieztos pie Vienotības, kuru droši vien neviens nebūtu gatavs atbalstīt. Tāpēc skepsi, protams, var paust, bet tad jādomā arī par tālākajiem scenārijiem – kādas tad būtu alternatīvas. Tādēļ man jau sākotnēji nebija tādas skepses, ka tur viss būs slikti un viss izgāzīsies.
Taču, ja runājam par pašu procesu, tas man nelikās simtprocentīgi gluds un elegants. Izejas punkts bija tāds: valsts ir briesmās, droni lido, un nav īstais laiks kaut kādai politikas dzīšanai – nepieciešama pragmatiska koalīcija. Bet interesanti ir tas, ka šis pragmatisma naratīvs, kā tagad ir moderni teikt, nevienā mirklī nesamulsināja NA, kura absolūti ideoloģiski motivēti paziņoja, ka ar Progresīvajiem netaisās sadarboties. Un šajā brīdī man šķita, ka te varētu sākties Kulberga valdības nopietnās nedienas, jo tikpat labi arī pārējās partijas varētu teikt: ak, tad viņiem ideoloģijai ir nozīme, nu tad mums arī ir kaut kas ideoloģisks, kam iebilst. Tajā brīdī viss varēja izjukt, bet, kā redzam, līdz šim brīdim tas nav noticis. Es teiktu, ka šo uzdevumu, ja tā to var nosaukt, – izslēgt Progresīvos no topošās valdības – varēja izpildīt elegantāk. Tā elegance varēja izpausties tā, ka Progresīvie turpināja runāt par to, ka nekādas algu apcirpšanas. Es nezinu, vai tieši šajās septiņās dienās turpināja izskanēt tas, ka mums ir jāturpina aizņemties aizvien vairāk un tērēt aizvien vairāk, kas ir viens no tādiem Progresīvo jājamzirdziņiem, pilnīgi dabiska šo kreiso partiju nostāja. Un tas, ko eleganti varēja izdarīt – pateikt, ka mēs neņemam Progresīvos savā pulciņā nevis tāpēc, ka viņi ir Progresīvie jeb ideoloģisku iemeslu dēļ, kā saka nacionāļi, kas nozīmē pamatā stāstu par vērtībām, stambulām utt., bet tāpēc, ka mēs nevēlamies redzēt nākošajā koalīcijā partiju, kas grib vēl vairāk aizņemties, vēl vairāk palielināt parādu un nākotnes maksājumus. Ja jau mēs, sākot veidot valdību, paziņojam, ka gribam būt pragmatiski, nevis ideoloģiski, tad šis būtu simtprocentīgs arguments, kuru arī nevarētu izmantot tie, kas vienā brīdī sarunu procesā varēja pateikt: klau, nacionāļi, tas, ar ko jūs te tagad nodarbojaties, ir klaji ideoloģisks. Tas bija tas elegances trūkums, manuprāt.
Tālāk jau Vienotība paklīrējās, bet viņiem jau arī nebija nekādas lielās manevra iespējas, jo viņi bija tie, kas bija nogāzuši līdzšinējo valdību.
Kāpēc tad nebija iespēju? Es šajā nepilnajā nedēļā tomēr noticēju Apvienotā saraksta (AS) bažām, ka Vienotība var mēģināt uzspēlēt, torpedējot Kulberga valdības izveidi, pēc tam vai nu sastiķējot Ilzes Indriksones (NA) valdību, vai novelkot līdz tam, ka darbu tādā vai citādā formātā līdz vēlēšanām turpina Siliņas tehniskā valdība, lai ko arī tur prezidents neteiktu par pilnvērtīgas darbotiespējīgas valdības izveidošanu. Kulberga nometnē tā reakcija uz JV atsevišķajām, neafišētajām sarunām gan ar ZZS, gan ar NA bija patiesi nervoza un aizdomu pilna. Īpaši vienubrīd bažas, ka JV sastiķējas ar NA un tad izvēlas, kuru vienu pieaicināt – AS vai ZZS, jo JV + NA + ZZS būtu stabilas 55 balsis. Un par NA sarkano līniju pret Progresīvajiem runājot, tieši tā jau no paša sākuma bija tāda liela ēna pār šīs valdības izveidi, jo ļāva JV sajusties neaizstājamiem, bet savukārt Kulbergam sarunās nedeva iespēju pat teorētiski pakaulēties un pabiedēt ar alternatīvām kombinācijām.
Lai kādas tur tās aizmugures kustības nenotiktu, pirmkārt, NA tad būtu nepieciešams skaidrot – kā tad tā, jūs visu šo Saeimu bijāt tik tuvi ar AS, bet tagad ejat kopā ar JV, kas ir iemantojusi ne to labāko reputāciju un vienreiz šīs Saeimas laikā jau jūs ir izmetusi no valdības? Un tagad to visu pārsvītrot par iespēju piecus mēnešus līdz vēlēšanām pabūt valdībā? Nu nezinu… Tas, manuprāt, izklausās vairāk pēc kaut kāda intelektuāla vingrinājuma, nekā pēc kaut kā reāla.
Nu, ar ko gan valdību maiņas gadījumos nodarboties Vecrīgai, ja ne ar intelektuāliem vingrinājumiem?
Ja vēl Vecrīga pati būtu intelektuāla..
Bet par to teorētisko nepieciešamību NA skaidroties, kāpēc tā «uzmestu» AS un «sabloķētos» ar JV, viens sarunvedējs atbildēja, ka ir brīži, kad «politikā tādas lietas neatceras». Tā bija atbilde uz jautājumu, kā AS ar JV tomēr tiktāl spēja nonākt sarunās par spīti tam, ka neviens cits kā AS apgrūtināja Vienotības dzīvi gan ar Kariņa lidojumu skandālu, kas beigās «iesita» arī pa Siliņu, gan ar aplokšņu algu un vēlēšanu IT sistēmas skandālu.
Es domāju, ka šo rūgtumiņu sekas jau mēs tomēr redzam. Es šobrīd varbūt izklausos tā, it kā Kulberga valdība jau būtu apstiprināta Saeimā, bet, ja mēs raugāmies uz šo procesu nevis no kaut kādu Vecrīgas intrigu viedokļa, bet no jēdzīga vai racionāla procesa viedokļa, kura mērķis ir ja ne pilnībā atrisināt, tad mazināt tās problēmas, ar kurām Latvija šobrīd saskaras, tad šī konstrukcija ir salīdzinoši saprotama. Mums ir bijušas valdības, kurās dominēja JV, un mēs zinām, ar ko tas beidzās – ar nepopulāriem Ministru kabineta locekļiem, ar drošības problēmām un vēl sazin ko. Klasiskā situācijā iedarbotos politiskā svārsta princips, bet mūsu politikā ir izveidojies tā, ka Saeimā ir arī frakcijas un individuāli politiķi, ar kuriem sadarbība vairākumam īsti nav pieņemama. Līdz ar to mums tā svārstīšanās notiek šaurākā diapazonā, un izskatās, ka JV politiskā ietekme būtiski samazināsies, lai gan viņi joprojām vēl paliks kaut kādās valdības pozīcijās. Tas ir dabiski, jo kāda ir alternatīva? Palikt opozīcijā un paziņot, ka viņiem viss šis jaunais modelis, kas iezīmējas, nav pieņemams, vai atrast, vai izdomāt par kaut ko apvainoties, panākot, ka jaunā valdība balstās uz Latvija pirmajā vietā balsīm?
Un to tad viņi arī «urbtu» līdz vēlēšanām.
Un otra puse «urbtu» pretī: klausieties, Vienotība, nepietiek ar to, ka jūs «izčakarējāt» valsti, jūs vēl tagad spiežat mūs balstīties uz Šlesera atbalstu, lai izstrēbtu jūsu savārīto. Ārkārtīgi vienkārša konstrukcija, ko Vecrīga, es ceru, saprot.
Vai šis ir tas iemesls, kādēļ JV neriskēja ielaisties ilgākā izspēlē un netorpedēja Kulberga centienus izveidot valdību? Tur jau ir vēl citi interesanti aspekti, piemēram, tas, ko jūs intervijā Dienai šopavasar pravietiski piesaucāt, ka JV ir jālemj par cita līdera, nevis Siliņas nominēšanu par premjera kandidātu, ar ko viņi iet uz Saeimas vēlēšanām. Pagaidām Siliņas ietekme JV ir lielāka, nekā varētu sagaidīt no demisionējušas premjeres. Vienotības politiķi pat neoficiāli neuzdrošinās par to runāt, bet es saprotu, ka tomēr aiz šī lēmuma – iet Kulberga valdībā, pat zaudējot pusi savu ministru amatu, – slēpjas JV cerība restartēties ar jaunu premjera kandidātu. Jo, ļaujot to visu procesu ievilkt un Siliņai, iespējams, cīnoties par alternatīvu, izdevīgāku valdību, JV nebūtu ne iespējas, ne laika nominēt citu vēlēšanu līderi. Trešdien pēc lēmuma iet Kulberga valdībā daži Vienotības ministri esot no frakcijas telpām nākuši pelēkām sejām, saprotot, ka zaudēs amatus, bet acīmredzot uzskatot, ka labāk censties glābties visiem kopā, nekā riskēt uz vēlēšanām iet ar Siliņu.
Un jūs tagad gribat, lai es mierinu Vienotības politiķus ar tām pelēkajām sejām? Kā mēs zinām, katram mākonim ir sudraba maliņa. Un arī tām pelēkajām sejām vai pat svina pelēka negaisa sejām ir sudraba maliņa. Un tā sudraba maliņa ir tāda, ka JV pēkšņi ir radusies iespēja. Vai viņi to izmantos? Tas ir viņu ziņā.
Vēl jau ir jautājums, kādu vietu sev jaunajā valdībā redz Siliņa, kura, kā zināms, demisionēja ar zīmīgiem vārdiem: «Es atkāpjos, bet es neaizeju». Ir dzirdēts gan par Iekšlietu ministriju, gan Ārlietu ministriju, kas rada jautājumus, kas būs ar Bražes kundzi, kura ir divreiz mazāk nepopulāra nekā Siliņa (lai cik jocīgi neizklausītos Vienotības mēģinājumi to pasniegt kā pozitīvu ziņu) un arī viena no iespējamām premjera kandidātēm, gan arī par Aizsardzības ministriju. Vienu no spēka ministrijām grib NA, un aizsardzība interesējot arī AS līderus. Turklāt vēl tas, ka aizsardzības un ārlietu ministrus tomēr saskaņo ar Valsts prezidentu. Sarežģīti.
Tas droši vien ir arī partijas un partijas vadības jautājums, vai viņi ir gatavi turēt Eviku Siliņu publikas acu priekšā un atgādināt par aizgājušiem laikiem. Vai arī spēj šo situāciju kaut kādā veidā nokopt, piemēram, piedāvāt Evikai Siliņai kaut ko, un uzlikt kaut kādus neitrālākus kandidātus. Es domāju, ministru izvēlē arī premjeram ir zināma nozīme. Nav tā, ka vienkārši sadala portfeļus starp partijām un tad nes, ko grib. Tur tomēr notiek zināma koordinācija, un premjeram šajā brīdī ir tiesības celt dibinātus iebildumus pret kaut kādiem kandidātiem. Saprotams, ka tur ir jāņem vērā sarunu biedra tolerances robežas utt., bet nav jau tā, ka jebkas, ko topošajam premjeram atnes, ir jāpieņem.
Par Kulberga spēju noraidīt JV kandidātus es nebūtu tik droša, redzot, cik ļoti AS vēl aizvien baidās, ka JV «nolēks». Kaut vai tas iepriekš nepieredzētais savādais papīrs, ko trešdienas vakarā visi četri topošie partneri parakstīja, apņemoties iet valdībā. Nekā saistoša jau tur nav, tik vien, ka Kulbergs pilī varētu parādīt – «jā, bet viņi bija parakstījušies». Es to pie sevis nosaucu par tādu kā priekšlīgumu, bet man labāk patika viena politiķa salīdzinājums ar uzsaukšanu baznīcā. Bet jautājums ir, vai Evika Siliņa spēs un vispār plāno izkāpt no premjeres kurpēm? Un kā viņi ar Kulbergu spēs sadzīvot vienā valdībā?
Par tiem Vienotības racionālajiem apsvērumiem es jau teicu, savukārt par AS iespējamo trauksmi es domāju, ka tur ir vairāki apsvērumi. Domāju, AS nevēlas un viņiem arī būtu ārkārtīgi neizdevīgi no drīzo vēlēšanu viedokļa, lai Kulbergs ciestu neveiksmi, jo Kulbergs ir viņu virzītais premjera kandidāts uz vēlēšanām. Ja viņš jau tagad izgāžas, tad tas, protams, ir trieciens. Šai kontekstā man būtu licies politiski gudrāk virzīt Māri Kučinski uz šo «pašnāvnieku» valdību, bet Kulbergu virzīt uz vēlēšanām.
Jā, tieši tas, ka prezidents neietekmēja procesu un nominēja līdz šim ar JV izteikti konfrontējošo Kulbergu, nevis Kučinski, kuram valdību sastādīt būtu daudz vieglāk, manī no sākuma radīja aizdomas, vai tikai šis viss nav iestudēts neveiksmei.
Katrā gadījumā arī ar visu to savu haotisko degsmi, ko mēs varējām redzēt Kulberga stāstos, ka tagad mums ir koalīcija no četriem, tad mums ir koalīcija no pieciem, tad atkal mums ir koalīcija no četriem, viņš tomēr ir ticis līdz tam, ka ir konceptuāla vienošanās, ka tomēr būs četras šādas koalīcijas partijas, kas ir nostiprināts tajā, ko jūs nodēvējāt par priekšlīgumu. Es domāju, ka arī Kulbergam personiski tas ir svarīgi, ka kaut kāds progress ir nofiksēts. Šajā priekšlīgumā katrs no partneriem ir iedabūjis iekšā kaut ko savu, kas viņam ir ļoti svarīgs, Vienotība – cilvēktiesības, nacionāļi – imigrāciju, ZZS – bāzes pensiju. Manuprāt, tas ir labs pamatiņš kaut kam tālākam. Tagad atliek vienoties par tādiem «sīkumiem» kā ministriju sadale un konkrētie portfeļu turētāji. Un šajā brīdī Vienotībai jau kļūst grūtāk izlēkt ārā no tā procesa.
Vienkārši nogāzt Saeimā Evikas Siliņas valdību un pēc tam izveidot kaut ko jaunu opozīcijas partijas nealka. Par to, manuprāt, ir diezgan plašs konsenss. Un nealka tāpēc, ka risināmās problēmas bija un vēl joprojām ir lielas. Vienotībai ir ceturtā daļa Saeimas mandātu, un, veidojot kaut kādu pilnīgi alternatīvu konstrukciju bez JV, mēs atgriežamies pie stāsta par valdību ar LPV koalīcijā vai pie mazākuma valdības ar tās balsīm. Šādu konstrukciju ne AS, ne NA nealka. Situācija fundamentāli mainījās brīdī, kad Evika Siliņa pati nogāza savu valdību, izstūma ārā Progresīvos, un valdība bija kritusi, nevis to panāca opozīcija. Un šajā situācijā partijām ir kaut kas jādara, tās var izmantot iespēju kaut kā samazināt Vienotības nosacīto ietekmi, tai skaitā arī publiskajā laukā dabūt plašāku rīcības brīvību. Tas arī notika.
Ja šī valdība tiešām tiks izveidota, tā potenciāli, protams, ir milzīga priekšrocība AS un Kulbergam. Vismaz teorētiska iespēja sevi nodemonstrēt kā alternatīvu tiem vēlētājiem, kas grib uzticamu, eiropeisku, saimniecisku spēku JV vietā. Bet, vai šeit nav arī risks? Kulbergs sevi ir attīstījis kā tipisku opozicionāru, bet priekšvēlēšanu kampaņas izšķirošajos mēnešos viņam būs jāpārorientējas no Vienotības kritiķa par darītāju ar ļoti maz tam atvēlētu laiku. Te arī neaizmirsīsim Siliņas šonedēļ pilī teikto, ka viņa no jaunās valdības partneriem sagaida, lai tie beidz visā vainot Vienotību, citādāk sadarbība nesanāks.
Ja mēs runājam par kampaņošanu, tad, manuprāt, topošā valdība būs tāda «gaisa valdība». Viena lieta ir Latvijas drošība, kur galvenā problēma ir pa gaisu lidojošie droni. Otra problēma ir airBaltic. Treškārt, šī valdība, visticamāk, nolaidīs gaisu atlīdzību fondam un iepirkumu budžetiem. Vēl droši vien būs diezgan daudz gaisa tricināšanas par drošām vēlēšanām, cilvēktiesībām, stambulām un tādām lietām.