Gadumijas brīvdienu laikā, šķiet, arī politiķi ļāvās atelpai un pērn jau ierastie politiskie strīdi, tostarp koalīcijas partneru starpā, bija pieklusuši. Taču pirmās darba nedēļas šajā gadā rāda, ka domstarpības koalīcijā nekur nav pazudušas. Kāda, jūsuprāt, ir kopējā aina šajā ziņā? Nu jau esam iesoļojuši vēlēšanu gadā – vai sagaidīsim ne tādus brīnumus vien, kā piedzīvojām pērn?
Es teiktu, ka vēlēšanu kampaņa īstenībā sākās jau kaut kad ap Jāņiem un faktiski gada otrā puse diezgan izteikti pagāja koalīcijas partneru savstarpējās rīvēšanās zīmē, kas brīžiem bija pat varbūt kaut kas vairāk par rīvēšanos. Arī pēc tam, kad tika pieņemts valsts budžets, ko visi gaidīja kā tādu lielo atpestīšanu, ka visas domstarpības būs atrisinātas, tas tomēr nenotika, un tam, domāju, ir dibināti iemesli, jo tās partiju fundamentālās, arī ideoloģiskās, pretrunas jau nekur nav pazudušas. Līdz ar to arī tie deviņi mēneši, kas tagad ir atlikuši līdz Saeimas vēlēšanām, visticamāk, paies tieši tādā pašā veidā, jo es neredzu, ka ir patiesa vēlme šo valdību nogāzt.
Šonedēļ valdības partneri, jāsaka, tiešām aktīvi atsāka savstarpējo pārmetumu retoriku. Piemēram, ZZS izplatīja publiskus pārmetumus Progresīvajiem, tostarp viņu satiksmes ministram Atim Švinkam, par nespēju laikus atrisināt pasažieru pārvadājumu problemātiku, īpaši akcentējot reģionu iedzīvotāju satraukumu. Tātad savstarpējā pārmetumu retorika turpinās.
Ja mēs runājam par šo konkrēto epizodi – tur ir tādi nosacīti divi līmeņi. Viens līmenis ir – savstarpēji kritizēt vienam otru – kurš par sabiedrisko transportu, kurš par mežiem –, un mēs varam tikai minēt, kas vēl uz priekšu būs. Bet otrs, protams, ir ZZS mērķauditorija – viņu vēlētāju pamatbāze ir reģionos – lauku apvidos vai ārpus valstspilsētām. Līdz ar to viņiem tā ir ne tikai tāda vienkārši kašķēšanās, bet tur, protams, ir arī ļoti nozīmīgas viņu vēlētāju intereses, un saprotams, ka viņiem [ZZS] jācenšas parādīt, ka viņi kaut ko dara savu atbalstītāju labā.
Manuprāt, interesanta nianse ir arī tas, ka šajās dienās parādījās trīs viedokļi no koalīcijas partneriem attiecībā uz dalības karteļos kriminalizāciju, kur Jaunā Vienotība un arī Progresīvie pauda, ka vēlas šo jautājumu, kas iepriekš tika iepauzēts, atkal aktualizēt, kamēr ZZS pauda diezgan skaidru viedokli, ka neatbalsta kriminālatbildības noteikšanu uzņēmumu darbiniekiem par aizliegtu tirgus vienošanos slēgšanu. ZZS pārstāvis Harijs Rokpelnis aģentūrai LETA šajā kontekstā norādīja, ka ar Ekonomikas ministrijas aizvadītajā vasarā izstrādātajiem grozījumiem Konkurences likumā esot pietiekami, lai «sakārtotu daudzus likuma robus, lai nodrošinātu tiesisku pieeju un adekvātu sodu sistēmu kārtības pārkāpējiem». Tas būtībā arī ir tāds diezgan svarīgs jautājums, kurā iezīmējas krasas viedokļu atšķirības koalīcijā.
Interesanti, protams, būtu iepazīties ar ZZS detalizētu motivāciju, jo šis jautājums jau neradās tāpat. Tam visam apakšā ir Augstākās tiesas spriedums, un no tā arī izriet jautājums – kā tad mēs varam tos karteļus apkarot. Taču neiedziļināšos šobrīd šī sprieduma niansēs. Šobrīd šis jautājums ir izlauzies ārā, un šajā ziņā no publiskās komunikācijas viedokļa ZZS nosacīti nostājas šo kartelistu pusē. Es nespēju iedomāties, ka kaut cik nopietns atbalsts šādai nostājai varētu būt no opozīcijas. Būvnieku lieta šajā kontekstā izgaismojās savā ziņā negaidītā veidā, bet, palasot sociālos medijus par degvielas tirgotājiem, – par to nepārtraukti vērojama sūrošanās, par pārtikas tirgotājiem tas pats. Un šeit īpašs jautājums ir [ZZS ekonomikas ministram] Viktoram Valainim – ar vienu roku mēs tur [konkurences sekmēšanai] cenšamies kaut ko darīt, bet ar otru roku mēs tieši otrādi – rīkojamies pilnīgi pretēji.
Varbūt tā vienkārši ir tāda retorika, lai paturpinātu domstarpības koalīcijā...
Nu nevajag jau vienmēr pašmērķīgi nostāties kaut kādā pozā. Vajag arī drusku lietot veselo saprātu.
Turpinot par mieru vai nemieru koalīcijā – Vienotības pārstāve tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere aizvakar pauda pārliecību, ka koalīcija nostrādās līdz nākamās Saeimas beigām un ka domstarpības pastāv, bet tās neapdraud koalīciju. Taču vakar premjere Evika Siliņa (JV) publiski pauda, manuprāt, diezgan tiešu pārmetumu Progresīvo virzienā saistībā ar bēdīgi slaveno Rail Baltica projekta tilta balstu Daugavā – ka par šo visu kādam būtu jāuzņemas atbildība. Kā mēs zinām, šobrīd satiksmes ministra amatu ieņem Progresīvo pārstāvis Atis Švinka, bet pirms tam – viņa partijas biedrs Kaspars Briškens, kura uzvārds nereti tiek sasaistīts ar šo tilta balstu... Man tomēr šķiet, ka premjeres izteikumi ir diezgan tieši uztverami kā pārmetums konkrētiem cilvēkiem. Varbūt premjere dod kādus signālus saviem koalīcijas partneriem?
Domāju, ka tas viens nabaga balsts, kurš jau ir folklorizējies Briškena vārdā, patiesībā ir pilnīgs sīkums – aizbrauciet līdz lidostai, kur ikdienā droši vien mazāk cilvēku apgrozās, bet tur ir daudz pāļu un ne tikai pāļi, un tur var būt daudz vairāk jautājumu. Līdz ar to domāju, ka no Siliņas puses tā ir tāda tukša priekšvēlēšanu runāšana. Ja kāds grib kādam prasīt atbildību vai ko tamlīdzīgu, priekš tā ir kompetentās iestādes – tas ir viens. Otrs – ir parlamentārās izmeklēšanas komisija ar savu ziņojumu, kurā tie personāži ir uzskaitīti. Var piekrist vai nepiekrist komisijas secinājumiem, bet nu tas ir kaut kāds atspēriena punkts. Es tagad nespēju iedomāties, ka jebkurš politiķis, kreklu uz krūtīm plēšot, teiks: «Es, es esmu tas vainīgais...» Tāda pilnīgi infantila frāze, ka kādam ir jāuzņemas atbildība... Neviens neuzņemsies – tātad tā atbildība no kāda ir jāpaprasa.
Atminoties pēdējos publiskotos reitingus, ar kuriem vieni politiskie spēki plaši dalījās un lepojās, bet citi acīmredzot vienkārši konstatēja un varbūt izdarīja kādus secinājumus, – cik droši un pārliecināti šajā Saeimā esošo partiju pārstāvji var būt, ka patlaban zināmie reitingi var būt reāls pamats cerībai, ka vēlētājs rudenī varētu līdzīgi domāt un attiecīgi aiziet uz vēlēšanām un nobalsot?
Līdz tai balsošanas dienai vēl ir tāls ceļš ejams, tur vēl būs pietiekami daudz visādu pavērsienu. Mēs jau te redzējām, ka burtiski divu nedēļu laikā [režisors Alvis] Hermanis izstājās no spēles, tad atkal iestājās spēlē... Mēs vēl nezinām, cik reižu viņš vēl iestāsies un izstāsies un kādi vēl citi personāži kaut ko darīs. Līdz ar to es šobrīd negribētu izteikt kaut kādas prognozes par politisko spēku sadalījumu [nākamajā Saeimā], jo skaidrs, ka situācijā, kad valdība ir nepopulāra un apkārt ir nemierīgi ūdeņi, tie pavērsieni var notikt. Un, ja mēs te sāktu zīmēt kaut kādus atvasinājumus no aptauju rezultātiem – viena partija saņems, piemēram, 16%, otra saņems 3% – tas izskatās ar tādu milzīgu atrāvienu, bet padomāsim tādu vēsu prātu... Faktiski mēs runājam par to, ka daudzām partijām – sešām, septiņām – ir līdzīgs atbalsts, starp 5 un 10 procentiem – tas nav 25 un 10, tie daži procenti var pamainīties salīdzinoši vienkārši, īpaši ņemot vērā, ka tā vēlētāju lojalitāte partijām nav augsta, viņi samērā viegli var nomainīt savus favorītus. Es domāju, ka ir ļoti daudz iespēju šajā laikā cīnīties un pārliecināt sabiedrību par to, ka mums ir tas labākais piedāvājums, mums ir kompetentākie cilvēki.
Vai šobrīd varam vispār nojaust, ar kādiem solījumiem, ar kādām programmām partijas varētu nākt pie vēlētāja, lai iekļūtu nākamajā Saeimā? Vai šobrīd ir iespējams uzzīmēt nosacītu bildi, kāds tad būs tās sacensības saturs par vēlētāju labvēlību? Patlaban īsti nav skaidrs, kādi varētu būt virzieni, par ko partijas vēlētājiem sniegs solījumus...
Domāju, ka tā shēma ir diezgan garlaicīga. Opozicionāri un jaunpienācēji saka – viss ir slikti, valdība ir darbojusies neapmierinoši un, tā teikt, ir bijis tik daudz iespēju, bet nekas nav izdarīts, viss ir sabojāts un iespējas ir palaistas garām. Savukārt valdošā koalīcija stāstīs, cik daudz ir visādu sasniegumu un ka tai ir ārkārtīgi daudz brīnišķīgu ieceru. Tā īsā shēma būs tieši tāda. Protams, pa vidu koalīcijas partneri vēl centīsies uzkraut atbildību par kādām neizdarītām lietām viens otram, tā kā mēs jau tagad vērojam – tad tur ne tādi mežu ziņojumi, tad tur ne tādi pāļi... Līdz ar to vēlētājiem kopā ar medijiem būs jāmēģina saprast, kā tad tur īsti ir, un jāpieņem lēmums.
Cik lielā mērā kā tēma priekšvēlēšanu kampaņās varētu dominēt Stambulas konvencija? Pēc būtības patlaban šis karstais kartupelis līdz vēlēšanām ir pamests zem paklājiņa – būtībā nākamajai Saeimai. Punkta nav, bet daudzpunkte ir ielikta. Bet – vai šis jautājums var kļūt par būtisku kampaņu sastāvdaļu, jo ir gan konvencijas atbalstītāji, gan pretinieki.
Domāju, ka partijas ir izdarījušas (turklāt no abām pusēm) visu, lai šis būtu kampaņas elements. To akcentēs Progresīvie un droši vien arī Vienotība, it īpaši Progresīvie, jo tas faktiski ir viņu identitātei ļoti būtisks jautājums, viņu atbalstītājiem tas ir svarīgs jautājums, un viņi, protams, to izmantos, lai vairotu kaut kādas bailes un apdraudējuma sajūtu sabiedrībā un uz tā bāzes mobilizētu savus atbalstītājus.
Cik lielā mērā pašreizējās opozīcijas partijas varētu šo tēmu izmantot savās kampaņās?
Nu kā, Ainārs Šlesers [partija Latvija pirmajā vietā (LPV)], protams, to izmantos, jo viņš bija tas, kurš faktiski šo karogu pacēla. Kurpretī pārējiem ir drusku kaunīga tā situācija... Kaut ko viņi tur taisījās darīt, kaut kādu pusceļu viņi nogāja, bet līdz galam tomēr viņi neaizgāja. Līdz ar to daudzi cilvēki, kas atbalstīja šīs labējās partijas [Apvienoto sarakstu un Nacionālo apvienību], novērsās no viņiem, un tas jau bija redzams arī tajās aptaujās, kas ap novembri un decembri tika veiktas. Tā ka viņiem šis nav ārkārtīgi izdevīgs jautājums, jo tas tikai atgādinās par šo partiju neizlēmību.
Pieminējāt Hermani – vispirms radās Kustība bez partijām, tad kā versija parādījās cits politiskais veidojums... Šobrīd gan nav ska.
idrs, kāda tālāka aktivitāte būs vai nebūs... Bet cik lielā mērā pašreiz Saeimā esošo partiju pozīcijas vispār varētu ietekmēt kāds jauns politiskais spēks, tostarp kontekstā ar ieceri virzīt ideju par vēlēšanu sistēmas izmaiņām? Vai tas kaut kādā mērā varētu ietekmēt vēlētāju izvēli?
Jā, noteikti! Tur uzreiz parādās jauns spēlētājs, jaunas iespējas, un mazāk apmierinātie, mazāk lojālie [vēlētāji] var vienkārši aizplūst uz turieni. Tā ka tas neapšaubāmi var ietekmēt vēlēšanu rezultātus, un, tā kā līdzdalība [vēlētāju aktivitāte] droši vien jau nebūs ārkārtīgi augsta, protams, katrs vēlētājs ir ļoti svarīgs.
Mēs katrās vēlēšanās izdarām secinājumu par to, kāds tad ir tas kopējais vēlētāju skaits, kuri vispār ir aizgājuši uz vēlēšanu iecirkņiem, un ierasti tas tomēr ir salīdzinoši neliels. Skatoties uz pašreizējiem politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem Latvijā un globālajiem notikumiem, kā arī nupat mūsu pārrunātajiem potenciālajiem jaunajiem politiskajiem spēkiem, – vai vēlēšanās piedalījušos skaits varētu palielināties vai tomēr jārēķinās, ka šī aktivitāte ir tāda, kāda nu ir, un nav iemesla cerībām, ka varētu palielināties to pilsoņu skaits, kuri dosies pie vēlēšanu urnām?
Man nešķiet, ka varētu būt kāds milzīgs uzrāviens uz augšu, jo pamatā tā lejupejošā tendence tikai 2022. gadā nomainījās [pretējā virzienā], jo visu laiku gāja uz leju, – toreiz bija četru procentpunktu pieaugums. Vai mums ir iemesls domāt, ka tagad būs tālāks kāpums uz augšu? Grūti iedomāties. Ja vien šie jaunie spēki nepārliecina, ka vajag iet [uz vēlēšanām], ka viņi faktiski piesaista kaut kādus jaunus segmentus, kuri pirms tam nav piedalījušies vai kādu ilgāku laiku nav piedalījušies [vēlēšanās].
Savukārt, ja pieturamies pie hipotēzes, ka kopējais vēlētāju skaits īpaši nepalielināsies, – tas nozīmē, ka līdz ar jauna spēlētāja parādīšanos sacensībā par iekļūšanu Saeimā faktiski jārēķinās ar esošo aktīvo vēlētāju balsu pārdali starp politiskajiem konkurentiem... Tātad pašreiz Saeimā ievēlētajiem jārēķinās, ka var mainīties pārstāvniecības proporcija parlamentā.
Jā, protams. Vienkārši notiks vietu pārdale.
Protams, nevar vienā kausā likt LPV un Stabilitātei!, bet tomēr gribu pajautāt – cik aktīva cīņa par vēlētāju balsīm varētu notikt starp LPV, Stabilitātei! un Saskaņu, kas nupat paudusi apņēmību šoruden vēlēšanās pacīnīties par iekļūšanu parlamentā.
Es domāju, ka Stabilitātei! savas labākās dienas jau ir piedzīvojusi. Visticamāk, tur nekāds spožais turpinājums nav gaidāms, droši vien, ja tur ir kas jāgaida, tad jāgaida, kad drošības dienesti izvirzīs vai neizvirzīs kādas apsūdzības [Stabilitātei! līderim Aleksejam] Rosļikovam, un tajā brīdī pilnīgi noteikti tas pasākums ir beidzies.
Drīzāk ir jāskatās uz Suverēno varu – domāju, ka viņi mēģinās paņemt to Rosļikova vēlētāju, bet droši vien [Rēzeknes mērs Aleksandrs] Bartaševičs mēģinās piesaistīt Rēzeknes cilvēkus LPV. Tad nav skaidrs, ko darīs [Daugavpils mērs Andrejs] Elksniņš – kāda ir viņa izvēle. Un, protams, Saskaņa, kas visnotaļ pretendēs uz to savu tradicionālo, mēreno vēlētāju, proti, Saskaņa vienmēr sevi ir pozicionējusi kā mērenu alternatīvu, kā tas ir praksē bijis, tas ir cits jautājums. Bet ir svarīgi, ka viņu iecere tāda ir bijusi.