Šonedēļ – 21. aprīlī – kļuvāt par tehnoloģiju uzņēmuma RIX Technologies direktoru. No jūsu biogrāfijas redzams, ka esat ar lielu pieredzi IT jomā. Kas bija šī lēmuma pamatā no abām pusēm – gan uzņēmumam, gan jums pašam?
Ja atskatos uz savu nu jau vairāk nekā 30 gadu pieredzi, lielākā daļa no tās bijusi saistīta ar starptautisko biznesa vidi un globālām kompānijām, tostarp ar biznesa attīstību ārpus Latvijas vai darbu starptautisku kompāniju labā. Šo pieredzi es varētu apkopot trijos lielos blokos. Pirmais – pieredze darbā ar globālām kompānijām, proti, izprast, kā veidojas panākumi, kā mazi uzņēmumi izaug līdz lielu kompāniju mērogiem un kāpēc tas lielais spēj vairāk nekā mazais. Šajā vidē es pavadīju gandrīz 20 gadus – gan Latvijā, gan Centrālāzijā, gan Eiropā. Protams, kad tu nostrādā tik ilgu laiku starptautiskā kompānijā, pierodi pie tās drošības, ko tas siltumnīcas efekts iedod, bet gribas pārbaudīt iegūtās prasmes un zināšanas. Tad nāca nākamais posms vai pieredzes skola – vai, pārņemot nelielu vietēja mēroga uzņēmumu, iespējams noteiktā laikā to attīstīt par reģionālu kompāniju ar 100 miljonu eiro apgrozījumu. Šo ceļu sāku ap 2014. gadu, kļūstot par uzņēmuma Squalio (pirms tam DPA) vadītāju. Mēs atvērām pārstāvniecības 10 valstīs, bet aktīvi darbojāmies krietni vairāk nekā 10 valstīs, tā bija atkal jauna pieredze – kā uzņēmumam ar galveno biroju Rīgā pārvaldīt dažādas valodas, dažādas kultūras, dažādas biznesa tradīcijas un piedevām to visu izveidot veiksmīgu, konkurētspējīgu un pelnošu. Mēs kļuvām par respektablu un spēcīgu reģionālo spēlētāju, kas tika ļoti augstu novērtēts arī starptautisko ražotāju aprindās, piemēram, Microsoft, Google un tamlīdzīgi. Tajā pašā laikā zināms, ka pret lielajiem globālajiem milžiem tā cīņa nav vienkārša, dažādu ražotāju mudināti, mēs iekļāvāmies globālas kompānijas struktūrā. Līdz ar to guvām pieredzi, kā reģionālu kompāniju veiksmīgi izaudzēt pietiekami lielu un pārdot globālam milzim. Pēc tam jau šis globālais milzis devās uz Londonas un Ņujorkas biržām, kas arī deva unikālu pieredzi un sapratni, kā veidojas globālie biznesi un to kultūra, tostarp par to tapšanas procesu, investīciju piesaistīšanu publiskajos kapitāla tirgos, sarunām ar potenciālajiem lielajiem investoriem.
Savukārt trešais bloks ir ambīcijas vai vēlme paveikt ko nozīmīgu. Manā, ja tā var definēt, ideju un kompāniju mazdārziņā sēklas netiek iesētas vienā laikā, bet periodiski, lai būtu iespēja tās realizēt pakāpeniski. Tādēļ, noslēdzoties investīciju piesaistes pieredzes posmam publiskajos tirgos, likumsakarīgi pienāca brīdis, kad vairāki manā portfelī esošie jaunuzņēmumi sāka pieprasīt manu iesaisti. Attiecīgi arvien aktīvāk iesaistījos to ikdienas darbībā, tostarp partneru un klientu attiecību vadībā. Un tajā brīdī arī bija doma, ka es savu potenciālu varu ieguldīt RIX Technologies, kuru gan par jaunuzņēmumu nosaukt vairs nevar, bet kurš līdz šim ir pārsvarā koncentrējies uz Latvijas tirgu, taču tā kompetences un produkti ir pasaules līmenī. Turklāt šobrīd, kad mākslīgais intelekts (MI) un ģeopolitika būtiski maina veidu, kā tu strādā, ko dari, un pat maina aktualitātes. Piemēram, senas ieroču ražošanas kompānijas vairs nav tik aktuālas kā, piemēram, Īlona Maska jaunuzņēmumi. Viss ļoti strauji un pamatīgi mainās. Mazie uzņēmumi savā ziņā ir nokļuvuši uz vienas līnijas ar lielajiem milžiem. Būtībā dažu pēdējo nedēļu notikumi manu izvēli ir paātrinājuši. Nebija gluži plānots, ka tūlīt un šodien lēkt iekšā uzņēmuma vadībā, bet kādu nākamo divu triju mēnešu laikā, kad būšu pilnībā noslēdzis iesāktās idejas un projektus citos uzņēmumos, bet dzīve diktē savu scenāriju.
Pieminējāt straujās pārmaiņas nozarē, tostarp MI pieaugošo nozīmi. Jūsuprāt, kādi ir galvenie tehnoloģiju attīstības izaicinājumi nākotnē? Nozares profesionāļi akcentē, ka MI nozīmi un ietekmi uz teju visam nozarēm nākotnē nav iespējams pārvērtēt.
Pasaule ir dinamiska, un aizvien aktuāls ir vecais labais teiciens, ka rītdienas kaujas plānu tu nevari būvēt uz vakardienas kara pieredzes, taču šobrīd tas viss notiek daudz straujāk, pateicoties tehnoloģijām, informācijas apritei un dinamikai. Lielākā problēma šajā skrējienā ir tā, ka cilvēks tam visam tik veiksmīgi netiek līdzi, jo nav tā «būvēts», jo empātija ar intelektu tomēr karo savā starpā un cenšas nedaudz piebremzēt tempu. Ātrums un īpaši informācijas daudzums, kas ir uzkrāts daudzu desmitu gadu laikā, ir nonācis pielietojumā, jo esam atraduši veidu, kā piekļūt tai informācijai, kas ir uzkrāta un glabājusies – gan medicīnā, gan izglītībā, gan loģistikā, gan citās jomās –, un pēkšņi ar dažādiem laika gaitā uzkrātiem datiem ir iespēja veidot visdažādākos nākotnes attīstības modeļus, eksperimentēt. Procesu ātrums ir milzīgs, un cilvēks bieži vien nespēj tajā piedalīties. Tāpēc vislielākais izaicinājums, par ko jautājāt, ir tieši saistīts ar jauno pieeju, jauno pieredžu mākslīgā intelekta adopciju. Un patiesībā šajā jomā tā ir milzīgākā problēma, jo, kā zinām, no aptuveni 470 miljoniem Microsoft Office 365 lietotāju Copilot adopciju lieto aptuveni 3–4%, kas skaidri parāda to, ka ne jau tehnoloģija ir slikta. Pēc savas pieredzes varu teikt – tehnoloģija ar katru dienu kļūst aizvien jaudīgāka, protams, joprojām tā pieļauj kļūdas kā jebkurš cilvēka roku darbs, un tas joprojām ir jāpārbauda, bet tā produktivitāte, kādu šie rīki ļauj sasniegt, ir milzīga. Lielākā problēma ir tā, ka cilvēks netiek līdzi – varbūt nepietiekama gribasspēka vai vēlmes, bet, visticamāk, nepietiekamu prasmju dēļ. Un it sevišķi šīm prasmēm ir jābūt industriju virzītām, jo katrā industrijā šo tehnoloģiju, īpaši, ja runājam par MI, pielieto savādāk, un var pastāvēt līdz pat desmit dažādiem pielietojuma veidiem, sākot no mums ikdienā pierastā sarunveidīgā MI līdz pat visam, kas saistīts ar datiem, grafikiem, specifiskām industriju niansēm un visu pārējo. Līdz ar to šis viss minētais ir vienlaicīgi gan liels izaicinājums, bet, ja skatāmies uz ģeopolitiku un starpvalstu vai kompāniju savstarpējo konkurenci, gan arī iespēja, un es rekomendēju šīs iespējas nevienai kompānijai un valstij, īpaši Latvijai, nepalaist garām. Es esmu latvietis, pirmās no rīta skatos ziņas par Latviju un jūtu līdzi Latvijas sportistiem, lai kur es arī būtu, arī šobrīd neesmu Latvijā, tāpēc uzskatu, ka šis brīdis ir ļoti svarīgs, tas ir jāizmanto. Un šī ir arī viena no manām uguntiņām, ko atkal esmu sajutis, – hei, šobrīd ir mirklis, kad mazas valstis, mazi uzņēmumi var nospēlēt lielu lomu. No pieredzes, darbojoties dažādās Eiropas pilsētās – vai tā ir Berlīne, Vīne, Leipciga –, manuprāt, Latvijai ir milzīga iespēja šobrīd, jo mēs esam uz vienas kārtējās starta līnijas ar visiem pārējiem. Pavadot laiku Austrijā, Vācijā un citur, es redzu, ka viņi nav ne kripatiņu priekšā, – es aizeju pie daktera uz vizīti, viņš pēc rentgena uzņēmuma iet uz citu telpu, kaut gan viņam uz galda ir dators, es runāju ar Austrijas juristiem, un viņi klausās manī kā tādā neizprotamā tēlā, kad viņiem stāstu un rādu, kā es parakstu dokumentus ar elektronisko parakstu, bet viņiem pat nav ID kartes ar čipu, lai varētu izmantot šādu iespēju, viņiem ir tikai pase. Un tad tu saproti – mums tas tramplīns ir tik liels, kuru paši visu laiku mēģinām iztēlot kā maziņu... Bet patiesībā šajā jomā mēs esam teju daudzus gadus priekšā virknei Eiropas valstu. Tas gan nenozīmē, ka šīs valstis sasparojoties nevarēs mūs noķert, bet man ir lepnums par mūsu sasniegumiem. Līdz ar to pie mūsu jau sasniegtajiem panākumiem tehnoloģijās mums ir jāņem klāt ļoti svarīgs un pieprasīts virziens, kas ir MI. Vienmēr esmu uzteicis politiķus, kuri spēj skaļi paust šos mērķus, taču tajā pašā laikā vienmēr pastāv jautājums – kā tos sasniegt? Un šajā ziņā esmu salicis savu personīgo ceļakarti, saistībā ar kuru – cerot uz kopīgu atbalstu no citiem – mēs varētu iet uz priekšu. Tas lielākais virziens, kur mēs noteikti jau šodien varam spēlēt nozīmīgu lomu, ir – Latvija kā datu valsts. Un tas jau ir pierādījies vairākos projektos, piemēram, ir tā saucamais precīzās medicīnas projekts, kur notiek lielas sadarbības jau vairāku gadu garumā tieši medicīnas datu jautājumos. Un kāpēc tādi lieli uzņēmumi kā Roche un citi nāk ar mums runāt – tāpēc, ka mums nav pārregulēta vide, bet vienlaikus ir pieejami gudri prāti, kas viņiem ir ļoti nepieciešami, jo viņiem ir gan datu, gan talantu vakuums, tāpēc šī sadarbība ir ļoti nepieciešama. Respektīvi, atvērto datu kopas, vienotā datu infrastruktūra ir tās, ar ko mēs varam iet kā sadarbības partneri starptautiskajā tirgū. Tas viss jau mums ir, tikai jāspēj prast pareizi to visu pārvaldīt un piedāvāt šo pakalpojumu citiem. Un, pamatojoties uz šo, mums ir rezervēta brīva vieta uz «kuģa» un mēs varam nospēlēt būtisku lomu Baltijā, veidojot, piemēram, datu mākoņus kopā ar abām kaimiņvalstīm, vienlaikus pildot sava veida līdera lomu. Un tas ir svarīgi, jo simbolismam ir liela nozīme, un tas, kurš to pirmo vietu ieņem, tiek pamanīts arī starptautiski kā līderis, ar kuru tiek runāts par sadarbību.
Sakarā ar MI nozīmi saistītiem Latvijas panākumiem starptautiskajā arēnā man sanācis daudz runāt ar IT jomas privātā sektora pārstāvjiem, no kuriem gana daudzi spiesti atzīt, ka, neskatoties uz valsts, tostarp politiķu, publiski definēto, ka MI ir mūsu valstiskā prioritāte, tomēr aizvien valsts nav spējusi tā pa īstam definēt mērķus, uz kuriem tiekties šajā jomā. Vai šeit nesaskatāt potenciālu problēmu, ka šo faktoru dēļ arī privātais sektors nespēs pietiekami veiksmīgi definēt un virzīties uz mērķiem, vai tomēr privātie jau izsenis zina, ka ir jārēķinās ar pašu spēkiem, un būs tie, kuri virzīs Latvijas virzību MI jomā?
Vienmēr esmu ticējis salikumam, ka, [divu partneru sadarbības un sinerģijas rezultātā] saskaitot viens plus viens, var sasniegt rezultātu, kas ir būtiski vairāk nekā divi. Šeit mēs varam, protams, teikt, ka vienatnē ir vieglāk visu panākt (un tas vienmēr bijis mūsu Ahileja papēdis), bet tomēr esmu piekritējs tam, ka kopdarbs ir tas, kas ļauj sasniegt to – viens plus viens ir vairāk nekā divi. Valsts iesaistīšanās ir būtiska, jo Latvijas uzņēmumi, kas mums pašiem šķiet gana lieli, piedodiet, priekš tādām kompānijām kā Microsoft vai Google ir ļoti mazi, un šajā mirklī ir ļoti svarīgi, ka valsts ir tā, kas spēj uzrunāt šīs kompānijas un atvērt tās durvis. No savas pieredzes zinu, ka iegūt tikšanos ar top 10 pasaules izmēra kompāniju vadītājiem nav viegli, bet, ja tas tev izdodas, tev durvis ir vaļā. Taču pirms tam ir jāsagatavo patiešām izcils piedāvājums, ko attiecīgi augsti profesionālā līmenī šo globālo kompāniju augstākajai vadībai prezentē valdības pārstāvji.
Taču, runājot par MI attīstību kopumā, nozīmīgs solis ir MI ieviešana mazajā biznesā, jo nereti tieši no mazajiem biznesiem jau arī rodas tās lielās IT kompānijas. Neviens nepiedzimst uzreiz trīsdesmitgadīgs, visi piedzimst maziņi un tad izaug un kļūst par kaut ko. Tāpēc šobrīd, kad mums vēl nav šo lielo kompāniju, mums nevajag sūkstīties par to, tās vienkārši ir jārada un jādod iespēja attīstīties par lielām korporācijām. Svarīgi ir aicināt šos uzņēmējus attīstīties, palīdzēt, sekmēt, stāstīt par tiem publiski, lepoties ar šiem uzņēmumiem un vienlaikus nenosodīt par pieļautajām kļūdām. Visas IT lietas ir cilvēka roku darbs, un kļūdas gadās visiem pasūtītāja vai darbu izpildītāja pusē, no tā nav iespējams izbēgt, taču no kļūdām ir jāmācās, nevis visu laiku jāber sev pelni uz galvas un jākritizē kā neprasmīgus.
Mūsu saruna notiek – es teiktu – savdabīgā brīdī. Jūs 21. aprīlī sākāt pildīt RIX Technologies vadītāja pienākumus, un tieši tajā pašā dienā Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) nāca klajā ar paziņojumu, ka tā ir izbeigusi līgumu ar jums kā vēlēšanu platformas izstrādātāju un tā vietā rosina nodot vēlēšanu sistēmu izstrādi valstij daļēji vai pilnībā piederošajiem uzņēmumiem Latvijas Mobilais telefons, Tet un Latvijas valsts meži. Es neesmu atradis publiskajā informācijas telpā skaidrojumu, kādēļ šāds lēmums pieņemts. Vienīgais arguments, kas redzēts, ir ministra padomnieces paustais aģentūrai LETA, ka šādas izmaiņas tiekot piedāvātas, «lai nodrošinātu Saeimas vēlēšanu norises neapšaubāmu leģitimitāti un izvairītos no iespējamiem reputācijas riskiem». Vai jums un uzņēmumam kopumā valsts, konkrēti – VARAM, ir pateikusi, kas tad ir tas iemesls? Jums kaut ko konkrētu pārmet, tas ir vērtējams kā valsts mēģinājums piedzīvotā IT skandāla dēļ spodrināt savu mundieri? Kas ir noticis?
Es šobrīd negribētu gari izteikties par šo tēmu viena apsvēruma dēļ – tāpat kā jūs, es lielāko daļu informācijas par šo uzzinu no publiskās informācijas, medijiem. Taču labā ziņa priekš manis, ņemot vērā, ka jau daudzus gadus esmu RIX Technologies akcionārs, – vienmēr esmu bijis pārliecināts par to, ko uzņēmums dara. Savas pastāvēšanas laikā šim uzņēmumam ir nulle kavējumu darbu izpildē un nulle sodu par kādu savlaicīgi neizstrādātu, tostarp sarežģītu, sistēmu, pie kurām uzņēmums ir strādājis arī valsts mērogā. Tāpēc man ir pilnīga pārliecība par komandu un tās prasmēm. Un, otrkārt, no sarunām ar vadošajiem uzņēmuma darbiniekiem es saprotu, ka man nav, par ko uztraukties, un es viņiem uzticos, kas bija arī izšķiroši manam lēmumam kļūt par RIX Technologies vadītāju, kas ir svarīgi arī manai reputācijai, šādas vētras laikā pārņemot kuģa vadību. Es teikšu vēl vairāk – runa nav tikai par RIX Technologies, tas ir par IT industrijas un pat arī Latvijas reputāciju.
Jo?
Jo mēs beram pelnus sev uz galvas! Ka mēs šeit kaut ko nevaram, ka mums kaut kas nesanāk un kaut kas tiek nozagts. Bet tajā pašā laikā jau viss tiek balstīts uz spekulācijām un to faktu ir tik maz. Notiek kaut kādas sarunas visu laiku, visi kaut ko zina. Bet, kad es runāju ar cilvēkiem, kas patiešām strādā pie šī projekta un zina nianses, es neredzu nevienu epizodi, kurā parādītos mūsu nespēja piegādāt darbus, – vai tas būtu zināšanu trūkums vai būtu bijusi kāda blēdība. Mēs taču varam visi retrospektīvi attīt atpakaļ notikumus un ieraudzīt, kas tad ir noticis un kādas ir mūsu kompetences, protams, ja mēs vēlamies to darīt. Mēs vienmēr respektējam klienta vēlmes un lēmumus, jo man kā starptautiskā biznesa vides pārstāvim vienmēr ir bijuši divi likumi – pirmais: klientam vienmēr ir taisnība, otrais likums: skaties pirmo likumu. Šajā brīdī tas, ko mēs sakām, – ja klients kaut kādu mums nezināmu apsvērumu dēļ, lai gan pagājušajā nedēļā vēl mēģina runāt par sadarbības uzlabošanu un darba uzdevumu izveidošanu, tomēr pirmdien jau publiski paziņo, ka tālākas sadarbības nebūs, mūsu pirmais aicinājums ir noslēgt šīs attiecības juridiski un saimnieciski pareizi, bez nevajadzīgiem publiskiem paziņojumiem. Iespējams, ir kaut kas, ko mēs nezinām šobrīd, jo īsi pēc paziņojuma klients mums atsūtīja arī vēstuli, ar kuru mēs šobrīd vēl iepazīstamies, lai saprastu argumentus, un sniegsim arī savu atbildi. Vienlaikus, ja kāds mums jautās padomu, kā vajag vai nevajag darīt, mēs neatteiksim, jo mums rūp IT nozare, mūsu valsts un tas, lai visas sistēmas strādā, iespējams, par to neviens mums nesamaksās. Taču gribu uzsvērt – šis nu jau vairs nav naudas jautājums. Tas ir goda jautājums un vienmēr tāds ir bijis, jo mēs zinām šī projekta lielo nozīmi, it sevišķi pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos. Jokot ar piegādi nevar, un to mēs vienmēr esam klientam uzsvēruši rakstiskā veidā – dārgais klient, nespēlējies ar uguni un nejoko.
Mēs respektējam viedokļu dažādību, bet tas, ko lūdzam, ir komunikācija – pasakiet, kas nepatika, kur bija kādas kļūdas. Šobrīd no publiskajā telpā lasāmās informācijas es noprotu, ka galvenais iemesls jeb karstais kartupelis ir reputācijas riski. Vienkārši runājot, ja kāds saka, ka balts ir melns, un saka to desmit reizes, laikam būs grūti kaut ko pateikt pretī.
Bet šajā gadījumā – ja valsts argumentē, ka tā uztraucas par reputācijas riskiem, man kā latvietim parastajam automātiski rodas pārdomas – ja viņi ar šo argumentu pamato līgumattiecību izbeigšanu ar jums, tad es kā uzņēmējs saku – draugi mīļie, jūs ar šo mūsu reputāciju graujat, vienojamies korekti.
Jā, jo tas ir saimnieciskas dabas jautājums, nevajag to politizēt. Ja jums pēkšņi ir radušies argumenti, kāpēc ne, kādēļ no tā taisīt politisku priekšvēlēšanu kampaņu. Tas galīgi nav vajadzīgs, jo tas rada reputācijas problēmas industrijai, uzņēmumiem un valstij kopumā. Te nav nekā tāda, lai no tā taisītu tādu troksni.