Bažas par procesiem ap Ņujorkas Latviešu nama nākotni publiski izskanējušas arī iepriekš – tostarp Austrālijā iznākošajā laikrakstā “Latvietis”, kur 2023. gadā tika publicēta tā dēvētās “Daugavas Vanagu” (DV) trauksmes cēlāju grupas vēstule. Nama pārdošanas jautājums ilgākā laikā izaudzis par plašāku uzticības un pārvaldības problēmu. Iespējams, ka alternatīva, bezpeļņas organizācijas “LV100NY” piedāvātais risinājums biedriem, nemaz nav pienācīgi izskaidrots.
Vieta, kas latviešiem nozīmēja vairāk nekā adresi
Ņujorkas Latviešu namu 1974. gadā iegādājās Ņujorkas DV apvienība. Vairāk nekā piecdesmit gadus tas kalpojis kā sabiedrisks un kultūras atbalsta punkts latviešiem Ņujorkā – vieta, kur notikuši svētku sarīkojumi, piemiņas pasākumi, kopienas tikšanās, kā arī uzņemti viesi no Latvijas. Tā nav bijusi tikai ēka ar telpām, bet viena no vietām, kur latvietība Amerikā bija ne tikai simboliski deklarēta, bet arī ikdienā dzīva.
Gadu gaitā nams ir nodrošinājis naktsmītnes ne tikai tūristiem no Latvijas, bet arī aktieriem, režisoriem, mediju pārstāvjiem un mūziķiem, bērnu, jauniešu un pieaugušo koriem, ansambļiem un deju kolektīviem, žurnālistiem, sportistiem, DV un latviešu apvienību biedriem no citām pavalstīm, Amerikas latviešu jauniešiem, kuriem pārlidojums ir caur Ņujorku, kā arī bijis mēģinājumu vieta Ņujorkas korim, dziesmu un deju svētku deju ansambļu mēģinājumu vieta, vietējās un starptautiskās nozīmes novusu turnīru norises vieta. Tāpat nams ir devis patvērumu starptautisko izstāžu dalībniekiem, Baltijas kinofestivāla dalībniekiem u.c. Tas palīdzējis arī atsevišķiem latviešu tūristiem un viņu ģimenēm apceļot Ameriku, piedāvājot pieejamu naktsmītni un iespēju gatavot ēdienu. Nams bijis patvērums arī cilvēkiem, kas nonākuši grūtībās, un vieta, kur seniori var svinēt svētkus un rast atbalstu. Šeit cilvēkiem iepazīstoties ir izveidojušās vismaz piecas jaunas latviešu ģimenes.
Citiem vārdiem – šis nams nav tikai “īpašums”, bet dzīva sociāla infrastruktūra, kas reāli pildījusi tos uzdevumus, kurus diasporas organizācijas sev formāli deklarē: veicināt latviešu kultūru, savstarpējo iepazīšanos, latviešu valodas uzturēšanu un kopienas saliedētību.
Tieši uz šo nozīmi uzsvaru liek Valdis Čirksts, kurš tagad ir viens no bezpeļņas organizācijas “LV100NY” dibinātājiem.
Čirksts uzsver, ka viens no vēsturiskajiem argumentiem par labu šī nama iegādei bija tā spēja pašam sevi uzturēt – ēkā esošās dzīvojamās telpas tika izmantotas izīrēšanai, lai segtu uzturēšanas izmaksas. Tas nozīmē, ka arī mūsdienās nama nākotni var skatīt nevis tikai caur pārdošanas prizmu, bet caur atjaunotu pārvaldības modeli, kas balstās tajā pašā pamatidejā – īpašums palīdz segt pats savas izmaksas un spēj radīt papildus līdzekļus dažādiem latviskās identitātes projektiem.
Pēc Čirksta domām, šis naratīvs ignorē būtisku faktu: esot piedāvāts modelis, kurā Ņujorkas DV nebūtu jāuzņemas nama uzturēšanas finanšu slogs, vienlaikus saglabājot ēkas latvisko funkciju.
Čirksts šo pozīciju formulē vienkārši: jautājums neesot par to, vai kādam jāturpina ciest zaudējumus, bet gan par to, vai tiek gribēts izvērtēt alternatīvu, kurā nams turpinātu kalpot latviešu sabiedrībai. Pēc viņa domām, runa nav par abstraktu “vēsturiskā mantojuma glābšanu”, bet par ļoti praktisku priekšlikumu: ļaut namam turpināt darboties, vienlaikus nodrošinot organizācijai paredzamu ienākumu plūsmu un atbrīvojot to no ikdienas sloga.
Tomēr no valdes puses saņemtā atbilde bijusi kategoriska – “nav vērts par to runāt”, un vēlāk e-pastā: “Tādēļ par CFD (redakcijas piezīme: “Contract for Deed” – pirkuma līgums uz nomaksu) nav vērts runāt.”
Trauksme skanējusi jau agrāk
Sabiedriskajā telpā Čirksta pozīcija nav pirmā, kas vērsusi uzmanību uz notiekošo Ņujorkas nodaļā. Austrālijā iznākošajā Latvietī 2023. gadā publicētajā vēstulē “Daugavas Vanagu” trauksmes cēlāju grupa aprakstīja, viņuprāt, problemātisku varas maiņu Ņujorkas nodaļā un pauda bažas par procesiem, kas var novest pie Latviešu nama zaudēšanas.
Īpaši asi tika kritizēts tas, ka valdes maiņas balsu pārsvars tika nodrošināts ar īsi pirms lēmuma pieņemšanas piesaistītiem jauniem biedriem.
Papildus publiski izskan arī kritika par organizācijas iekšējo pārvaldību – tostarp biedru ar atšķirīgu viedokli izslēgšanu, jaunu biedru pieteikumu noraidīšanu (aptuveni 60 gadījumos), kā arī lēmumu pieņemšanu bez pietiekamas caurskatāmības, neļaujot nodrošināt attālinātu līdzdalību vai dokumentēšanu. Tas rada jautājumu, vai tiek ievēroti statūtos paredzētie principi par plašu biedru līdzdalību būtisku lēmumu pieņemšanā.
Šis fons ir svarīgs, jo tas parāda: runa nav tikai par vienas nevalstiskās organizācijas centieniem apturēt pārdošanu. Jautājumi par procesu, pārvaldības kvalitāti un nama funkcijas nākotni bijuši aktuāli jau pirms “LV100NY” publiskās iesaistes.
Saimniecisks lēmums vai vērtību izvēle
Vienlaikus nevar ignorēt arī otru pozīciju. Viens no skaidrākajiem argumentiem nama pārdošanas atbalstam balstās saimnieciskajā realitātē: īpašuma uzturēšana Ņujorkā ir finansiāli sarežģīta, un būtiskākās izmaksas veido apkure un apdrošināšana, pat ne nodokļi.
Tieši šādu skatījumu pauž socioloģe Ieva Zake. Viņa norāda:
“Uzskatu, ka nama pārdošana ir pilnībā “Daugavas Vanagu” valdes un organizācijas biedru iekšējs lēmums. Nekustamā īpašuma uzturēšana ASV ir ārkārtīgi dārga, īpaši tādās augstu nodokļu vietās kā NY. Ja DV nevar to atļauties, tad ēku jāpārdod. Teorētiskas koncepcijas par trimdas identitāti, kopienas saliedētību un “vēsturisko mantojumu” diemžēl rēķinus nenosegs, un kādam par ēkas uzturēšanu būs jāmaksā.”
Pret šo loģiku Čirksts iebilst, norādot, ka piedāvātais modelis tieši nodrošina ienākumus un neprasa papildu izdevumus no DV organizācijas.
Ne tikai pārdošana, bet arī jautājums par procedūru
Nama nākotnes diskusijā būtisks ir arī pats lēmuma pieņemšanas process. Kritika publiskajā telpā saistīta ne tikai ar iespējamo pārdošanu, bet arī ar veidu, kā līdz šim notikusi iekšējā organizācijas lēmumu pieņemšana. Ja sabiedrībā rodas priekšstats, ka būtiski lēmumi par vēsturisku kopienas īpašumu tiek virzīti šaurā lokā, ar grūti pārbaudāmu pārstāvību un bez plašākas diskusijas, neizbēgami rodas jautājumi par šo lēmumu atbilstību organizācijas virsuzdevumiem. .
No žurnālistikas viedokļa svarīgi ir atzīmēt, ka šie jautājumi tika nosūtīti arī Ņujorkas DV valdei, kā arī organizācijas “Daugavas Vanagi” centrālajai valdei un Pasaules Brīvo latviešu apvienībai. Tomēr līdz publikācijas sagatavošanai viņi savu nostāju laikrakstam nesniedza. Tas savukārt nozīmē, ka publiskajā telpā turpina dominēt citu pušu formulētie jautājumi, kamēr skaidrs, argumentēts skaidrojums no pašas lēmuma pieņēmēju puses iztrūkst.
Tieši šis klusums situāciju padara reputacionāli jutīgāku.
Latvijas valsts – nozīmi atzīst, iejaukties nevar
Komentāri tika lūgti arī Latvijas valsts institūcijām, lai noskaidrotu, vai tās šādu vietu uztver kā daļu no Latvijas kultūras un diasporas infrastruktūras. Atbildes rāda skaidru divējādību: simboliskā nozīme tiek atzīta, taču juridiska iejaukšanās nav iespējama.
Kultūras ministrijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Lita Kokale “Dienai” raksta:
“Kultūras ministrijas rīcībā ir tikai publiski – plašsaziņas medijos – izskanējusī informācija par Latviešu nama Ņujorkā iespējamo pārdošanu. Jānorāda, ka Latviešu nams Ņujorkā tāpat kā citi diasporā izmantotie nekustamie īpašumi nav Kultūras ministrijas pārziņā esošs īpašums un valsts nekādā veidā nevar iejaukties jautājumos, kas saistīti ar privātīpašumu pārvaldīšanu.”
Savukārt Ārlietu ministrijas Preses sekretāre Diāna Eglīte savā atbildē uzsver diasporas centru vērtību: “Ārlietu ministrija augstu vērtē tautiešu ieguldījumu dažādu īpašumu – ēku, kultūras centru, skolu, baznīcu u.c. – veidošanā, saglabāšanā un uzturēšanā daudzu gadu desmitu garumā. Šie centri ir palīdzējuši un joprojām palīdz saglabāt nacionālo identitāti ārpus Latvijas, uzturēt latviešu valodu, tradīcijas, kultūru. Šie centri ir vietas, kas veido un atbalsta kopienas vienotību, tur notiek svētki, koncerti, sanāksmes. Šie centri ļauj iepazīstināt arī mītnes zemes sabiedrību ar latviešu kultūru, dzīvesveidu. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka diasporas īpašumi ir privātu vai juridisku personu īpašumi, nevis Latvijas valsts pārvaldībā esoši īpašumi, tādēļ valsts nevar iejaukties to pārvaldīšanā.”
Šīs atbildes būtībā pasaka divas lietas. Pirmkārt, valsts atzīst, ka diasporas nami, skolas, baznīcas un kultūras centri ir nozīmīgi latviskās identitātes balsti ārpus Latvijas. Otrkārt, brīdī, kad šādu īpašumu nākotne kļūst strīdīga, valstij nav instrumentu, ar kuriem ietekmēt to pārvaldību. Tātad Latviešu nama liktenis praktiski paliek pašas diasporas un organizāciju rokās.
Plašāks jautājums par diasporas nākotni
Ņujorkas Latviešu nama stāsts patiesībā ir jautājums par to, kāda diaspora grib būt nākotnē. Vai tā atsakās no savas fiziskās infrastruktūras, kad tā kļūst pārāk dārga vai sarežģīta, vai tomēr meklē jaunus pārvaldības modeļus, lai saglabātu vietas, kas gadu desmitiem bijušas kopienas pamats?
Valdis Čirksts un viņa pārstāvētā iniciatīva šobrīd cenšas publiski nostiprināt domu, ka latviešu kopienai Ņujorkā vēl nav jāizvēlas starp zaudējumiem un pilnīgu atteikšanos no nama. Viņa pozīcija ir skaidra: ja pastāv modelis, kurā organizācijai nav jācieš finansiāli un nams turpina kalpot latviešiem, tad pārdošana brīvajā tirgū nav neizbēgams liktenis, bet izvēle.
Viņš arī uzsver personisko motivāciju – ikdienā dzīvojot un strādājot ar šo namu, redzot tā nozīmi cilvēku dzīvēs, viņš uzskata par pienākumu iestāties par tā saglabāšanu.
Savukārt skeptiķi, kā rāda Ievai Zakei raksturīgais komentārs, uzskata, ka šādās situācijās galvenajam kritērijam tomēr jābūt praktiskai spējai īpašumu uzturēt, nevis simboliskām nozīmēm. Tieši šī pretruna – starp vietas vēsturisko jēgu un tās saimniecisko nastu – veido visa strīda kodolu.
Kas šeit patiesībā ir uz spēles
Var teikt, ka runa ir par vienu namu. Taču tikpat labi var teikt, ka runa ir par principu, pēc kura diaspora pieņem lēmumus par savu kopīgo telpu. Ja šādu īpašumu nākotne tiek lemta tikai bilances valodā, tad ar laiku var izrādīties, ka kopiena pat esot finansiāli disciplinēta, var izrādīties institucionāli tukša. Ja savukārt tiek ignorēta ekonomiskā realitāte, simboli vien paši sevi neuzturēs.
Tāpēc Latviešu nama Ņujorkā lieta nav vienkāršs strīds starp “reālistiem” un “romantiķiem”. Tā ir daudz neērtāka izvēle: vai diaspora vēl spēj vienoties par modeli, kurā vēsturisks īpašums var turpināt kalpot sabiedrībai, nepārvēršoties par nepanesamu slogu? Un, ja šāds modelis ir iespējams , vai organizācijas ir gatavas to godprātīgi izvērtēt?
Un visbeidzot – ja risinājums, kas ļauj saglabāt īpašumu un vienlaikus noņem finansiālo slogu, tiek noraidīts ar formulējumu “nav vērts”, tas neizbēgami uzdod jautājumu: kas šajā situācijā vispār tiek uzskatīts par vērtīgu?