Mūsu sarunu vēlos sākt ar notikumiem, kas aktīvi virmoja pērn, kad notika jūsu apstiprināšana šajā amatā. Kāda bija galvenā motivācija kandidēt uz Rīgas 13. vidusskola direktores amatu? Atgādināšu, ka laikā, kad tika lemts par jūsu apstiprināšanu amatā pēc uzvaras konkursā, izskanēja visdažādākie viedokļi gan par, gan pret jūsu kļūšanu par šīs skolas direktori.
Vispārējā izglītībā es strādāju jau no 18 gadu vecuma – kopš uzsāku studijas 1. kursā. Tad sāku strādāt Rīgas Ukraiņu vidusskolā, kur pasniedzu angļu valodu. Pati esmu ukrainiete, un darbs šajā skolā man bija sirdij tuvs. Paralēli strādāju arī privātajā sektorā izglītībā, bet vēlāk pārgāju darbā uz Rīgas Klasisko ģimnāziju, kur esmu strādājusi kā skolotāja, metodiķe un pēc tam astoņus gadus – kā šīs mācību iestādes direktora vietniece. Līdz ar to man bija uzkrāta gana liela pieredze pedagoģijā. Protams, ikdienas darbā ir gājis dažādi – bijušas dienas, kad šķitis, ka jāmaina darbs vai pat profesija, jo ikdienā daudz spēka paņem darbs ar bērniem, īpaši, ja esi empātisks un centies visu savu sirdi ielikt šajā darbā. Un tad brīdī, kad iepriekšējā dienā līdz vēlam vakaram esi gatavojies mācību procesam, bet kaut kas nogājis greizi, protams, rodas pārdzīvojums. Taču tik un tā nekad neesmu atkāpusies no sava mērķa, jo šis man nav tikai darbs, bet sirdslieta. Esmu izmēģinājusi spēkus arī privātajā sektorā, paralēli pedagoga darbam skolā izveidojot un sešus gadus vadot nelielu uzņēmumu izglītības jomā, tomēr sapratu, ka neesmu klasisks biznesa cilvēks un mani vairāk saista darbs skolā, cenšoties veidot vislabāko izglītības vidi skolēniem un pedagogiem. Laikā, kad tika izsludināts konkurss uz šīs skolas direktora amatu, sapratu, ka pieredzi, ko esmu ieguvusi, varu izmantot jau pavisam citā līmenī – direktores amatā.
Kādas ir pirmās pārmaiņas vai prioritātes, ko vēlaties ieviest skolā?
Man vienmēr ir bijusi vēlme mācību procesā ieviest dažādas inovatīvas lietas. Nenoliegšu – šobrīd, šī mācību gada noslēgumā, jau sākam ar kolēģiem runāt par nākamo gadu, tostarp par dažādām idejām un jauninājumu ieviešanu, un neslēpšu, ka šobrīd nevar teikt, ka visi darbinieki būtu gatavi jaunām pārmaiņām. Skaidrs, ka vēl nepieciešams aktīvi runāt un skaidrot iecerētos mērķus. Viena no manām lielākajām prioritātēm ir latviešu valodas un kultūras stiprināšana, it īpaši ņemot vērā, ka mūsu skola ir bijusi mazākumtautību skola. Ir jāsaprot, ka daudziem krievvalodīgajiem bērniem skola ir vienīgā vieta, kur viņi var runāt latviski, tāpēc es vēlētos parādīt skolēniem, cik skaista ir latviešu valoda, lai viņi gribētu to lietot un uztvertu, ka tas ir stilīgi. Arī to var panākt ar daudzveidīgiem pasākumiem, kas iesaista skolēnus un atbilst viņu vecumposmam – tās varētu būt zibakcijas, gājieni, akcijas, «brīvie mikrofoni», radošās dienas u. tml. Manuprāt, latviskot bijušo mazākumtautību skolu vislabāk var cilvēks, kurš pats veiksmīgi integrējies latviešu kultūrā un sabiedrībā, kurš šo ceļu ir izgājis pats un var to parādīt arī citiem.
Neplānoju būt par jūsu advokātu, bet kas, jūsuprāt, bija pamatā visam tam troksnim saistībā ar jūsu virzīšanu uz šo amatu? Tika runāts, ka, protestējot pret jums, skolu pamet pedagogi. Tad jūs virzīja uz amatu, process apstājās, un pēc tam jūs tomēr apstiprināja. Jūsuprāt, tam ir kādi specifiski iemesli, vai tās bija, ja tā var teikt, pedagoģiskās vides intrigas?
Ziniet, runājot par konkursu, man nav nekā slēpjama. Es izgāju cauri visiem konkursa posmiem, viss notika atbilstoši nolikumam, tostarp atbildes uz jautājumiem par profesionālajām lietām. Un loģiski – ja pietiekami ilgi esi strādājis šajā profesijā, tad esi spējīgs atbildēt uz dažādiem jautājumiem par šo jomu. Man bija un joprojām ir arī sava vīzija par šīs skolas attīstību nākotnē. Lai arī tobrīd ap šo visu radās publisks skandāls, es sapratu, ka nevēlos atkāpties tur, kur man ir taisnība. Manuprāt, toreizējais skandāls un konflikts daļēji sākās arī tādēļ, ka mans tētis ir gana plaši zināms politiķis. Tad rodas paradoksāla situācija – ja tavs radinieks ir politiķis, tad tiek automātiski pieņemts, ka jebkurš tavs karjeras pakāpiens ir saistīts ar lobēšanām un tamlīdzīgi. Bet tad jau sanāk – ja cilvēkam radinieks ir politiķis, tad viņam jāsēž mājās vai jāmeklē darba iespējas ārzemēs, jo, nedod dievs, kāds kaut ko padomās... Vai mēs aizvien esam padomju laikos, vai tomēr dzīvojam demokrātiskā valstī, kur cilvēku vērtējam pēc viņa profesionālās darbības neatkarīgi no tā, kas ir viņa vecāki? Patiesībā šis jautājums mani ir nodarbinājis visu šo gadu, jo to, kas tika pieredzēts no šīs skolas bijušās vadības puses, es varu nosaukt par mobingu, jo tā nebija tikai tāda šaubu izteikšana par konkursa godīgumu, pareizību, bet arī tādi personīgas dabas uzbrukumi.
Šobrīd šim visam procesam ir iziets cauri, un jūs esat aizvadījusi pirmo mācību gadu šajā amatā. Kāda ir atmosfēra skolā? Jūs pieminējāt plānotās idejas, ko šeit vēlaties īstenot – vai esat kolektīvā pieņemta? Vai ieklausāties pedagogu viedoklī un viņi – jūsu?
Mans vadības stils noteikti nav autoritārs, drīzāk pat ļoti demokrātisks. Man patiešām ir daudz ideju, un mani iedvesmo tas, ka cilvēki ir gatavi tajās ieklausīties, izteikt savas idejas un kopīgi tās īstenot. Esmu komandas cilvēks, un man ir svarīgas diskusijas, viedokļu un ideju apmaiņa jeb, kā tagad saka, prāta vētras. Man tas ir būtiski, un tāpēc man ir viegli strādāt ar cilvēkiem, kuri šīs idejas pieņem un spēj tās attīstīt praksē. Tajā pašā laikā es arī saprotu tos cilvēkus, kuri izdara savu darbu noteikto stundu apjomā un dodas mājās.
...lai gan pedagoga darbs, kā zināms, neaprobežojas tikai ar darbu skolā – nereti arī mājās tiek pavadīts gana daudzas stundas darba lietām.
Situācijas ir dažādas, un es apzinos, ka skolā nav atalgojums nav pats konkurētspējīgākais, tomēr darba kvalitāte ir ļoti svarīga. Es saredzu šai skolai patiešām lieliskas perspektīvas – tā atrodas labā vietā, un mums ir visas iespējas kļūt par konkurētspējīgu, labu skolu. Kāpēc gan lai mēs neizmantotu šo iespēju? Runājot par atmosfēru skolā, mācību gada beigās tā ir stabilizējusies, varu mierīgi runāt ar jebkuru kolēģi par visdažādākajām tēmām. Mēs jau sākam pārrunas par nākamo gadu, un vairākums mūsu pedagogu apliecinājuši, ka nākamajā mācību gadā vēlas turpināt darbu šeit. Šobrīd situācija ļoti atšķiras no tās, kas bija mācību gada sākumā, kad tiešām bija grūti, jo cilvēki bija satraukušies, turklāt, pirms es atnācu, viņi bija negatīvi noskaņoti pret mani. Cilvēkus var viegli ietekmēt.
Direktoriem aizvien vairāk nākas risināt dažādas administratīvas un saimnieciskas lietas, un klasiskajam pedagoga darbam būtībā laika vairs nepietiek. Vai jums ir līdzīgi – vai visa diena paiet direktores pienākumos un mācību stundu vadīšanai vairs nepaliek laika?
Pašlaik es tiešām nevienu priekšmetu nepasniedzu. Pēdējais darbs kā skolotājai bija angļu valodas mācības 10. klasei Klasiskajā ģimnāzijā. Taču pagaidām tiešām klasē stundas nevadu, bet es to ļoti gribētu, piemēram, projektu darbu rakstīšanā, varbūt arī angļu valodā. Jo patiešām ļoti daudz laika aizņem direktora pienākumi, tostarp ikdienas komunikācija – tikšanās ar pedagogiem, skolēniem, vecākiem, nereti viena šāda saruna paņem stundu un pat vairāk, bet arī šīs lietas ir svarīgas.
Kad tiek runāts par problēmām izglītības jomā, vairāk tiek spriests tieši par pedagogiem – par skolotājiem, par viņu labbūtību, slodžu sabalansēšanu, izdegšanas novēršanu. Direktori ik pa laikam ir pieminēti, tomēr retāk. Kā ir direktoram ar labbūtību un izdegšanas riskiem? Vai skolas direktoram pietiek atbalsta, tostarp no «augšas» un no kolēģiem skolā? Nereti uzskata – nu, direktoram jau viss ir normāli...
Manuprāt, doma, ka direktoram viss ir normāli, ir tādēļ, ka daudzi direktori šajā amatā strādā jau ilgstoši – 20, 30 gadus. Un direktoru maiņa sākusies pavisam nesen, kad šajos amatos apstiprina jaunus cilvēkus. Varbūt mēs kā sabiedrība neesam gatavi tam, ka šos jaunos direktorus arī ir jāatbalsta, turklāt ne tikai formāli – ar to, ka viņa mentors ir citas skolas direktors, bet arī, piemēram, pašvaldība varētu izveidot atbalsta programmu viņiem, piemēram, rokasgrāmatu ar galvenajām lietām, kas palīdz un atvieglo direktora ikdienas pienākumu veikšanu.
Tā nav?
It kā ir... Teikšu – man nepiemīt birokrātiska domāšana, man patīk infografikas, kad viss ir skaidri saprotams. Nevienam nav ne vēlmes, ne laika lasīt garus tekstus. Es arī ikdienas darbā saviem kolēģiem cenšos veidot infografikas, lai nepieciešamā informācija ir viegli uztverama – kad cilvēks ir novadījis astoņas mācību stundas, viņam nav ne vēlmes, ne spēka lasīt 10 lappuses ar tekstu. Šo informāciju pārveidot īsā, bet viegli un precīzi saprotamā infografikā ir vadības uzdevums. Tāpēc es kā skolas direktore gribētu, lai man nepieciešamā informācija būtu pieejama viegli uztveramā, koncentrētā formā, tostarp arī, piemēram, dažādi dokumentu paraugi. Šobrīd diezgan bieži izmantojam citu skolu paraugus dažādu dokumentu izveidošanai, jo vienkārši nav vienota parauga visā sistēmā. Jāpiebilst gan, ka šobrīd situācija uzlabojas un tādus sāk veidot.
Patlaban daudz tiek runāts par skolēnu nepietiekamo zināšanu līmeni, sekmēm. Kā jūs ar kolēģiem plānojat paaugstināt skolēnu motivāciju mācīties? Nekas jau būtībā nav mainījies kopš seniem laikiem – vienmēr bijuši pašmotivēti un motivēti skolēni, no dabas talantīgi, bet ir arī tādi, kurus neinteresē mācības – labākajā gadījumā viņš atnāk atsēdēt tās mācību stundas un aiziet mājās. Kā pedagogam jauniešus motivēt censties mācīties, spēt ieinteresēt par konkrētu mācību priekšmetu, pat ja tas ir «garlaicīgs»?
Visi skolotāji nevar būt harismātiski, un viņi nav animatori izklaides pasākumā. Taču ir svarīgi, lai skolēns ir iesaistīts mācību procesā. Ja skolotājs vienkārši atnāk uz mācību stundu ar sagatavotu lekciju, novada to un skolēns to vienkārši nosēž, tad tur nevar būt nekādas motivācijas. Skolotājam primāri ir jāsaprot, kādēļ viņš vispār dara šo darbu un atrodas šajā mācību klasē, tāpēc svarīga ir skolēnu iekļaušana mācību procesā, jau sākot no stundas plānošanas (ko mēs šodien darīsim, un kāpēc vispār mēs to darīsim) un beidzot ar atgriezenisko saiti (ko mēs šodien paveicām, un kāpēc mums tas ir svarīgi) – tas viss ir ļoti svarīgi, tāpat kā sadarbība starp pedagogu un skolēnu, kā arī starp skolēniem mācību stundā. Bez šādas sistēmas, manuprāt, skolēns arī nevarēs pilnvērtīgi iesaistīties mācību procesā. Būtībā tā ir savstarpējā sadarbība un pedagoga spēja pasniegt priekšmetu skolēniem interesanti un saistoši. Vienmēr jāatceras, ka katram skolēnam ir svarīgi būt pamanītam un novērtētam.
Atgriežoties pie pedagogu izdegšanas – kāda situācija ir ar skolotāju noslodzi? Vai izdegšanas riski mazinās? Vai katrs skolotājs no rīta uz darbu nāk ar prieku un enerģiju?
Cilvēki ir noguruši, tas ir skaidrs, jo īpaši mācību gada noslēgumā, tomēr mūsu skolā pedagogiem vienmēr ir iespēja atnākt pie vadības, izrunāt aktuālās lietas un problēmas. Dažreiz cilvēkam, kurš apdomā iespēju pamest darbu skolā, pietiek ar nepārprotami paustu atbalstu un viņa darba novērtēšanu konkrētajā brīdī.
Cik instrumentu ir skolas direktora rīcībā papildus pedagoga darba novērtēšanai ar labiem vārdiem un atbalsta sniegšanai grūtākā emocionālā brīdī? Ne vienmēr svarīgākais faktors ir finanses, tomēr nebūsim naivi – tas arī spēlē nozīmīgu lomu.
Pirmkārt, ir tā sauktais direktora fonds – neliela nauda, kuru var izdalīt starp skolotājiem piemaksām par konkrētiem paveiktajiem darbiem, tostarp arī prēmijām. Un var arī diferencēt pedagoga likmi. Kad sāku darbu šajā skolā, likme bija neliela. Tā nebija konkurētspējīga ar citām blakus esošajām skolām. Un šeit ir svarīgi pamanīt tos skolotājus, kuri patiešām dara un kuri dara to labi, kā arī pateikt šim skolotājam paldies gan ar vārdiem, gan nedaudz arī finansiālā ziņā. Bet atgriežoties pie slodžu sabalansēšanas – tā ir laba doma, bet realitātē to ir teju neiespējami īstenot tā, kā ir definēts, jo tad skolai ir jābūt pavisam cita apjoma budžetam.
Kā jūs vērtējat skolas un vecāku sadarbību? Te es nedomāju tieši jūsu skolu, bet skolu plašā nozīmē. Kāda ir šīs sadarbības nozīme skolēna mācību procesā? Cik svarīgas ir abpusēji sadarbīgas, izprotošas attiecības, kam pamatā ir savstarpēja cieņa? Kāds jūsu skatījumā ir šo attiecību ideālais modelis? Un kāds tas šobrīd ir realitātē?
Būtiski ir vecākiem sniegt visu svarīgo informāciju, jo informācijas trūkums rada dažādas baumas par pedagogiem, skolu. Mēs, piemēram, esam organizējuši pasākumu, kurā ar vecākiem runājam par visām ar skolu saistītajām tēmām – par skolas budžetu, par plāniem, kā šo finansējumu īstenot, piemēram, kādas mēbeles, cita veida aprīkojumu iegādāties. Tāpat runājam par skolas attīstības virzieniem, iecerētajiem jauninājumiem un tamlīdzīgi. Un līdz ar to skolēnu vecāki jūtas iesaistīti skolas ikdienas dzīvē, viņu viedoklis un nereti arī profesionālais padoms skolai ir būtisks, jo vecāki strādā dažādās jomās, profesijās un ir eksperti konkrētās tēmās, kas ir noderīgas un nepieciešamas skolai. Manuprāt, nav pareizi vecākus aicināt uz skolu sarunai tikai tad, kad ir kādas problēmas ar viņu bērnu, ar vecākiem ir jārunā arī par attīstību.
Tas pats attiecas arī uz vecāku un konkrētu pedagogu attiecībām – svarīga ir abpusēja ieinteresētība komunikācijā, dažādu neskaidru jautājumu ātrā atrisināšanā. Un tam pamatā, protams, ir laba savstarpēja komunikācija
Šodien ārkārtīgi strauji attīstās visdažādākās jomas, mainās darbu izpildes procesi. Neatņemama pārmaiņu sastāvdaļa ir arī tehnoloģiju straujā attīstība, tostarp mākslīgā intelekta ienākšana teju visās dzīves jomās. Kā jūs saredzat pedagoga lomu un skolēnu izaicinājumus zināšanu apguvē tuvākajā nākotnē – pēc trim, četriem, pieciem gadiem?
Šeit ir jārunā par pedagoga lomas maiņu, jo tiklīdz plašākai sabiedrībai kļuva pieejams jau sen zināmais internets, arī tad mainījās pedagoga loma no tāda zināšanu devēja uz cilvēku, kas menedžē procesus klasē un palīdz bērniem mācīties, apgūt zināšanas. Šobrīd līdz ar mākslīgā intelekta ienākšanu skolotāja loma vēl vairāk mainās. Protams, skolotājus pašus ir jāapmāca, kā pareizi izmantot mākslīgo intelektu. «Pareizi» – tas ir atslēgas vārds. Mēs savā skolā tieši tagad ieviešam atsevišķu kursu «Mākslīgais intelekts» 10. klases mācību plānā. Kad 12. klasē skolēni rakstīs pētnieciskos darbus, viņi jau pratīs pareizi izmantot mākslīgo intelektu. Manuprāt, šo jāsāk mācīt jau pamatskolā, jo daļa bērnu jau tāpat to lieto un turpinās lietot, bet ir jāmāca viņus šo rīku izmantot pareizi. Es pati izmantoju mākslīgo intelektu, lietoju to gana aktīvi un daudz, un man patīk arī eksperimentēt.
Skatoties uz sabiedrības attīstību kopumā, visiem globālajiem procesiem, notikumiem, kur mēs neviens nespējam prognozēt, kas un kā notiks un kādas būs sekas, tostarp arī apzinoties, ka jau esošais patiesībā neaptveramais pieejamās informācijas apjoms kļūs vēl lielāks – kādi būs pedagogu izaicinājumi, mācot skolēnus, un kādi būs pašu skolēnu izaicinājumi un uzdevumi, lai šajā milzīgajā informācijas daudzumā pedagogs spētu palīdzēt viņiem iegūt nepieciešamās, kvalitatīvās zināšanas un veidot vērtību izpratni?
Tieši tādēļ aizvien svarīgāka kļūst veselīga kritiskā domāšana, emocionālā inteliģence, par ko aizvien vairāk tiek runāts. Kritisko domāšanu un caurviju prasmes ir jāmāca pilnīgi visos mācību priekšmetos. Bet te atkal ir būtisks jautājums – vai pašam pedagogam ir pietiekami attīstīta kritiskā domāšana, lai attiecīgi spētu to iemācīt skolēniem? Tie ir vieni no galvenajiem nākotnes izaicinājumiem.
Starp citu, kāda šobrīd ir situācija ar pedagogiem? Zinot reālo situāciju, viens izaicinājums ir skolas direktoram atrast nepieciešamo pedagogu, bet vēl lielāks droši vien ir atrast moderni domājošu un jauniem izaicinājumiem atvērtu pedagogu. Jūsu skolā ir pedagogu deficīts? Tam visam klāt ir vēl viena problēma – daudzi pedagogi ir pirmspensijas vai jau pensijas vecumā.
Kad atnācu šeit strādāt, mums nebija ģeogrāfijas skolotāja, angļu valodas un latviešu valodas skolotāju eksāmenu klasēs. Šo pedagogu trūka, pirms sāku šeit strādāt. Šobrīd visi skolotāji ir, un tam veltījām tiešām milzīgu darbu.
Attiecībā uz paaudžu maiņu – jaunie pedagogi nāk profesijā, bet jārēķinās – ja viņam kaut kas nepatīk, viņš var arī pamest profesiju. Ar šo paaudzi, kam ir 25–30 gadi, ir jāstrādā pilnīgi citādāk, un tas ir izaicinājums visiem. Jauniem cilvēkiem ir svarīgi būt pamanītiem, uzklausītiem un pašiem brīvi paust savu viedokli. Un šeit atkal liela loma ir skolas vadībai – vai ir nodrošināts pietiekams atbalsts jaunākajiem skolotājiem (mentoru sistēma) un vai ir izveidota pietiekami horizontāla komunikācija, kur katrs var izteikt savu viedokli un ietekmēt procesus.