Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Pret purva ekosistēmu jāizturas ar lielu cieņu

Teiču dabas rezervāts ir nozīmīgs ne tikai cilvēkiem, bet arī putniem, kas te atpūšas pirms sezonālās migrācijas. Ogotājiem te jāuzrāda atļaujas.

"Purvs ir skaists visos gadalaikos, pat ziemā, kad tas atpūšas, bet jo īpaši rudenī, kad Teiču dabas rezervātā koncentrējas dzērves. Lai cik skumjš cilvēkam nebūtu drēgnais laiks ar ātro tumsas iestāšanos, brīnišķīgs ir agrs rīts purvā, kad tur sāk mosties tūkstošiem dzērvju. Astoņi tūkstoši dzērvju vienkopus – tas ir skaitlis, ko izdevies pierādīt ar uzskaitēm. Saule lec, lejā ir migla un tavā priekšā kilometra attālumā redzams, kā aizlido putni. Tajā brīdī saproti, cik nozīmīgs dabas rezervāts ir ne tikai cilvēkiem, bet arī putniem, kas te atlido atpūsties, lai dotos tālāk uz ziemošanas vietām," atzīst Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Latgales reģionālās administrācijas Dabas aizsardzības daļas kontroles un uzraudzības sektora vadītājs Dagnis Vasiļevskis.

Mēs tiekamies Murmastienē, DAP informācijas centrā Bērzi, lai dotos iepazīt Teiču dabas rezervātu. Tas ir viens no četriem Latvijā izveidotajiem dabas rezervātiem un lielākais no visiem. Gandrīz 20 tūkstošus hektāru plašā teritorija ir nozīmīga putnu atpūtas vieta pirms sezonālās migrācijas, rudenī te vienkopus iespējams ieraudzīt 8000 dzērvju un 18 000 zosu. Teiču purvā riesto rubeņi un medņi, mednieku netraucēti mīt lūši, vilki, aļņi, staltbrieži, mežacūkas, stirnas, bet Dagnis zina teikt, ka te apmeties arī kāds lāču pāris. Lai saudzētu purva neskarto dabu, apmeklētājiem šī teritorija atvērta laika posmā no 1. jūnija līdz 31. oktobrim, turklāt apskate paredzēta tikai DAP darbinieku pavadībā.

 

Ogošanai izsniedz atļaujas

Inspektoram Dagnim Vasiļevskim darba diena sākas līdz ar saullēktu, jo īpaši ogu laikā, un, kā stāsta šīs īpaši aizsargājamās dabas teritorijas uzraugs, dzērveņu un brūkleņu purvā šogad ir daudz. Vasara šajā pusē valdījusi vien divas nedēļas – pa nedēļai jūlijā un augustā. Pat pļavas pielijušas tik slapjas, ka pretī veras līdzīgi purva lāmu zilajām acīm.

Purvā apmaldīties ir viegli. Kad brīdi esi pavadījis starp mazajām, zemajām priedītēm, drīz vien tās visas šķiet vienādas – par to vēlāk pārliecināmies Sildu purva takā. Te jāzina, kur kāju likt, kuras sūnas nākamajam solim ir drošākas – koši zaļās vai tumšsārtās? Dzērveņu tīkotājus tas neattur, arī tos cilvēkus, kuriem šeit nav īpašuma un deklarētas dzīvesvietas. Ārpus rezervāta dzīvojošajiem ogotājiem DAP katru gadu izsniedz atļaujas četras dienas lasīt dzērvenes. "Lai neveicinātu pārkāpumus, esam nonākuši pie šāda risinājuma," paskaidro Dagnis un norāda, ka visiem pagastiem, kuru teritorijās ietiecas Teiču dabas rezervāts, kopā izsniegto atļauju skaits ir 1750. Vaicāts, kā noris ogotāju kontrole, inspektors atklāj, ka dzērveņu laikā šis arī esot visdarbietilpīgākais viņa pienākums. "Ogotājam ir jāuzrāda atļauja, uz kuras norādīts vārds, uzvārds un atļaujas derīguma termiņš. Turklāt jāievēro vairāki nosacījumi, piemēram, ogas nedrīkst lasīt ar speciālajām palīgierīcēm. Jau vizuāli var noteikt, kur ogas tiek lasītas ar rokām, kur ar palīgierīcēm. Pēc tādas ogošanas purvs izskatās kā pēc kara – sfagni izplēsti, dzērveņu stīgas sarautas," postažu raksturo Dagnis.

Cilvēki ir dažādi. Reizēm gadās apmaldīties arī trijās priedēs, tāpēc cilvēki kokiem piesien maisiņus, lupatas, lai atrastu ceļu atpakaļ

Kas sagaida tos, kuri atļauju uzrādīt nevar? "Nākas rīkoties atbilstoši normatīvajiem aktiem. Personai tiek sastādīts administratīvo pārkāpumu protokols par uzturēšanos rezervāta teritorijā bez atļaujas," strikts ir inspektors. Naudas sods par šo pārkāpumu – no 30 līdz 1000 eiro. Ja persona nevar uzrādīt savu identitāti apliecinošu dokumentu, viņu var aizturēt, nogādājot uz zināmu laiku policijas iecirknī. Tiesa, līdz šim Dagnim ar šādiem pārkāpējiem nav nācies sastapties.

Tāpat apmeklētājam jāievēro uzturēšanās noteikumi, rezervātā nepiegružojot vidi. "Cilvēki ir dažādi. Reizēm gadās apmaldīties arī trijās priedēs, tāpēc cilvēki kokiem piesien maisiņus, lupatas, lai atrastu ceļu atpakaļ. Ir nosacījums – atceļā šie atribūti jāpaņem līdzi, taču pēc ogošanas sezonas nākas atrast dažādus priekšmetus, atstātus vecus lakatus, jakas," stāsta rezervāta uzraugs, kuram šo priekšmetu savākšana prasa papildu laiku šīs un vēl vairāku citu teritoriju apsekošanai. "Man sirdsapziņa neļauj to visu atstāt, jo šis taču ir rezervāts," piebilst Dagnis.

Par laimi, par apmaldīšanos šeit dzirdēts reti, bet inspektors neslēpj – lai purvā orientētos, nepieciešamas specifiskas zināšanas. "Ir jāievēro daži noteikumi, un tu no purva atgriezīsies sveiks un vesels. Jāskatās krāsas purvā – ja klajumā redz spilgti zaļas sūnas un dažus papildaugus, uz tādām labāk nekāpt. Tas ir aizaudzis akacis. Sūnām sarkanā krāsā droši var iet pāri," iesaka rezervāta uzraugs, kurš pats reiz iekritis akacī. Par laimi, tikai līdz ceļiem. Dagnim Vasiļevskim šī ir dzimtā puse un, izvēloties šo profesiju, bijis skaidrs, ka nekur citur darbā kā tikai dabā viņš sevi neredz: "Šis darbs ir sirdslieta, kas rada arī daudz un dažādus hobijus. Ejot dabā, pa šiem gadiem man papildus radusies īpaša interese gan par putniem, gan spārēm un taureņiem, vabolēm. Te rutīnas nav, vienmēr var atklāt kaut ko jaunu ne tikai reģiona, bet arī Latvijas mērogā."

 

Uz salas palikuši divi

Mēs dodamies uz unikālu vietu Latvijā aptuveni desmit kilometru no Murmastienes – pašā purva vidū izveidojušos Siksalu, ko ieskauj ne tikai purvs, bet arī Siksalas, Islienas un Tolkajas ezers. Kopumā purvā ir 18 ezeru, kas lielāki par vienu hektāru. Patiesībā Siksala ir ciems, kas XVII gadsimtā šeit izveidojies kā krievu vecticībnieku apmetne. Vecticībnieki šo grūti pieejamo salu izvēlējušies, bēgot no vajātājiem Krievijas pareizticīgo baznīcas reformas laikā.

Līdz XX–XXI gadsimta mijai šī ciema iedzīvotāji – aptuveni 20 saimniecību – Siksalā mituši bez jebkādām civilizācijas piedāvātajām ērtībām – bez infrastruktūras, bez elektrības. "Dzīvoja kā pirms tūkstoš gadiem, kad cilvēks rēķinājās tikai ar dabas ritmiem un saviem spēkiem. Nav ne televizora, ne ledusskapja. Paliek tumšs un jādodas pie miera," stāsta Dagnis. Diemžēl tagad Siksala palikusi gandrīz neapdzīvota, stāsta inspektors un turpina: "Sieviete, kas bija aktīvākā Siksalas iedzīvotāja, nu sasniegusi cienījamu vecumu un pārcēlusies uz pilsētu. Toties atgriezies kāds jauns cilvēks, kam te bijušas dzimtas mājas. Pastāvīgi te joprojām jau ilgus gadus dzīvo un saimnieko tikai viena sieviete."

Purva sala ir unikāla vieta. Turklāt vietējiem šai teritorijā ir krietni mazāk ierobežojumu

Savulaik uz Siksalu nav bijis izbraucama ceļa, to uzbūvējuši tikai padomju laikos. Var aptuveni iztēloties, cik attīstītai bija jābūt kopienas iedzīvotāju dabā izdzīvošanas prasmei, kad dabas spēki šo savdabīgo salas apkārtni apveltīja ar paliem. Tomēr Siksalas iedzīvotājiem te bijusi labi attīstīta saimniecība – ar piena un gaļas lopiem, aitām, putniem. Te bijuši iekopti dārzi, jo Siksalā ir auglīga zeme. Lielākā problēma varētu būt bijusi ar dzeramo ūdeni, jo purva ūdens ir visai specifisks. "Cilvēki arī tam pielāgojās," saka Dagnis.

Pa grūti izbraucamo ceļu nokļūstot uz cietzemes, redzam daudzas sagruvušas mājas, te ir vecticībnieku senkapi. Arī tagad uz salas saglabājušās pļavas – gan privātpersonām piederošas, gan tās, ko apsaimnieko DAP. Tie ir bioloģiski vērtīgi zālāji, kas noteiktā termiņā jānopļauj. "Nopļaujam, sienu savācam un piedāvājam zemniekiem, kam tas nepieciešams," stāsta Dagnis. Izrādās, kādreizējo Siksalas iedzīvotāju mantinieki nesteidzas savus īpašumus nodot valstij. "Purva sala ir unikāla vieta. Turklāt vietējiem šai teritorijā ir krietni mazāk ierobežojumu. Viņi drīkst šeit lasīt ogas, makšķerēt ezerā," paskaidro Dagnis.

Teiču rezervātā ir trīs skatu torņi, bet tikai viens – Kristakrūga tornis A12 šosejas malā – ir brīvi pieejams apmeklētājiem. Pārējos drīkst atrasties tikai DAP speciālista klātbūtnē, iepriekš piesakot apmeklējumu. Uzkāpjot 25 metrus augstajā Siksalas skatu tornī, paveras elpu aizraujoša aina – dienvidaustrumu virzienā redzama Murmastiene, tālāk Atašiene, tad Mētriena, bet ziemeļaustrumu virzienā atrodas Barkava. Septembris purva ainavu iekrāsojis fantastiskos toņos, bet vispārsteidzošākā ir precīzi saskatāmā robeža starp purvu un pļavu, ko vietām atdala vien pāris soļu. Tāda nu izvērsusies šī ledāju kušanas spēle ar zemes garozu pirms 10–12 tūkstošiem gadu.

Tepat netālu ir vēl divas salas, uz vienas no tām – uz Mindaugu salas, kur joprojām nav elektrības, – arī mīt kāds iedzīvotājs krietni gados, kurš apņēmies nepamest savu dzīvesvietu. Uz Ozolsalas gan vairs palikušas tikai vecu mājvietu drupas. Siksalā mums neizdodas sastapt jauno cilvēku, kurš šeit radis mājvietu, toties durvis paver blakusmājas iedzīvotāja. Viņa gan ar svešiem kategoriski nevēlas sazināties un norāda uz atrašanos privātīpašuma teritorijā. "Patiesībā kundze vērīgi uzmana Siksalā notiekošo un par visiem šeit manītiem svešiniekiem un notiekošo ziņo man pa telefonu. Jā, mobilais tālrunis viņai ir," piebilst Dagnis.

 

Sargā ekosistēmu, ne ogas

Teiču dabas rezervāta lielāko daļu – 69% – aizņem sūnu purva masīvs, kas ir viens no lielākajiem un neskartākajiem šāda veida purviem Baltijā. Purva vidējais kūdras slāņa biezums ir pieci līdz septiņi metri, maksimālais – līdz deviņiem metriem.

Te konstatētas 688 ziedaugu un paparžaugu sugas, 38 no tām ir aizsargājamas, kā arī 217 sūnu sugas, no kurām aizsargājamas ir 24. Teiču purva masīvs kopā ar Lielo Pelečāres purvu kopš 1995. gada iekļauts Ramsāres konvencijas starptautiski nozīmīgo mitrāju un Eiropā putniem nozīmīgo vietu sarakstā. Lielākā sugu daudzveidība ir zāļu purvos, kur augi barības vielas iegūst ne tikai no lietus, bet arī no gruntsūdeņiem. Te sastopamas dažādu sugu orhidejas, trejlapu puplakši, purva rūgtdilles, dažādu sugu grīšļi, arī tādas retas un aizsargājamas sugas kā purva sūrene, lēzera lipera, kūdrāja grīslis un citas. Sūnu purvos pārsvarā aug sfagnu sūnas, jo kūdra satur niecīgu minerālvielu daudzumu. Te augi pārtiek galvenokārt no nokrišņu daudzuma. Jāpiebilst, ka Teiču purvs ir vienīgā vieta Latvijā, kur atrastas tādas sūnas kā mīkstais sfagns un klints andreja. No īpaši aizsargājamiem augiem Teičos sastopama dzeltenā dzegužkurpīte, meža silpurene, platlapu cinna, pundurbērzs un vēl citi. No Eiropā apdraudētajām sugām te konstatētas 57 putnu sugas, nozīmīgākās – mazais un klinšu ērglis, dzeltenais tārtiņš, lietuvainis, purva tilbīte, pelēkā dzērve. Te ligzdo arī rezervāta simbols melnkakla gārgale. Cilvēka darbība te ir maz ietekmējusi dabisko ekosistēmu.

Ja rezervāta teritorijā sāks nekontrolēti pastaigāties tūkstošiem cilvēku, tiks noplicināta sūna, atklāsies kūdra un drīz vien viss pārvērtīsies tuksnesī

Dagnis Vasiļevskis atzīst – vietējo iedzīvotāju nostāja pret nosacījumiem rezervāta teritorijā ir visnotaļ pozitīva: "Cilvēkiem patīk, ka viņus netraucē iebraucēji un daba tiek aizsargāta. Vietējie ir patrioti. Viņi te ir izauguši, spējuši pielāgoties un saprot – ja nesargāsim dabu, mēs pazudīsim kā cilvēki."

Pēdējā laikā Teiču dabas rezervāts kļuvis par pieprasītu ekskursiju galamērķi, kas noris DAP gida pavadībā. Antropogēnās slodzes mazināšanai DAP par Eiropas Savienības līdzekļiem izbūvējusi tūrisma infrastruktūru – skatu torņus un laipas vairākās vietās rezervātā – Tolkajā, Sildās, Kristakrūgā un Siksalā, ierīkojusi informatīvus stendus un rezervāta robežzīmes. Cilvēki bieži jautājot: kas tad te, purvā, ir tik īpašs un kāpēc nevarētu staigāt brīvi, kur katrs vēlas? Dagnis Vasiļevskis paskaidro: "Ja rezervāta teritorijā sāks nekontrolēti pastaigāties tūkstošiem cilvēku, tiks noplicināta sūna, atklāsies kūdra un drīz vien viss pārvērtīsies tuksnesī, bet purva atjaunošanās notiek ļoti, ļoti lēnām – purvu vidējais vecums Latvijā ir pieci līdz septiņi tūkstoši gadu. Tāpēc ar lielu cieņu jāizturas pret purva ekosistēmu kā tādu. Mēs, Dabas aizsardzības pārvalde, šajā vietā nesargājam ogas vai putnus, mēs sargājam dabas teritoriju kā vienu lielu ekosistēmu."

Un vēl jāņem vērā, ka, norokot purvu vai cilvēka darbības rezultātā to iznīcinot, mēs veicinām globālo sasilšanu.

 

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli

Dari pats: Bišu vaska drāniņa

Plastmasas iepakojums nedara neko labu ne videi, ne ēdienam, kurš tajā iesaiņots, jo atsevišķos gadījumos no tā var minimāli izdalīties veselībai kaitīgas vielas.

Vides Diena

Vairāk Vides Diena

Tūrisms

Vairāk Tūrisms

Ceļošana

Vairāk Ceļošana

Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena