Kā jūs raksturotu pēdējo gadu pārmaiņas primārajā veselības aprūpē?
Primārajā veselības aprūpē profesionālajā jomā notikušas daudzas būtiskas pārmaiņas, taču finansējuma pieaugums diemžēl bijis krietni pieticīgāks. Kopš pagājušā gada katra ģimenes ārsta prakse saņem papildu finansējumu aptuveni tūkstoš eiro, lai segtu pieaugošās izmaksas un uzturētu praksi. Ir sakārtota arī sistēma, kā ģimenes ārsti savstarpēji aizvieto cits citu atvaļinājumu laikā, un par to paredzētas piemaksas, taču tās attiecas tikai uz pašu ārstu, nevis visu komandu.
Ar lielām pūlēm izdevies panākt arī komandas paplašināšanu – trešā ģimenes ārsta palīga piesaisti. Tas ir nozīmīgs atspaids ikdienas darbā, īpaši pacientu uzrunāšanā profilaktiskajām apskatēm un pieraksta organizēšanā. Tomēr pieejamības kritēriji joprojām ir augsti – laukos šāds palīgs pienākas praksēm ar vismaz 1500 pacientiem, pilsētās – no 1800.
Par nozīmīgāko sasniegumu uzskatu reģionālās piemaksas ieviešanu lauku ģimenes ārstu praksēm, kas stājās spēkā 2026. gada 1. janvārī. Tiek ņemts vērā attālums no Rīgas, iedzīvotāju blīvums un cita specifika. Šobrīd šādu piemaksu saņem 680 no 1201 ģimenes ārstu prakses Latvijā.
Šis atbalsts ir būtisks, lai motivētu gan pieredzējušus ārstus turpināt darbu attālajos reģionos, īpaši pierobežā, gan arī piesaistītu jaunus speciālistus. Tomēr jāatzīst, ka jaunie ārsti šo finansējumu joprojām neuzskata par pietiekami motivējošu – darba apstākļi laukos ir sarežģīti, pacientu skaits dažviet neliels, bet citur to savukārt ir ārkārtīgi daudz. Liela daļa ir seniori ar hroniskām veselības problēmām, kurus nepieciešams apmeklēt mājas vizītēs, un ārstam jāmēro lieli attālumi.
Vai ir uzlabojusies pacientu aprūpe un medikamentu pieejamība?
Jā, noteikti. Piemēram, cukura diabēta pacientiem tagad pieejamas jaunas medikamentu grupas, ko var izrakstīt ģimenes ārsts bez nosūtījuma pie endokrinologa. Tas pats attiecas arī uz sirds un asinsvadu slimniekiem ar mirdzaritmiju – varam patstāvīgi izvērtēt riskus un nozīmēt nepieciešamo terapiju. Tas prasa no ģimenes ārstiem papildu zināšanas un kompetenci, taču tā ir ierasta prakse arī citās Eiropas valstīs.
Katru gadu cenšamies uzlabot tehnoloģisko nodrošinājumu. Arvien vairāk praksēs pieejamas elektrokardiogrammas, ekspresdiagnostika, plaušu funkciju izmeklējumi, dermatoskopija un pat ginekoloģiskās pārbaudes. Tas ļauj daudz ko diagnosticēt jau primārajā līmenī.
E-veselība ir būtisks palīgs, taču vienlaikus nav mazinājies administratīvais slogs un birokrātija.
Kāda situācija ir ar skrīningiem un profilaksi?
Pozitīvi, ka turpinās tā sauktais «zaļais» un «dzeltenais koridors» onkoloģisko pacientu aprūpē, kā arī pieaudzis finansējums skrīningiem. Latvijā ir četras valsts apmaksātas skrīninga programmas, un ģimenes ārstu komandas aktīvi strādā, lai aicinātu pacientus tajās piedalīties.
Kādas skrīninga programmas šobrīd ir pieejamas Latvijā?
Latvijā šobrīd tiek īstenotas četras valsts apmaksātas skrīninga programmas, un tās ir būtisks instruments agrīnai slimību diagnostikai. Sievietēm tiek nodrošināts krūts vēža skrīnings ar mamogrāfiju, kā arī dzemdes kakla vēža skrīnings, veicot citoloģisko uztriepi vai HPV testu. Savukārt gan sievietēm, gan vīriešiem vecumā no 50 līdz 74 gadiem pieejams zarnu jeb kolorektālā vēža skrīnings, kas balstīts uz slēpto asiņu noteikšanu fēcēs. Vīriešiem papildus tiek piedāvāts arī prostatas vēža skrīnings, nosakot PSA līmeni asinīs.
Šo programmu mērķis ir atklāt onkoloģiskas saslimšanas agrīnā stadijā, kad ārstēšana ir daudz efektīvāka. Ģimenes ārstu praksēm šajā procesā ir ļoti nozīmīga loma – mēs ne tikai informējam pacientus, bet arī aktīvi aicinām piedalīties skrīningos, sekojam līdzi rezultātiem un nepieciešamības gadījumā organizējam tālāku izmeklēšanu.
Vai uz visiem skrīningiem pacientus uzaicina ģimenes ārsts?
Ne gluži – sistēma Latvijā ir dalīta. Uz krūts vēža skrīningu (mamogrāfiju) un dzemdes kakla vēža skrīningu sievietes centralizēti uzaicina Nacionālais veselības dienests, nosūtot oficiālus uzaicinājumus. Savukārt uz zarnu jeb kolorektālā vēža skrīningu, kā arī uz prostatas vēža skrīningu vīriešiem pacientus visbiežāk aicina ģimenes ārsts vai viņa komanda.
Praksē tas nozīmē, ka ģimenes ārsta loma ir īpaši būtiska – mēs ne tikai izskaidrojam skrīninga nozīmi, bet arī sekojam līdzi, vai pacients ir izmantojis šo iespēju. Ja redzam, ka izmeklējums nav veikts, atgādinām un motivējam to izdarīt, jo agrīna diagnostika bieži vien ir izšķiroša veiksmīgai ārstēšanai.
Dzemdes kakla vēža skrīninga aptvere pakāpeniski pieaug un pārsniedz 50%, taču zarnu vēža skrīnings un mamogrāfija joprojām atpaliek. Īpaši laukos problēmas rada pieejamība – mobilie mamogrāfi ne vienmēr ierodas plānotajā laikā, un pacientiem ir grūti nokļūt uz izmeklējumiem.
Kādas ir lielākās problēmas ikdienas darbā?
Ļoti sarežģīta joma ir paliatīvā aprūpe – darbs ar smagi slimiem pacientiem, īpaši laukos, prasa gan lielus laika resursus, gan emocionālu izturību. Pozitīvi, ka darbojas mobilā hospisa sistēma, kas nodrošina multidisciplināru atbalstu.
Tāpat nopietns izaicinājums ir cilvēkresursu trūkums. Vairāk nekā 60% ģimenes ārstu ir vecāki par 55 gadiem, un daudzviet jaunus speciālistus piesaistīt neizdodas. Ir novadi, kur ģimenes ārstu meklē gadiem.
Kāds ir jūsu redzējums par veselības aprūpes finansējumu Latvijā?
Situācija ir satraucoša. Veselības nozare nav saņēmusi finansējumu, kas bija paredzēts attīstības plānos. Vienlaikus pieaug nevienlīdzība – kvalitatīvu aprūpi biežāk var atļauties tie, kuriem ir pietiekami līdzekļi vai apdrošināšana.
Uzskatu, ka veselības aprūpei jābūt valsts prioritātei līdzvērtīgi nacionālajai drošībai. Pat ja tas nozīmē papildu aizņēmumus, nākamajā gadā būtu jāatrod vismaz 600 miljoni eiro papildus jau esošajam finansējumam, lai nodrošinātu pacientiem pienācīgu aprūpi.
Kā vērtējat Latvijas gatavību nodrošināt veselības aprūpi krīzes apstākļos?
Šis ir ļoti būtisks un vienlaikus satraucošs jautājums. Lai valsts būtu patiesi gatava X stundai, veselības aprūpes sistēmai jābūt funkcionējošai visos līmeņos – sākot no ģimenes ārstu praksēm un aptiekām līdz reģionālajām un universitāšu slimnīcām. Pacientiem ir jābūt iespējai savlaicīgi saņemt palīdzību neatkarīgi no dzīvesvietas, taču šobrīd redzam, ka pieejamība, īpaši reģionos, joprojām ir nevienmērīga.
Īpaši kritiska ir medikamentu pieejamība un valsts uzkrājumi. Pašlaik tie nav pietiekami, lai krīzes situācijā nodrošinātu nepārtrauktu ārstēšanu visiem pacientiem. Ir jābūt skaidrai sistēmai un rezervēm, lai, piemēram, cukura diabēta pacientam nepietrūktu insulīna – tas šādos gadījumos ir dzīvības un nāves jautājums. Tāpat svarīga ir vakcīnu pieejamība un citu būtisku medikamentu krājumi.
Mēs redzam, ka citas valstis, tostarp kaimiņvalstis, šajā jomā uz pozitīviem rezultātiem virzās straujāk, bet Latvijā diskusijas par stratēģiskajiem medikamentu uzkrājumiem notiek jau vairākus gadus, taču praktiski risinājumi vēl nav pietiekami attīstīti. Ja vēlamies būt droši par sabiedrības veselību krīzes apstākļos, šim jautājumam ir jābūt vienai no prioritātēm valsts līmenī.
Līdztekus medikamentu uzkrājumiem ļoti svarīga ir arī skaidri organizēta un iedzīvotājiem saprotama veselības aprūpes pieejamība. Krīzes jeb X stundā nepietiek tikai ar resursiem – cilvēkiem ir jāzina, kur vērsties un kā rīkoties. Tādēļ būtiski ir stiprināt visu veselības aprūpes tīklu, nodrošinot, ka pieejamas ir gan ģimenes ārstu prakses un aptiekas, gan reģionālās un universitāšu slimnīcas.
Ir jābūt skaidram darbības algoritmam, lai iedzīvotāji zinātu, kur saņemt neatliekamo palīdzību, kur – plānveida aprūpi un kā rīkoties situācijās, kad pārvietošanās ir ierobežota. Tas īpaši attiecas uz lauku reģioniem, kur attālumi ir lieli un piekļuve pakalpojumiem jau ikdienā ir sarežģītāka.
Tāpēc svarīga ir ne tikai infrastruktūra un personāls, bet arī sabiedrības informētība un gatavība. Tikai tad varam runāt par sistēmu, kas krīzes apstākļos spēj efektīvi funkcionēt un nodrošināt palīdzību visiem, kam tā nepieciešama.
Esat Saeimas Veselības apakškomisijas vadītāja, kā arī ilgstoši vadījusi Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociāciju. Rīgas Stradiņa universitātē darbojaties rezidentu apmācībā, kur kopā ar kolēģiem sagatavojat jaunos ģimenes ārstus praktiskajam darbam, joprojām strādājat arī kā praktizējoša ģimenes ārste. Kas jūs motivē turpināt šo darbu?
Neskatoties uz lielo slodzi, šis darbs ir mans sirdsdarbs. Tā ir iespēja palīdzēt cilvēkiem, attīstīt nozari un izglītot jauno ārstu paaudzi. Mēs strādājam ar nākotni – gan ārstējot pacientus, gan stiprinot profilaksi. Pēc 25 gadu pieredzes Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas prezidentes amatā vadības stafeti 17. aprīlī nodevu kompetentam kolēģim un draugam Ainim Dzalbam. Pati turpināšu organizācijā darboties kā valdes locekle.
Es aicinu ikvienu izmantot valsts nodrošinātās profilaktiskās pārbaudes un vismaz reizi gadā apmeklēt savu ģimenes ārstu.